Nekavējās vairs arī Steņģene atjaunot agrāko pieteikumos uz savu Ezermuižiņas pusi, īpaši atkal atsaukdamās uz dēlu, kurš esot karā, kālab viņai pienākoties pirmā kaķiegorija. Tuvāk vaicāta par dēla stāvokli, viņa atbildēja tikai atkal ar jautājumu: «Vai tad es viņu zinu? Kur tad viņš citur var būt kā karā? Ja jau viņu vaļā laistu, kādēļ tad viņš nenāktu?» Kad šaī lietā no viņas nekāda skaidrība nebija dabūjama, tad valde šo jautājumu lika pie malas un izteica prasītājai tik tādu atbildi, kas viņai iznaca jo nepatīkama, ka uz Ezermuižiņas daļas paturēšanu nevarot cerēt, jo no augstākas vietas esot likts prast, ka šī vieta nevarot tikt nevienam apsolīta. Par to tad Steņģene iztrūkās un aizrāvās tik ļoti, ka solījās tiesāties vai līdz pašai sinātai.
Nāca ari Augura māte no jauna pieteikt savu prasību par Ezermuižiņas otru pusi, bet viņai bija jādzird tas pats, kas pirms tam viņas pušelniecei. Bet viņa šo bēdu ziņu uzklausīja mierīgā prātā un noskumusi klusām aizgāja, varbūt vēl kaut ko labu cerēdama.
Arī vecā lielmāte nepalika vis nenākusi, bet ieradās pagastvaldē ar krusttēva Laķa dāvinātām pastaliņām kājās un nūjiņu rokā. Viņa lūdza sev Bungžu muižas viduci, kas apsolīts netika, bet varbūt gan kāds gabals nomaļā vietā. Tātad nekā labāka no sava īpašuma, bet varbūt ja tik kaut kas no sliktākā un tad arī, protams, bez ēkām. Bet neatliek taču viņai vairāk nekas cits kā klusēt un sērīgi virzīties atpakaļ.
Bet nu tie zemes gribētāji, kuriem viņas līdz šim pavisam nebija bijis, lūkoja iztaujāt no mērniekiem sadalāmo gabalu robežas (no kapčām jeb kupicām vien paši nekā nesaprazdami), lai zinātu, kādi labumi kuram gabalam, un tad, protams, dzīties, ka dabūtu ikkurš sev labāko, domādami, ka zemi dabūs visi, kam tik viņas nav. Bet ar laiku nogrima skumjās, kad noprata, ka nevis bezmantība un vispārīga dzīves tukšība, nevis arī vecums un ilgu gadu kalpojumi zemkopības darbos dos ikkatram vienlīdzīgi zemi, turpretī ka priekšroka nāks augstākiem nopelniem pēc kārtas un viņu lieluma, kā ari tiem, kas savas vietas ilgi valdījuši, un viņu pēcniekiem, kamēr vienlīdzības cerības paliks kā mūžam nesasniedzamas un nenotveramas maldu uguntiņas tuksnesī, jo visa radība nepazīst nekāda vienlīdzības jēdziena, lai sola ko solīdami. Un, jo lielāku vienādību kāda valdība solīs, jo lielāku nevienādību sagaidīs. Tā nu visi nenozīmīga stāvokļa tukšinieki sāka atzīt visas vienlīdzības mācības par viltību un blēdību un tos, kas šādām mācībām patiesīgi tic, par īsteniem muļķiem.
Kukuļniecības darbi bija apstājušies vai nu pavisam, vai sarāvušies vismaz līdz nenozīmībai, jo no tiem atbaidīja vispirms tas, kas nesen piedzīvots, ielaižoties ar bijušās zemdaļvaldes locekļiem Maizuru un Pelndienu, bet visvairāk ar valdes priekšnieku Dūksni. Bez tam neviens neuzdrošinājās šādā prātā pagastvaldei, kā īstai valdības iestādei, tuvoties. Un zināms bija arī tas, ka pagastvaldes locekļi nepieņem savās mājās neviena lūdzēja, bet tik īstenās, viskopīgās sēžu reizēs. Zemes gribētāji gan drūzmējās joprojām, pieteikdamies vienmēr no jauna klāt, bet reti kam nāca pasludinājums, ka tiek uzskatīts par pirmās, vismaz otrās šķiras dabūjēju.
Viens no daudziem vairākkārt atraidītiem, bet neatlaidīgiem zemes lūdzējiem bija Stērģenieks. Viņš nāca vienmēr no jauna un žēlojās par netaisnību, ka viņam nekā nepiešķirot. Tādā ziņā viņš ieradās atkal kādā sēdē, gauzdamies par to pašu lietu:
— Koda tur taisneiba, kod jounaji zaldāti dabij zemi, bat man, viacam, nadūd na kripatas? Vui as naasma kavīs uz nabāda, lai lūst vui pleist? Par kū man nagribāt dūt Steņģu pusi nū Azarmuižeiņas, kas togad būšīt breiva?
— Nekauņa! Vai atkal jau tev tas pats Ezermuižiņas gremoklis kaklā, ko zelēt? — Steņģene sauca pa pusviru palikušas durvs šķirbu no priekšistabas.
Stērģenieks atcirtās atpakaļ un izsaucās:
— Tī bei lamošanās! As sūdzēšu.
Pagastvalde, gribēdama dabūt jel reiz Stērģenieku sev no kakla un paredzēdama, ka tam izcelsies ar Steņģeni lielāka ķilda, uzaicināja viņu apspriedes labad iziet līdz aicinājumam nākt atpakaļ. Kā paredzēts, tā arī notika. Priekšistabā starp Stērģenieku un Steņģeni bija dzirdama asa strīde un tad stipra bāršanās, kura sniedzās līdz pazīstamai Steņģenes raudāšanai, kur viņa pilnās dusmās piemeta Stērģeniekam. pat vēl to, ka tas gribējis izlaupīt viņas kūti kā zvērs, bet neiespējis un taī vietā tad vienmēr dzenoties atņemt šai dzīves vietiņu, uz ko Stērģenieks atbildēja tik to: — Vai as gāju bez pavēla?
Pagastvalde nolēma uzaicināt Stērģenieku, lai viņš gādā kādu skaidrību par savu pagātni, bez kuras viņa lūguma lietā pēc zemes nekas neesot izspriežams uz pases pamata vien. Ieaicināts atpakaļ un šo priekšlikumu dzirdējis, Stērģenieks sāka pie sevis spriest un prātot atceres labad:
— Paga, paga, kara klauseibas biļete jou mun iraidas gon, bat naatsatopos tik, kur viņa tagodiņ atsarodas, vai
Ķebelēs vai Kunčos?- Bat laikam gon Virgu Jonīņa gubenie aiz spāres.
— Nu labi, atrodi vien un nāc kādā turpmākā sēdē ar biļeti šurp, tad redzēsim, vai būs kas darāms vai nē, — darbvedis noteica.
— Nākšu gon, kad tik dabeišu biļeti rūkā. Nu tod ar Divu, kungi
— Ar Dievu, ar Dievu!
Atnāca gan turpmākā sēdē Stērģenieks kā verdots ar krietni paburzītu biļetes grāmatiņu rokā, ko tūliņ iesniedza valdei.
Darbvedis sāka lapu pa lapai lasīt, nevis vienaldzīgi, bet tā kā ar izbrīnošanos. Tad viņš ieminēja klusām priekšniekam, lai liek Stērģeniekam iziet. Viņš taisījās iet un žēlojās, ka neesot ne pinkas tabaka, ko iepīpēt. Darbvedis to viņam iedeva, un saņēmējs pateikdamies izgāja. Tad darbvedis sāka runāt:
— Redzams, ka Stērģenieks pavisam nezin, kas viņš savā laikā tiesību ziņā ir bijis un kas varējis būt, bet nu pagājis viņam viss garām neizmantots. Biļete skaidri rāda, ka viņam dotas pilnas virsnieka tiesības tikpat algā un pensijā, kā apģērbā un visā dzīves stāvoklī par sevišķi ievērojamu nopelnu. Gadījums šāds. No vienas lielas ja pāņu kara laika kaujas atkāpjoties, kādas rotas atlikums ticis ienaidnieku ielenkts. Virsnieku nebijis vairs neviena. Tad stājies vienīgais vēl dzīvs būdamais apakšvirsnieks Ivans Stērģenieks par komandieri un izvedis ar lielu sparu pulciņu no gūsta. Par to tad viņš pagodināts ar virsnieka stāvokli un tiesībām. Tas apliecināts biļetē ar galvenā štāba parakstiem un zīmogu.
Valde īsu brīdi apspriedās un tad aicināja Stērģenieku no jauna iekšā. Viņš, pīpīti krāsns priekšā izdauzījis, iegāja, pavadīts vēl no Steņģenes bargu vārdu krusas, un, kā sev par brīnumu, ievēroja citādu laipnību pret sevi, kādas neatminējās vai nekad piedzīvojis. Darbvedis pacēla viņam krēslu, uz kura Stērģenieks taču vēl nesēdās, iekam nebija pāra reižu uz to no valdes priekšnieka uzaicināts, nesaucot viņa vairs par «tu» kā līdz šim visur, bet par «jūs», lai gan par kungu vis nē.
Tad valdes priekšnieks uzsāka viņu bildināt:
— Nu, Stērģeniek, ar jūsu biļetes saturu mēs esam iepazinušies un redzam, ka jūs dienestā esot bijuši apakšvirsnieks. Vai tad kādu reizi tikāt arī komandējuši?