— Zemdaļvaldes priekšnieks Dūksnis iebridis ar naudas ņemšanu no zemes gribētājiem tādā — staigumā, ka nezin vai un kad izbridīs malā. Pa labai tiesai — arī_ Maizurs ar — Pelndienu līdza. Atbraukuši ir augsti pārlūki un ņēma šodien visus priekšā. Tie cilvēki, kas uz apsolītu zemes dabūšanu devuši — viņiem naudu, nomanīdami, ka labuma tur nekāda viņiem nebūs, un tagad vēl pārlūku uzaicināti ierasties, sacēlās — visi uz savu devumu atdabūšanu kājās un klāj visu vaļā, ka valdes priekšnieks gribot gādāt tik par sevi un — ņemt sev vislabāko gabalu, bet naudas devēju neatminēt. Sarakstīja, cik kurš kam devis, un sanāca Dūksnim — lieli tūkstoši. Iesākot gan viņš lūkoja liegties, bet beidzot palika kluss. Un, kad pārlūki lika saņemto naudu atrādīt, tad atbildēja tik, ka — vairs neesot. Tad divi no pārlūkiem brauca līdz ar pašu Dūksni uz viņa māju pārmeklēt, ko tur atradīs. Tikmēr — trešais pārlūks pārklausīja Maizuru un Pelndienu, kur tad Maizurs rādīja Dūkšņa izrakstīto parāda zīmi — prasīdams, lai pārlūki to parādu liek aizmaksāt. Viņš sacīja, ka Pelndiena šaī — pašā ziņā par atteikšanos no Bungžu muižas viduča esot dabūjis jau skaidrā naudā vēl vairāk. — Sarakstīja tāpat, cik un kas devuši naudu uz zemes dabūšanu arī šiem vienam, kā otram. Daudz tur — vis nesanāca, bet — bija gan. — Tie pārlūki, kas aizbrauca pārmeklēt Dūkšņa dzīvokli, naudā gan tur necik nebija atraduši, bet parādu zīmes gan — par aizdevumiem uz augstām procentēm — to starpā vienu gluži jaunu zīmi no žīda, melnā Ješkas, par dažiem tūkstošiem uz vēl jo lielām procentēm. — Sī pēdēji aizdotā summa lieluma ziņā līdzinājās tai, kas viņam sadota no zemes gribētājiem. — Visās beigās pārlūki aizveda Dūksni sev līdza laikam uz cietumu, bet tos divus citus atstāja gan brīvā, tomēr to viņiem pasludinādami, ka pie tiesas aicināti tikšot. Naudas devēji pēc tam palika, rokas lauzot, kliedzot un sirdoties.
— Vai tad to divu valdes locekļu, Greča un Būdāra, tur nemaz nebija? — kāds no klausītājiem.ievaicājās.
— Bija gan, bet tik tā vien kā liecību labad. Vainas tiem nekatram nekādas. Pavisam skaidri cilvēki.
Stāstītāja it kā atpūzdamās brītiņu apklusa un tad uzsāka no jauna:
— Dzirdams bija beigās pēc pārlflka aizbraukšanas un Dūkšņa aizvešanas, ka sevišķas zemdaļvaldes vairs nebūšot, bet zemes izdalīšanu uzdošot pastāvošām pagastvaldēm, kur necelšoties šādas nekārtības kā tagad še, un pirmo kaķiegoriju došot zemes atbrīvotājiem.
Dzirdot «kaķiegoriju», izcēlās klausītāju vidū jautri smiekli, kas stāstītājai palika laikam nesaprotami vai neievērojami, jo — drusku padomājusi, viņa runāja tāpat tālāk:
— Kaut jel tas mans nebēdnieka dēls nācis mājā, tad man arī būtu pirmā kaķiegorija, bet nu nekā — sagaidīt nevar.
— Rakstāt, lai nāk mājā.
— Vai tad es viņu zinu?
— Kā tad jūs to zināt, ka viņa dēļ būtu jums pirmā «kaķiegorija»?
Noskanēja visapkārt smiekli, bet stāstītāja, kā nekā nenojauzdama, atbildēja:
— Viņš jau ir karā.
— Kā tad jūs to zināt, ka viņš vēl karā, kad sen kara vairs nav?
— Kur tad viņš citur var būt?
— Var citur būt šur un tur, — bija atbilde no klausītāju puses, un šī saruna ar to pabeidzās.
Stāstītāja pacēlās, laikam kā taisīdamās iet projām, bet, ieraudzījusi stāvam puslīdz vienviet zināmās četras pazudušās un atradušās meitas, vēl sacīja:
— Nu redzat, visi jaunie, kā es steidzos atnest jums visjaunākās ziņas, lai varat nest atkal tālāk; bet ko tad šās četras, vei, tur? Viņas nestāsta ne vārdiņa, kur bijušas, kā glābušās.
