— Mun jau bei gon divas baltos strīpiņas uz uzplečīm (tolaik ;as nabeju vus jou tods plenes kā tagadiņ), Bat tik zama stāvūkļa veiri nadabij vus tikt pī komandas, Tod reiz gon mun izadavās, ka vajadzēja drusku komandēt, kā sakāms, uz dzeiveibu vui nāvi. Mems bej lila atsakāpšanās, un muisu rotai jāīt beigās ar nasamām mantām. Gondreiz puse vin vairs bej nū vusas muisu rotas pāri, un virsnīka vairs navīna, bat as vins vinīgais ar divām baltām strīpiņām. Pašlaik beja radzams, ka jākreit japāņu nagūs. As apsadūmoju, sak, lūkūt sistīs couri. Uzklidzu vusīm, lai mat nastas nūst un izakleist, ka varam atsašaudeidamīs dreizāk tikt laukā nū Ilankuma, kas arī izadevās. Skrambas vin juka šineļīm nū lodēm. Mun vīna beja izagājusi gurnam cauri. Kaujas karsumā namaģ napamaneju sāpam; tik vālāk, kod asinis beja tecējušas zābakā un tur metās silts, sāku samaneit vainu. Kod bejām jou drūšākā vītā, tod nūvilku zābaku, izalēju asinis, nūplāsu kraklarn lejias malu un aptinu pagaidām ap gurnu pāri vainai. Kod tikām pavusam laukā nū klizmas, tod izarādejās, ka beigās bei izaglabusīs gondreiz trešā da|a nū vusas rotas, bat reti kāds gluži vasals. Palkavnīks gon mus uzteica un vaicāja, kas komandējis. As stājās prīkšā, ka mun bei tis gūds un pīnā- kums. Viņš man sita uz plača un sacīja: «Vot molodjecl» Paņāma munu biļeti un apsasūlijās likt tur kādu atzineibu īraksteit. Bat karš jou nagāja uz labo pusi, bei ik dinas atsakāpšanās, un vālāk gon biļeti dabeju atpakaļ, bat namaģ ir tagadiņ nazinu, vui par jitū lītu iraidās kas rak- steits vui nā. Cik tur nabei daudz līlaku nūpalnu citīm, kas palika aizamirsti, na vāl jitāds maģums.
Kad Stērģenieks pabeidza stāstīt, tad runāja uz viņu valdes priekšnieks:
— Tas viss tiesa, ko jūs, Stērģeniek, stāstāt, jo tas stāv īsākos vārdos rakstīts arī jūsu biļetē, un tur lasāms vēl cits kas ļoti ievērojams arī: jums ir dotas par to nopelnu, ka izvedāt rotu no paredzama gūsta, virsnieka tiesības visās lietās, kā algas, pensijas, dzīvokļa un apģērba ziņā. Jums ir bijusi tiesība valkāt virsnieka drēbes un saņemt goddevību no kareivjiem. Tik nu tagad tas viss novecojies un pagājis. Tā laika lielvaldība vairs nepastāv, un tagadējā turienes valdība nezin vai gribēs šo novēlējumu atzīt. Bet mēs esam taču gan sprieduši bez ievērības jums garām vis neiet, jo taī laikā jūs esat cīnījušies arī priekš mūsu zemes un mūsu tautas, tālab gribam atzīmēt jūsu lūgumu pēc zemes par pieņemtu un stādīt mffiu atziņu šaī lietā augstākai iestādei priekšā uz apstiprināšanu. Kurš un cik liels gabals jums tiks piešķirts, tas šobrīd vēl nav nosakāms, bet to gan var cerēt, ka bez nekā nepaliksat.
Runātājs drusku piestājās, tad Stērģenieks domu pilns sacīja:
— Tod tik labi īvārojuši iraid gon. As ir pavusam nazīnāju, ka tur tāda žēlasteiba raksteita. Pats laseit naprūtu un citīm devis natiku.
— Tik tad nu jums būs jāsāk saprast sava stāvokļa cienību un uzturēt godu, atturoties no dažādām nekrietnībām, ko paši jau gan zināt, — priekšnieks piebilda.
Stērģenieks drusku pasmējās un atbildēja;
— Tī pati vaina dzeršanas kāre vin jou tur vaineiga. Viņas dēļ vin jou māneišanās iraid bejusi.
— Bet, kad nu tagad domājat drīzumā tikt par zemes īpašnieku un saimnieku, kas, kā cerams, izdosies, tad dzeršanas kāre vispirms jāmet pie malas, lai var ietaupīt peļņu saimniecības ierīcībai, kur daudz kas būs vajadzīgs.
— Mun par pūstu, tī pļāguru druki vusur prīkšā klāt. Vīns pats as maz kad īdzeru; un tod vāl tī vaina stukalka leidza! Tagadiņ naīšu vairs ar viņīm kulā.
— Uz to jums jāvēl tik laime, lai tā notiek vien, — darbvedis piemetināja.
Stērģenieks uzcēlās, Izvilka no kabatas tukšo pīpīti un sacīja;
— Nu, meiļaji kungi! Pateicūs par jūsu labu prātu uz muni; bat peipīte mun pavusam tukška, naudas ari na graša. Lūdzu, dūdīt vui nu graudā, vui naudā, vui abējādi.
Tā arī notika, kā lūgts. Deva visi valdes dalībnieki — gan graudā, gan naudā, un Stērģenieks, ļoti pateikdamies, izgāja laimīgs un lepns savā sajūtībā. Priekšistabā viņš uztaisīja tik dūmu un aizgāja, uz turpat būdamo Steņģeni nemaz ir nepaskatīdamies.
