— Nu, meit, no tava izskata nomanu, ka bez kādas īpašas vajadzības nebūsi vis nākusi.
— Mījais, vecais krusttēv! — Maja pabailīgi atbildēja gandrīz raudulīgā balsī. — Tev mūsu abu dēļ ar Katrīnu gan jau ir bijis tik daudz ne vien rūpju, bet arī raižu, ka bail uzdrošināties tev vēl ko sliktu stāstīt, bet cita ceļa nezinu kā vien to pašu, ka jāgriežas ar ziņojumu pie tevis.
— Nu tad mans palaidnēns būs atkal kādu aplamību izdarījis?
— Tiesa gan, mīļais, vecais krusttēv. Ļāvusies līdza lielām meitām piekrāpties no viltnieces — kāršu licējas zīlnieces.
— Ak Kungs Dievs, kas vēl nav jādzird! Tad jau būs atdevusi kaut ko vai no drēbēm?
— Kā tad, kā tad! — Maja atsaucās un tad lēnām runāja tālāk. — Mīļais, vecais krusttēv! Es gan neesmu tev n kāda padoma devēja. Tu pats zini simtreiz labāk par mani, bet vāi tādai bezbēdniecei nevajadzētu cietākas pierāšanas? Palaidnības vien jādzird ik brīdi.
— Manu mīļo meit! — vecais krusttēvs, dūmus izlaizdams, domīgi atteica. — Tādas dabas bērni kā Katrēns audzināmi tik ar draudzīgu labsirdību, lai audzinātājiem nav jāzaudē viņu atklātība un uzļāvība, citādi tie noslēdzas un noslēpjas sevī un tu nedabūsi no viņiem zināt it nekā, nedz arī tad vairs piekļūsi ar pamācībām, nedz labosi tos iar sodiem, lai sakapā vai gabalos. Ko var panākt, tas jāpanāk tik ar labu. Jo, kad tādi, bārdzībā audzētie, tiek savā patstāvībā, tad klīst strauji neceļos. Jāizšķir skaidri tas, vai viņu aplamie dzīves soļi ir tīša neklausība un pretība vai tik vientiesības un neprašanas muļķība kā tavai māsai, kas izdeldējama tik ar izskaidrojumiem un pamācībām, kur tad tie otrreiz taī pašā ķibelē vairs gan nekrīt, ja tik atkal kādā citā, kamēr trūkst vispusīga apjēguma par visām dzīves nepareizībām. Kad tādiem tik gadās atrasties mīlīgu, saprātīgu audzinātāju rokās, tad ar laiku dzīves misēkļi tiem nobrūk no prāta kā zvīņas un viņi atpīaikšās par krietniem cilvēkiem. Cietāka audzina- šana var ieteicama būt tik pret tīšu stūrgalvību un pretestību, bet ari bez senlaiku lielām bārdzībārn. Attiecībā uz Katrēnu man jānožēlo tik tas, ka nevaru turēt šo bērnu zem savām acīm, jo tad daudz kas nenotiktu, ko tagad redzam notiekam. Bet nu, meit, stāsti — kā tad Katrēns atkal iespēja samuļķoties?
Maja sāka stāstīt:
— Zinādama, ka Katrīnai šodien atkal vaļas svētdiena, atnācu uz Stuģēniem viņu aplūkot. Tur redzēju aizejam pašreiz svešu sievieti ar vīkstolu padusē un Katrīnu pagalmā skatāmies viņai pakaļ. Dažas lielās meitas smiedamās izklīda pa ciematu. Katrīna no manis drusku tā kā sarāvās, un es vaicāju, kas tā aizgājēja ir? Tā esot gudra kāršu licēja un zīlniece, kurai viss izdodoties. Un kas viņai tas par vīkstolu padusē? Tur esot meitu sadotās mantas par kāršu likumu un zīlējumu. Kādas mantas tad meitas viņai deva? Daža cimdus, cita zeķes, vēl kāda dvieli vai pāru mutes autiņu. Bet tas vīkstols rādījās stipri liels, satīts tādā kā redzētā ziemas lakatā, un es vaicāju, kas to deva? Bet viņa man neatbild nekā, un es tūliņ sāku paredzēt kaut ko nelabu. Pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam, un beigās iznāk, ka atdevusi kuģa kapteiņa dāvināto vilnaino galvas lakatu. Un es vaicāju: kālab tu viņai to devi? — Par kāršu izlikšanu tāpat kā lielās meitas. Nu es vaicāju, ko tad kāršu licēja viņai izzīlējusi, bet tur man nestāsta un nestāsta ne vārda. Ko nu lai es tur saprotu darīt? Saimniece aizgājusi uz kādu ciemu, vecā kalpone ganos, saimnieks laikam pieguļā pie zirgiem, un Katrīna gandrīz kā mājnieces nozīmē palikusi viena pati un var darīties, ko grib. Sāku apvaicāties pa citām istabām un' dabūju tik to zināt, ka tā sieviete, kāršu licēja, ar savu vīru — kādu tur lūgumrakstu rakstītāju — mitinoties traktiera bēniņos.
