Kad vecais krusttēvs ar abām aizbildniecības meitām nonāca pie šķiršanās vietas, tad, kā arvienu, viņš apsēdās ceļa grāvja malā uzpīpot un no viņām atvadīties. Maja pagriezās elksnīšos, lasīdama pušķīti vijolītes un naktsvijoles, bet Katrēns palika pie vecā krusttēva, kurš tad viņai vaicāja:
— Nu stāsti man, meitiņ, — ko labu tad tā kāršu licēja tev par tavu lakatu izzīlēja?
Meitene apskatījās, kur Maja, un tad atbildēja pusbalsī:
— Tik, vecais krusttēv, nestāsti vien Majai.
— Par ko tad Majai nestāstīt?
— Viņa bārdamās man apsmiesies.
— Maja jau par tām lietām man nekā nevaicā, un man jau viņas drīz aizmirstas. Bet stāsti vien diktāk. Es tik lēnas runāšanas vis vairs skaidri nesadzirdu.
Bija jādomā, ka šos pēdējos vārdus vecais krusttēvs sacīja taisni tai nodomā, lai Maja arī pati dzirdētu. Lai gan Katrēns stāstīja vēl diezgan lēnā, bet skaidrām ausīm tomēr labi sadzirdamā balsī tuvu vecam krusttēvam pie auss:
— Viņa izzīlēja, ka man, līdzko es Iziešot vien dievgalda mācību, nākšot drīz bagāti precinieki, sapirkšot man visvisādas dārgas mantas un ievedīšot mani skaistā, lielā —tādā kā kungu mājā. Viņa parādīja izlikto kāršu vidū, kur kāds zeltains kungs bija cieši līdzās kādai tumšmatainai kundzei, kura nozīmējot mani, ar puķīti rokā, un izjaucēja neviena vidū. Gaišmatainai viņļaužu Natālei arī jau bija gan zeltains kungs, bet vidū jaucējs — laikam pīķa kalps 8r garu cirvi rokā. To lai lūkojot izskaust no vidus. Ga- iiešu Jūlei iznāca tuvumā tik kārava kalps, arī ar garu cirvi rokā. Viņas precinieks būšot gan labs strādnieks, bet ne vēl bagāts. Neatminu, kā izkrita Vidiešu Valijai; bet arī īsti cēli laikam vis gan nē. Viņas pašas beidzot savā starpā sprieda, ka laikam viņu maksa netikusi atzīta par diezgan lielu, tādēļ tik labi neiznācis kā man, kurai par visām labāk.
— Nūja, tad tu jau esi devusi pašu pilnīgāko maksu, kā nu lai gan tev nebūtu labāk?
Pa tām starpām Maja, pušķīti saistīdama, bija pievirzījusies Katrēnam no muguras puses krietni tuvu un, protams, arī dzirdējusi to laimes stāstu. Katrēnam pavisam negaidot, viņ-a sāka arī runāt:
— Mūsu mātes māte, vecā krusttēva māsa, sacīja par šitādām nelaika līgavām, ka tām līgavaiņi līgojoties bērzu zaru galos.
Katrēns iztrūkās, atgriezās spēji atpakaļ un atcirta:
— Kam tu nāci klausīties? Ka nedabū vēl pati papriekšu par bēgšanu un nestāstīšanu.
— Diezgan jau citi taisās mani un manas biedrenes vajāt par bēgšanu un nestāstīšanu, un no tevis jau jādzird arī tas pats, gandrīz tāpat kā starp daudziem citiem no Steņģa mātes, — ,Maj:a nosērojās rūgtā sajūtībā.
Vecais krusttēvs, noklausījies abu māsu nelaipnā vārdu izmaiņā, pasmīnēja un sacīja viņām;
— Nākat nu, meitas, nosēstaties man savā pusē katra. Es jūs salīdzināšu.
Un, kad bija apsēdušās, tad piebilda vēclass="underline"
— Nu, tā, tā labi, — un tad iesāka:
— Es nomanu jūsu, abu māsu, starpā no jūsu pēdējiem vārdiem tādu kā mazu nesaderības zīmi, kādas nevajaga būt. Tagad es esmu gan jums vēl trešais, kas gribu un spēju par jums rūpēties; bet, kad manis pietrūkst, kas var gadīties kaut kuru bridi, tad paliksat divas vien, jo jūs zināt, ka bez manis jums neviena cita savieša nav, pie kā jūs varētu bēdu brīžos griezties. Un, ja tad jums savā starpā nebūs mīļas saderības, tad abas stāvēsat kā vien-
tūļas priedītes kādā kailā kalna galā visādu pasaules ļaunuma vēju varā bez nekādas aizsardzības, bez vismazākās aizvējlņas. Bet, abas kopā turēdamās, varēsat jel viena otru atbalstīt, viena otru aizstāvēt un sargāt.
