— Laimīga tā māja, kurā arī priekš jaukuma darbiem kustas tādi čakli pirksti kā še, kas nozīmē visā dzīvē un ari nākotnes ziņā daudz ko, — mācītājs nopietni runāja. — Bet mans dārzs gan, kā jūs sakāt, stāv viss nezāļu varā, pērno lapu un dažādu gružu pilns. Nekustas tur vairs krustmātes nenogurdināmie pirkstiņi un nestaigā viņas rūpīgi vadāmais grābeklis.
Drusku iesāņus pagriezdamies, mācītājs ievēroja krūmu aizgozē pazīstamo galdiņu ar soliņu klāt un uz galdiņa kādu pabiezu, glītu grāmatu un tūliņ saprata, ka tur ir Vilmas lasāmā vietiņa līdz ar lasāmo vielu klāt. Tad, uz Vilmu pagriezies, viņš sacīja:
— Varbūt atļausat man paskatīties, kādus rakstus jūs mīlat lasīt.
Vilma pasmējās un atbildēja:
— Lūdzu, lūdzu, mācītāja kungs! Tur jau kā goda dēļ grāmata vakar palika, kad bija drusku vaļa kādu gabaliņu palasīt, bet aizsteidzoties atstāju vēlākam brīdim. Tomēr atnākt vairs neizdevās, un tā piemirsu.
Pasmējās mācītājs arī un sacīja:
— Nu, goda dēļ jiau vis gan nebūs. — Tad, grāmatā paskatījies, it kā pabrīnodamies turpināja:
— Hm, Šekspīra drāmas VI sējums un vēl oriģinālvalodā. Teicama izvēle. Jums, kā noprotu, par lasāmo vielu ir tādas pašas domas kā man, ka tiem, kuri zina kādas citas kultūrvalodas, atveras tik plaša pirmā labuma rakstu bagātība, ka nepareizi būtu zaudēt savu — samērā ar vislabo rakstu daudzumu — īso un dārgo mūža laiku pie zemāku pakāpņu rakstiem, kad jau vislabāko kalniem vien nav spējams izlauzties cauri. Man ir zināms kāds mācītājs, kas vēl pēc saviem pusmūža gadiem mācījās un iemācījās šo valodu īpaši tik tādēļ, lai varētu jo pilnīgi iedibināties šā vispasaulīgā domātāja un rakstniecības milzeņa gudrības dziļumos, uz ko jums, kā noprotu, ir jau jaunības gados iespēja.
— Ko nu, mācītāja kungs, runāt par mani, kas šaī ziņā neesmu vairāk kā ābecniece jeb, ja daudz, tad pirmziemniece.
— Liela nozīme ir arī labi pavadāmai pirmai ziemai, kas iebruģē ceļu sekmīgai tālāku ziemu darbībai. Bez savas pirmziemu nozīmes nav bijuši arī vislielākie domātāji, tālab novēlu jums tik staigāt tālāk pa uzsākto kalnaino un dažādo prāta gaismas ceļu.
Pēc šiem vārdiem mācītājs, saņēmis Vilmas pateicību, ar vieglu galvas pamājienu no viņas atsveicinājās un, savu gramatu roka turēdams, aizgāja uz citu ierastu vietu dārzā.
No vecākiem Vilma bija dzirdējusi, ka mācītājs jūtoties jau tik tālu atspirdzinājies un iestiprinājies, ka domājot drīzumā griezties atpakaļ uz savu īsto dzīves vietu, kur baznīcas valde steigšus izlabojot papostīto dzīvokli un gribot gādāt par visu dzīves iespēju. Draudzes locekļi ari jau sākot meklēt viņu rokā pēc dažādām apliecībām un citām zīmēm. Sākot aicināt pat jau uz dievvārdu atjaunošanu baznīcā.
So pārdomājot, Vilmai ienāca prātā tas, ko mācītājs bijia sacījis nupat par sava dārza nekopto stāvokli, un viņai sametās it kā žēl, ka tam tādam jāpaliek. Viņai ienāca beidzot prātā domas, vai jaunatne nevarētu salasīties nākamu sestdien pēc pusdienas mācītāja dārzu izkopt un apstādīt, cik iespējams, arī vēl puķu dobes. So domu viņa no prāta vairs neizlaida un apņēmās izvest viņas galā. Ar šo apņēmumos Vilma aizsteidzās pie Idas, lika Idai iet pie Alvīnas un tā tālāk citai pie citas. Pati viņa apņēmās apziņot roku no rokas jauniešus savā apvidū un tādā ziņā turēja cerību uz labu izdošanos.