Steidzīgi muti no mutes platījās pa visu draudzi un vēl vēlāk brīnum salielinātas ziņas par Stērģenieka milzu nopelniem, augsto godu un nedzirdēti bagāto atzinību no valdības. Pirmais stāstīja otram, ka Stērģenieks izglābis sakautās rotas beigas no japāņu ielenkšanas. Otrais stāstīja trešam, ka viņš laikam vēdījis lielu kara pulku un japāņus atspiedis atpakaļ. Trešais stāstīja ceturtam, ka komandējis armiju un japāņus sakāvis skrambu skrambās. Cits pirmais stāstīja, ka toreiz Stērģenieks iecelts virsnieka tiesībās un godā, otrais stāstīja trešam, ka iecelts par kara vadoni un visiem pavēlēts dot viņam godu, Trešais stāstīja ceturtam! ja nebūtu bijis Stērģenieka, kas salauž japāņu varu, tad būtu pārplūdusi japāņiem visa Eiropa. Vēl cits pirmais stāstīja, ka tur toreiz Stērģeniekain piespriesta virsnieka alga. Otrais stāstīja trešam, ka nākšot viņam liela nauda. Trešais stāstīja ceturtam, ka Stērģeniekarn atsūtīs jau nezin cik simt tūkstošu naudas un nākšot vēi vairāk.
Stērģeniekam viņa nozīmes likteņa lapa nu bija apsviedusies uz reizes otrādi. No lielākās neievēro]arnības, pat no neieredzēšanas viņš bija pacēlies par pirmāko dienas varoni visā draudzē, jo viņa slavas spožums un pasakaini? bagātības nostāsti vēl joprojām augtin auga. Kas agrāk viņu kā grūstin bija grūduši no sevis nost, tie nu meklēja viņa tuvuma. Kas agrāk ar īgnumu bija atraidījuši viņa zināmos tabakas dabūšanas un īpaši paģiru lāpīšanas līdzekļu lūgumus, tie nu visu to viņam it kā piedāvāja un jutās laimīgi, kad tik tagad ņem taī ziņā kaut ko pavisam pretī. Traktierī, no kura viņš citkārt bija pat krietni sviests laukā, nu tika ļoti labprāt redzēta viņa nākšana, jo viņam līdza saradās ik reizes daudz viesu, neskaitot klāt vairs nemaz tādu kā Tuluks ar Rempi, kuri nu jutās ļoti apbēdināti sava samērīgi zemā stāvokļa dēļ pretī savam agrākam pašu brālim, bet tagadējam dižvīram Stērģeniekam, kurš uz viņiem noskatījās nu kā no padebešu augstumiem, brīžam taču par šiem arī iežēlodamies un pārpilnības gadījumos likdams vienam, otram arī pa malkam pasniegt, lai jel nenomirstot badā, ko viņi saņēma ar pazemības pilnu pateicību. Tika nu visur slavēti Stērģenieka cēlie tikumi, kā viņš, lai tik augsts un bagāts būdams, neatraujoties vis no zemās kārtas ļaudīm kā dažs nieka vīriņš, bet turoties visiem pazemīgi līdza. Un, lai gan tagad būtot varējis dzert vai nezin cik dārgus konjakus, bet esot pilnam mierā ar to pašu «monopolu», kas visiem kopā. Neplātoties arī nemaz ar savu bagātību, ko dažs cits jau lielības dēļ vien būtot darījis. Un, lai gan tik lielā kara vadoņa godā, bet valkājot vēl tikai tās pašas zemnieku drēbes pilnā pazemībā. Te jaunie varot mācīties vērot taupības un dzīves vientiesības paraugu. Jā, kad šitādi vīri būtot stājušies tautai priekšgalā, tad tik varētot sagaidīt pieņemamies viņu spēkā un turībā.
Tikpat lielas lietas bija dzirdamas arī par zemes dabūšanu Stērģeniekam. Pirmais stāstīja otram, ka viņš zemi kaut kur dabūšot gan, otrais trešam, ka dabūšot lielu un labu gabalu ar visām ēkām varbūt muižas tuvumā, trešais ceturtam, ka piešķiršot plašo un auglīgo Bungžu muižas viduci līdz ar pussagrauto pili, kuru izlabošot priekš viņa uz valsts rēķena, bet veco lielmāti iemitināšot citreizējā kalpu mājā. Stērģenieks pats, šos pasakainos brīnumus dzirdēdams, nedz palīdzēja runāt līdza, nedz arī kaut ko atspēkot kā nepatiesību, bet tik ļāva visiem meliem, lai tie iet savu ceļu tālāk, kā nākuši. Drīz sāka viņam pieteikties arī naudas aizņēmēji klusām cits pēc cita. Tiem viņš atbildēja, ka visai daudz naudas vēl paša rokā neesot un vajadzības viņam pašam būšot lielas pie visas dzīves ierīcības sagādāšanas, tālab nevarot tagad vēl nekam nekā solīt. Dzīvot nu viņš dzīvoja ik dienas kā pa biezu miglu, visvairāk traktierī, bet tika ar zināmo nolūku aicināts jau par ciemiņu uz dažām mājām. Trūcin viņam tagad nekā netrūka, kas šaī ziņā bija ja tik ne vienvienīgais gadījums visā viņa mūžā.