— Ko gan tādā gadījumā, vecais krusttēv, lai es saprastu citu darīt kā meklēt tevi un lūgt vismaz tava padoma un varbūt arī palīga. Vai lai nevēro par tāda dārga drēbes gabala atdabūšanu? Un ko lai tad nākamu ziemu tai pašai nejēgai dot ap galvu līdza uz skolu? Tikpat jau nu vēl jāsūta būs. Kā lai šitādu atstāj — tik nejēdzībās un aplamībās saviļātu, bez nekādas prāta skaidrības?
— Labi jau gan, mīļo meit, ka nāci, — vecais krusttēvs domīgi teica. — Es jau arī esmu tādā pašā prātā kā tu, ka jāmeklē ir, tik vien jāzina, ka tas darbs prasa labas apdomības un izdarāms var būt lielām grūtībām. Tādi viltnieki ir ļoti izmanīgi šādu savu blēdīgo nedarbu slēpšanā. Un, pašam vien, bez apsardzības spēka pie viņiam ejot, nebūtu sagaidāms nekas cits kā vismaz izlamājumi, ja vēl ne kaušanās, bet panākuma nekāda. Tur meklēšanas uzbrukumam jānāk uz reizes pilnā spēkā un pavisam negaidītam. Ja tad ir — ir panākums. Man tad jāiet pēc apsardzības un tev pēc Katrēna. Meitene vajadzīga klāt kā viltīgās zīlnieces pazinēja, jo bez skaidras uzrādīšanas veltīgi iesākt, un liegšanās jau būs uz nebēdu, tas droši paredzams. Tu ar Katrēnu aiziesi, protams, gan agrāk, tālab gaidāt pie ceļa jūtīm mani nākam pa otru lielceļu varbūt kopā ar kādu apsardzības vīru, ja tik izdosies tūliņ dabūt, lai tad varam reizē ierasties traktierī. Man jāatprasās vēl no saimnieka un jālūdz, lai viņš pats uzņemas parūpēties par zirgiem pieguļā. Laime', ka nav šodien darba diena, citādi nezin vai būtu iespējams man tur doties. Ej vien tad nu, meit. Savu uzdevumu jau tu zini, un es steigšos arī.
Kā vecais krusttēvs paredzēja, tā arī bija. Viņa atvestais apsargs tikko ar grūtībām dabūja pārmeklēt' krāpniecei viņas pūšļēģus, pie kuriem viņa, līdz ar tāpat svešo pui- sieti, ko dēvēja par savu vīru, nekādi negribēja apsarga pielaist, gan bārdamās, gan lāstus izkliegdama. Meitenei izviltais lakats meklējot tika tur atrasts un pazīts pēc tām zīmēm, kas jau iepriekš apsargam stāstītas, bet zīlniece pastāvēja, ka pati to pirkusi. Vispēdīgi apsargs paturēja lakatu pie sevis, atprasīja šiem abiem svešniekiem pases un pavēlēja viņiem rītu pulksten desmitos ierasties apsardzībā pie atbildības un izskaidrošanās. Par lieciniecēm Laķis uzdeva tās pieaugušās Stuģēnu ciemata meitas, kuras, pēc meitenes vārdiem, bijušas klāt pie lakata izvilšanas. Apsargs tūliņ izrakstīja viņām pasūtījuma zīmi un iedeva to Laķim uz nonešanu lieciniecēm. Traktiera turētājam viņš pavēlēja būt atbildīgam, ka abi šie svešie cilvēki nenozūd. Bet aizejošam apsargam zīlniece steidzās pakaļ, sacīdama, ka viņa apdomājusies un gribot izbeigt tūliņ lietu ar labu, lai lakats paliekot, kā atņemts. Un, kad tādā gadījumā arī Laķis, kā pieviltās meitenes aizbildnis, attei
cās no tālākām prasībām, tad apsargs atdeva lakatu viņam un abas pases zīlniecei, pasludinādams lietu par izbeigtu. Staigājot vēl gabaliņu kopā, apsargs Laķim pastāstīja, ka pases neesot vis apliecinājušas viņus par laulātiem pāriniekiem.
Pie šķiršanās ar apsargu vecais krusttēvs lika abām meitām iet vien lēnām tālāk, bet, palicis ar apsargu vienatnē, viņš tam sacīja:
— šie cilvēki abi izskatās man pilnīgi tādi, kas turami stipri aizdomās.
— Man tāpat, — bija apsarga atbilde.
— Vai apsardzība par viņu uzticamību jau pārliecinājusies?
— Vēl gan nē, bet drīz tiks darīts. Pases es atdevu, lai viņi jūtas drošāki turpat dzīvot.
Neilgi pēc tam tika zināms, ka abi šie krāpniecīgie sveš- nieki bijuši neseno kopmantiešu briesmu tiesu dalībnieki — pats par nāves sodu spriedēju, pati par šāvēju_— un slapstīdamies še ieklīduši ar noziedzīgi piesavinātām viltus pasēm. Bet drīz vien sodība viņus panākusi.