— Viņām viņu ziņas stāv Laikam kā aizkorķēts vīns un nevar novadīties, bet jūsu ziņas ir kā zelters, kas ieliets jau glāzē un tūliņ novadās, ja uz pēdām neizdzer, — Janka izteica līdzību.
Pulka nosmējās, un Steņģene it kā apvainojuma sajūtā teica pretī arī ar līdzību:
— Nekā, nekā, jo ilgāk slēps, jo sāks saskābt kā paš- darītais alus vasarā, lai arī vai aizkorķēts. Garšas tādam vairs nekādas. Tāpat tas būs arī ar tām slēpjamām ziņām. Ja jau dzīvojušas kaut kur godīgu dzīvi, kādēļ tad nedrīkstētu stāstīt? Bet, kad jau jāslēpj, tad tur labs un godīgs nekas nevar vis būt bijis. Man jau nu, zināms, viena alga, es pēc jaunām ziņām neslāpstu sevis pēc, bet izstāstu tik citu dēļ, lai tie ari zina; bet tāda nestāstīšana, kā tur šas sargājias, ceļ aizdomas tik par pašām, vairak nekā.
— Var jau būt, ka atnāks laiks, kur stāstīsim visu ar prieku, — viena no četrām atbildēja.
— Kam tad nu vairs būs prieks klausīties, kad patiesību varbūt sagrozīs.
— Nesagrozīs, nesagrozīs, tici vien droši.
— Jā, jā, tā vieni — Steņģene neticīgi pabeidza.
10. Šaī pārejas laikā no briesmīgās kopmantiešu valdības uz mierīgo savmantiešu valdību
Šaī pārejas laikā no briesmīgās kopmantiešu valdības uz mierīgo savmantiešu valdību saradās daudz svešu, niķīgi gudreniecīgu laimes meklētāju, kas, pēc viņu vārdiem, ieteicās kā visādu labumu izgādātāji no valdības, lai spētu drīzāk un vieglāk atjaunot papostītās un iztukšotās saimniecības, bet it īpaši drīzumā dabūt labus zemes gabalus ar visām ēkām, pat ar sēklas labību, dažiem lopiem un citām vajadzībām, kam to nav, un visu par ļoti mazu maksu. Lai arī šaī ziņā nesen bija pierādījusies Dūkšņa un citu viltība, tomēr radās šiem balmutīgiem krāpniekiem arī savi ticētāji un arī maksātāji. Viņi staigāja pat pa māju mājām, stāstīdami savas iespējas šajās lietās, cik svarīgi viņu lūgumu raksti un kā viņi zinot īstenās vietas, kurp griezties ar lūgumiem, un cik liels tiem panākums. Viņi zināja nopelt arī bijušās un atceltās zem- daļvaldes darbus, ka naudu zinājuši gan ņemt, bet nenieka negādājuši, ne arī pratuši gādāt. Sie turpretī esot lietas zinātāji, kā arī apzinīgi darītāji.
Līdz ar tiem ieradās arī zīlnieces, kāršu licējas un visādas laimes pareģones par nolaupīto mantu atdabūšanu no kopmantiešiem un par zemes iemantošanu, bet visvairāk meitām par precinieku uzzīlēšanu, tālab tādām gudriniecēm bija diezgan bagāta pļauja. Viņas arī staigāja apkārt, ieslavēdamas savu mākslu iar pievilcīgu jautrību, un atrada še un tur dzirdīgas ausis. Visvairāk viena no tādām bija jo ievērojama ar savu izmanību un iestāstīšanas spēju, cik ļoti viņas zīlniecība piepildoties. Kur vien esot kārtis likusi, tur tūliņ izdodoties, un vēlāk tie, kam tāda izzīlēšana nākusi par labu, nezinot, kā viņai par to pateikties. Meitas viņa lūkoja dabūt savā lomā īsti pa svētdienām un, cik iespējams, vienatnē, zinādama, ka īpaši vīriešu klātbūtnē viņas kautrējas likt zīlēt.
No šitiem māžu darbiem kādu svētdien gadījās šāds uztraucošs notikums.
Pašā pusdienas laikā Maja, kura bija iestājusies savā pērnā darba vietā, gandrīz raudādama iesteidzās pie vecā krusttēva, kad viņš pašlaik bija nogājis iemigt dienvidū. Dabūjis dzirdēt no saimnieces, ka ieradusies Maja, un saprazdams, ka veltīgi viņa nebūšot nākusi, viņš neiemidzis uzcēlās un gāja tai pretī, kā jau vienmēr pret viņu, ar prieku un lielu laipnību. Viņi nosēdās mājas priekšā uz soliņa, un vecais krusttēvs, pīpītes meklēdams, uzsāka sarunu, laikam jau nomanīdams, ka Majai sirds bija smaga: