— Jā, jā! Tā vien, bij jau gan tā! — Steņģene atsaucās.
Tiesnesis" paņēma Steņģenes sniegto rakstu, paskatījās
un deva to atpakaļ, sacīdams: — Es nevaru tāda saņemt — zīmoga marku trūkst.
— Dzīvs negals ar tām zīmogmarkāmi —- Steņģcņe izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Labāk jau tad iedodi skaidrā naudā, kam jādod un no kā vari kaut ko sagaidīt, bet kādu labumu tad dos tā brillainā jaunkundze — pārdevēja? Vai tad šī kāds tiesas kungs, ka šai nauda jādod?
Aiz muguras atskanēja gandrīz dažs nesavaldāms smieklu spurkšiens.
Tiesnesis, savilka draudīgu seju un papurināja bārgi galvu, pacēlis acis uz Steņģeni,
— Vai nu es pulkā, — Steņģene skaidroja mierinošā balsī. — Ikkuram prātīgam cilvēkam jāsaprot, kas nav pulkas lieta. Ja jau ko dari, tad padari tāpat divu starpā vien un nesaki nekatn nekā.
Tiesnesis rakstīdams nelikās ne dzirdot, bet Steņģene turpināja runāt.
—Un tad;— tā viņa uzsāka, — šī briļļainā pārdevēja par tām nieka zīmītēm zina ņemt tik nekaunīgi lielu naudu. Es turpmāk no viņas vairs nepirkšu. Man zināma cita vieta, kur dos tikpat skaistas par pusnaudu. Kad jau nu pavēlēts ir tos papīrus tā izpušķot un izpuķēt, tad aizliegties nevar, bet jālūko dabūt jel pa godīgāku cenu.
Tiesnesis sāka vērīgi klausīties un vaicāja: — Kas dod zīmogmarkas par pusnaudu?
Viņš jau negrib vis stāstām, — Steņģene atbildēja.
Jums jau nu gan varu pasacīt. — Tad, drusku pret tiesnesi pieliekusies, stāstīja čukstošā balsī: — Tas ir bodnieks Zālamans Jankels virspilsētā. Visiem un svešiem jau viņš nedos vis par pusnaudu, ja tik saviem pircējiem, kas pazīstami.
Tiesnesis šos vārdus piezīmēja un sacīja Steņģeneclass="underline" — Par šo lietu jūs tiksat izvaicāti skaidrāk citā vietā. Bet Šoreiz jums nav runājams par citu neko kā tik par Vernuļa sūdzību viņa pilnīgas algas neizmaksāšanas lietā. Ko jūs atbildat uz to?
— Viss cits ir izmaksāts, vienīgi atturēts tika par pusotras dienas, ko viņš nogulēja paģirās, — viņa atbildēja.
— Sūdzētāj, ko jūs uz to sakāt? — tiesnesis vaicāja.
— Es neesmu gulējis ne paģirās, ne citādi nevienas dienas, ne vēl pusotras, — Vernulis lepni atteica.
— Kā tad nē? Ko tad tu darīji kūts augšā citu? — Steņ-ģene vaicāja.
— Vai tad kūts augšā cita nekā ņevar darīt kā tik gulēt? — Vernulis spītīgi jautāja pretī.
— Nu tad saki — ko tad tu tur darīji? — Steņģene uzstāja.
— Es netieku vainots par to, ko es kūts augšā darīju, bet par to, ka es kūts augšā esot gulējis, un nauda atturēta manas gulēšanas dēļ, nevis citādi. Tad nu es prasu, lai tiek pierādīta mana pusotras dienas ilgā gulēšana un arī tas, ka gulēšana tāds ļaunums, kas piemeklējams ar naudas sodu, un beidzot tas arī, ka es gulējis paģirās.
— Vai tad tu darba nenokavēji pusotras dienas? — Steņ-ģene cieti noprasīja.
— Darba nokavēšana ir cits jautājums, un par to man vismaz šoreiz nav jāatbild,:— Vernulis atteica pašapzinīgie — Es esmu tagad še vainots tik par gulēšanu pusotras dienas garā laikā un prasu to man pierādīt. Tāpat to, vai gulēšana par sevi ir tāds noziegums, ka par viņu var uzlikt naudas sodu, un kādas paģiras šī man iedevusi?
Tiesnesis uzaicināja Steņģeni izskaidroties par sūdzētāja prasībām.
— Tētiņ Dieviņ! — viņa izsaucās. — Vai nu lai es kāptu kūts augšā vaktēt sveša puiša gulēšanu? Man jau bez tam tie pagāna puisieši apnikuši un apriebušies līdz kaklam, visvairāk mans pašas vecis.
No dzirdētājiem atskanēja atkal apspiesti smiekli.
— Nūja, te var saprast apvainojuma patiesību: redzēt nav redzējusi manis pusotras dienas guļam, bet sacīt saka, — Vernulis ar lepnumu aizrādīja. — Man vēl jāprasa būs gandarījums par šo nepatieso apvainojumu tāpat kā par paģiru izdomājumu.
— Vai tad tu nebiji sadzēries, kad no tirga vēlu pārnāci? — Steņģene kā piespiezdamās vaicāja.
— Ja jau vēlāka pārnākšana ir tūliņ sadzeršanās zīme, tad tu pati skaidrā galvā nekad nevari būt, jo cik ir to vakaru, kad tu laiku esi mājā? — Vernulis deva pretī atkal savukārt ar jautājumu. .
— Par šām sānu lietām, sūdzētāj, jūs varat meklēties liekšu, — tiesnesis atgādināja Vernulim, — bet tagad mums jāizšķir tik lietas kodols, kas zīmēts iesūdzībā.
— Labi gan, — Vernulis apliecināja, — bet tādā gadījumā tik lūdzu iezīmēt protokolā, ka man tiek atstāta tiesība meklēties par tiem goda aizskārumiem, kas še izsacīti no atbildētājas.
Tiesnesis kaut ko piezīmēja un tad griezās pie Steņģe-nes, sacīdams: — Vai jums ir kādas liecības jSar pierādījumu tam, ko sacījāt pret sūdzētāju?
— Nedod Dievs tāda negala ar tām liecībām! — viņa izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Kad jau kāds nenāk vien no kūts augšas lejā, ko tad viņš tur citu var darīt, kā tik gulēt?
— Var salāpīt sev pastalas, kad citur nav uz to laika, var salāpīt arī sev veļu, kad saimniece dod nelāpītus kreklus mugurā, nelāpītas ūzas gurnā, kā tas man bij, — Vernulis zobgalīgi atbildēja. — Tomēr mans uzdevums nav šoreiz šādus jautājumus izskaidrota
— Ak krusts, ak krusts, tāda posta! Kur nu lai tos lieciniekus ņem? — Steņģene vaimanāja, rokas lauzīdama. Bet tad, kā attapdamās un roku pielikdama pie mutes, sāka dzirdami prātot: — Ja tad nu atvedu to pašu Stērģenieku, Tuluku vai Rempi no traktiera? Visi trīs jau gan pirmīt traktierī bij. Pag, aiziešu pakaj, sarunāšu kādu. — To sacījusi, viņa sāka jau siet kopā uz muguras sedzenes stūrus. Bet, ieraudzījusi tiesnesi paceļam bārgu skatienu uz sevi, atkal atlaida vaļā.
— Lūdzu ievērot, ka viņa grib meklēt pirktus lieciniekus, — Vernulis aizrādīja.
— Vai tad es pirkt? — Steņģene atsaucās. — Viņi jau varbūt nāks par monopolu vien vēl mīļāk nekā par naudu, jo tā vien jau tur gaida plegznedami.
— Ak tad monopols vis pirkšanas maksa nebūs? — Vernulis jautāja.
— Kas tā par maksu? — Steņģene iesaucās pretī. — Tas tik iedzeršanai; un viņus jau dzirda tāpaļ viens otrs bez nekā.
No izejas sienmalas puses atkal drusku nāca padzirdama klusa pasmiešanās.
Un tiesnesis griezās pie Vernuļa ar jautājumu — Vai sūdzētājam vēl kas ko sacīt?
— Ja, ir gan, — Vernulis atsaucās. — Lūdzu dibināt spriedumu tik uz atbildētājas vārdiem, ka man algas da|a atrauta nepierādītas gulēšanas pēc, kurklāt gulēšana par sevi nav nekāds pārkāpums, kura dēļ alga atraujama, ja arī gulēšana būtu pierādīta. Turklāt atrauto algas daju lūdzu piespriest man līdz ar tiesas izdevumiem no atbildētājas kā viņas vīra pilnvarnieces.
— Un vai atbildētājai ir beigu vārdā vēl kas sakāms? — tā tiesnesis griezās ar jautājumu pie Stdņģenes.
— Tētiņ Dieviņ! Ko gan lai citu saku kā tikai to pašu, ka man nebūtu par tām pusotras dienas jāmaksā, lai nu viņas vai nogulētas, vai nokavētas, man tas viena alga, — Steņģene atbildēja.
Tiesnesis piecēlās un izgāja dziļāk savā dzīvoklī spriedumu rakstīt. Tikko durvs aiz viņa noklabēja, tad tūliņ sacēlās liela jautrība prāvas noklausītāju pulkā. Viens teica, ka šāds «teijāters» bez maksas esot labāks nekā dažs par maksu, otrs zobojās par Zālamana Jankeļa zīmogmarkām, trešs par Steņģenes «kantraku», ka puišam nav brīv miltu zagt, it kā kad kādam citam būtu brīv miltus zagt, vēl citi par kūts augšas gulēšanu'un par liecinieku meklēšanu, tik Vernulis nesacīja nekā, ja tikai pasmīnēja.
— Turpmāk es tāda muļķe vairs vis nebūšu, bet vedīšu lieciniekus tūliņ līdz, jo meklēt jau tikpat tad vairs nelaiž, kad vajaga, — tā Steņģene pasmīdīja vēl klausītājus.