Sis nodoms tad arī izdevās un vēl brašāk, nekā iedomāts, nekā arī gaidīts, jo salasījās tik daudz meitu un puišu gan no pēdējā gada, gan no agrāko gadu dievgalda mācības jaunatnes, ka prātot vajadzēja, lai visi dabūja darba. Kam bija lāpstas, tie stājās pie sazāļojušām puķu dobēm, izcilāja, izirdināja un sataisīja zemi puķu stādīšanai, lai arī viņa vēla, — samēslojot zemi steidzībā līdza atnestiem mākslīgiem mēsliem, pēc kam jaunavas stājās sastādīt ar grūtībām vēl sameklētos stādiņus, uzdodamas ikdienišku rūpīgu aplaistīšanu zemes nomnieka sievai. Kam bija grābekļi līdza, kā uzaicinājumos ziņots, tie kasīja visur visus gružus un sausās lapas kopā. Kam nebija no rīkiem nekā, tie nesa no dārza laukā sakasītos blāķus un lasīja no zemes nolūzušos koku zarus un visādus vecus kraujus. Tādā ziņā dārzs dabūja drīz pavisam citādu — svaigu un apkoptu izskatu. Iztīrīti nu bija arī daži zāles pārņemtie celiņi un laukumiņš dārza puses durvju priekšā.
Pēc darbiem, vakaram tuvojoties pie patīkama laika, jaunatnes pulks vēl jauki sadziedājās un gāja dažās dziesmu rotaļās, kur Janka arvien meklēja ķircināties ar Idu, bet dabūja ik reizes no viņas atbildēm sajūtamas knipas.
Tuvojoties šo labprātības strādnieku un strādnieču šķiršanās "brīdim, kur bijusi nebijusi, parādījās rūtainā se- dzene jauniešu pulkai pašā vidū, un atskanēja aizelsusies Steņģenes balss:
— Labi — gan, labi gan! Ak tu Dieviņ, ak tu Dieviņi Labi, kad visi — vēl esat kopā. Tā — domādama, ka vēl — aiztveršu visus še — steidzos aiz — kusdama šurp, sak, kā lai — palaiž šādu iz — devību garām — kāda nav sagaidāma pat ne vienreiz gadā? Izziņošanas — gadījumi šolaik nāk vairs — reti. Agrāk, kad vien jaunas ziņas bija uz mēles, varēji aizskriet svētdien uz baznīcu — un, kad — baznīcēni nāk — laukā — pastāstīt jel — vienam otram pulciņam, kas labs jauns — zināms, bet ko nu tagad, kur baznīca cieti un satikšanās citur nekādas, pat ne — krogā pa godam? Un, lai tev vai zelta ziņas mutē — tu nevari iespēt — izziņot nekur — tālāk — un kā es — tikai savam muļķa večukam, kas no laba nekā nemož.
— Bet vai tad tev darāmi ziņneša darbi? — Janka ievaicājās.
— Ko nu, cilvēks, tu domā sagaidīt jaunu — labu no ziņneša? — Steņģene atsaucās. — Vai — ziņnesis nes jel vienu vērojamu ziņu? Viņš spaida tik ļaudis ar lielo — nodokļu maksāšanu, dzen uz dažādiem kalpojumiem un gaitām, bet nezina — vēstīt ne vārda par to, ko der jel zināt, kā par precību izdošanos vai neizdošanos — par sasaukto pāru izjukšanu — par pārenieku šķiršanos, par saimes bēgšanu no tām mājām, kur paši ēd savalnes, un daudz ko citu tādu, ko saukt — var par karstām ziņām. No kā tad cilvēki tādas spirgtas ziņas lai dabū dzirdēt, kad nebūs neviena, kas stāsta? Kamēr tad aizies muti no mutes, tikmēr šis-tas novecojies — cits izlabojies, un pagalam dzirdēšanas griba.
— Bet kas tad tev ir nu šoreiz tik karsts uz mēles, ka bija jāskrien šurp pat aizelšoties? — nāca jautājums no pulkas.
— Šoreiz — jā, šoreiz — nu ir vairāk nekā dažām trim četrām — citām reizēm — kopā. Nemaz nevar apjaust, no kuras vietas lai — iesāku stāstīt. Nudien, to es saku, ka ir vistrakākais trakums. — Vai nu es šorīt, savā tiesas vajadzībā uz pagastnamu iedama, to biju iedomājusi — ka dzirdēšu — tur tādas tik lielas ziņas, ka galva reibst, par viņām domājot vien. Saprotams jau bija, ka laba gala tādi darbi neņems, un noticis ir, kā bija paredzams. — Pag, pag, drusku jāatelšas. Apsēdīšos, vei, uz soliņa.-
Jā, jā, tas jau bija domājams, ka ilgi viņiem tā neies, bet
apstāvim jānāk.
— Bet tad sāc jel reiz to gaidāmo ziņu kārtīgi stāstīt, ja mums viņa pavisam jādzird, — atkal atskanēja kads uzsauciens.