Vecais krusttēvs drusku piestājās un novēroja, ka Katrēns sēdēja nopietnās domās, bet, uz Maju pagriezies, redzēja, ka viņa abām rokām bija aizklājusi sev seju un laikam apraudājusies. Pēc tam viņš turpināja:
— Ir jāuzskata par Dieva likumu tas, ka pēc tēva nāves vecākais dēls uzņemas viņa nozīmi un pēc mātes šķiršanās vecākā meita stājas viņas vietā. Kad nu jūs abas esat bārenes un Maja vecākā, tad tev, Katrīn, arī jāatzīst, ka viņa uzskatāma it kā par mātes vietnieci, tālab neatraujies viņai stāstīt visu tāpat, kā tu stāstītu mātei un kā tu stāsti man, — ne vien to, kas labs un teicams, bet arī to, kas bijis aplams un peļams. Un Maja no savas puses tevi pamācīs, kur vēl tev pašai trūkst apjēgšanas. Maja bija tā, kas pirmā gādāja par lakata atdabūšanu, un bez viņas rūpēm tas būtu kā dots, tā pagalam, jo es no sevis nedabūtu pat nemaz zināt, ka tas atdots zīlniecei, kamēr viņa vēl nav projām no šejienes. Bet nu saki tagad — vai lakata došana zīlniecei bija no tevis labs un prātīgs darbs vai nē?
— Es nezinu, vecais krusttēv.
— Tiesa gan būs, ka tu nezini, bet esi darījusi pakaļ tik dažām lielām meitām, kas darījušas šo pašu muļķību tev pa priekšu. Tev piemīt vēl tas vājums, ka tu visam viegli tici, ko tev citi saka vai ko tu redzi citus darām. Tad nu no šā lielā misēkļa atkal mācies saprast un atminēt to, ka visa zīlniecība ir tik viltība, ko dara tik peļņas dēļ, un ka Maja ir pareizi to sapratusi un steigusies gādāt par muļķīgi atdotās mantas atdabūšanu tev pašai par labu. Tad nu turpmāk izturies pret Maju it kā pret savas mātes vietnieci — ar labprātību un uzļāvību, zinādama, ka viņa spēj izšķirt ļaunu no laba, aplamu no pareiza. Nebija vis, meit, no tevis teicams tas, ka tu Majai piemeti bēgšanu un nestāstīšanu it kā kādu vainu, tāpat kā to dara daudzi citi. Man arī tur nav zināms nekas, un es nemaz nespiežu stāstīt, bet tik ticu, ka viss ir noticis un notiek, kā tas vajadzīgs un kā pienākas. Tas, ko Maja tev sacīja par mātes mātes vārdiem, nebija vis nevietā, ka, būdama vēl tik bērna gados un bērna prātā, esi dzinusies, padodamās muļķīgi viltnieces māņiem, lūkot izzināt jau savu nākamo likteni, kas izzināms nemaz nav, ko Maja ir sapratusi pareizi. Bet Stuģēnu ciemata lielās meitas apmuļķotas tāpat kā tu.
Atkal klusuma brītiņš. Tad vecais krusttēvs, pīpošanu pabeidzis, uzceldamies sacīja:
— Nu, mīļie bērni! Saņemat manu šā brīža pēdējo vārdu. Jūs es abas turētu par savām mantniecēm, ja tik būtu kāda manta, ko atstāt un atvēlēt. Tomēr, kad nav lietiskas mantas, tad gribētos atstāt jums jel prātā turamu mantu, kura nav dalāma, bet kura arī nav izbeidzama, ja vēl gan saaudzējama līdz mūža galam lielāka. Es vēlos, Lai jūs mantojat savstarpēji to mīlestību no manis, kāda man bijusi un kāda man viņa joprojām ir uz jums, un kāda paliks līdz dzīves galam. Un nu samutēdamās slēdzat to derību, ka mīlestība jūsu starpā nekad nemitēsies.
Asarām ritot, viņas abas cieti apkampās un samutējās. Pēc tam vienpakaļ otras nomutēja arī vecam krusttēvam roku.
11. Kā jau Steņģene sludināja, tā arī notika
Kā jau Steņģene sludināja, tā arī notika — zemdaļvaldi atcēla, un zemes izdalīšanu uzdeva pastāvošai pagastvaldei, palielinot tik viņas darba spēkus samērā ar klātpienā- kušo darbu. Pirmā galā pie zemdaļvaldes bija steigušies meklēties paši karstākie, paši nepacietīgākie zemes gribētāji, kamēr apdomīgākie stāvēja kā nolūkodamies, kā nogaidīdami, kā novērodami pirmos plūdus pārskrienam, kas nu pašreiz ar šo maiņu bija noticis.
Tagad viens no pirmiem nāca Laķis atjaunot savu aizbildnības meitu tiesību un prasību vismaz pēc daļas no Plīņu mājas, kā to bija iesācis jau pirms kopmantiešu nemieriem. Saglabātos agrākos rakstos visu atrada un atzīmēja. Viņš izsacīja, ka paliekot Plīņu mājas mantošanas lietā uz tiem pašiem pamatiem, uz kādiem nostājies pirms kopmantiešu varas sākuma, atzīdams Graustiņu par līdz- mantnieku, bet par Jeti nesacīdams nekā, jo viņa esot tagad nezināma un kas zin vai caur savu pēdējā laika dzīvi nebūšot zaudējusi savu pilsonīgo tiesību.