Tik augsti tagad cildināmā Stērģenieka agrākie draugi un dažādu sīku blēdībiņu līdzbiedri pie dzeramnaudu izsišanas — Tuluks ar Rempi — nodomāja sākt arī krujāties uz kaut jelkādu labuma sasniegšanu, bet cita nekā taī ziņā nevarēja izgudrot kā vien to pašu pieteikšanos uz kādu nebūt zemes gabaliņu dabūšanu. Viņi gāja nākamā sēdē turp, bet tika atraidīti kā tādi, kam nav nekādu tiesību uz dabūšanu, jo vecums vien nevienam tādu tiesību nedodot, tālab viņiem ar skumjām bija jāpaliek mierā un jāiet atpakaļ uz traktieri jel remdēt prātu, redzot citus dzeram un cerot arī kaut ko dabūt.
12. Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku
Ne tikai nemitējās taujājumi un prātojumi par to, kur jaunavas pavadījušas savu slēpšanās laiku, bet pat vēl pieauga aiz dažādiem zīlniecīgiem nostāstiem un paredzējumiem.
To gan ar laiku visi zināja, ka joprojām viņām pašām par to vēl vaicāt un taujāt bfltu pavisam veltīgi, jo viņas visas palika nešķiramas pie vieniem un tiem pašiem vārdiem, Ka nevar un nevar stāstīt, ka nestāstīs un nestāstīs līdz nezināmam laikam, bet pēc tam tad stāstīs labprāt. Bet ļaužu ziņkārība nebija apmierināma ar to pavisam. Cēlās vien par šo pašu lietu jautājumi vienmēr no jauna, kur tik ļaudīm izdevība sarasties vairākiem kopā, kā pagastnamā, dzirnavās, daktera priekšistabā, traktierī un nedēļas tirgū, kā arī kopmoderniecībās. Tādās vietās tad pastāvīgi atkārtojās šī pati mīkla: kur un kā viņas varējušas patverties un palikt nezināmas. Uz to tad atskanēja gan jau dzirdētie, gan vēl pavisam jauni mēģinājumi atminēt, taču neviens nevarēja tikt atzīts par vispāri pieņemamu, bet visi palika beigās apšaubāmi no citiem.
Vēlākā laikā visstiprāk sāka izplatīties tādas domas, ka viņas, būdamas laikam bezgala lielas gudrenieces, esot paaicinājušas ar bezdrāts telegrāfu sev no ārzemēm gaisa kuģi un aizbraukušas bez bēdas. Kas bija vēl tumšāki spriedēji par šiem, tiem bija ticis iemelsts, ka esot atrasti tādi jaunlaiku vārdi, ar kuriem varot aizcelties pa gaisu, kurp vien patīkot. Tik tas jāpaturot cieti vērā, ka acīm jā- stāvot pa visu pārcelšanās laiku stipri aizmirkštām, jo, ja kaut uz mirkli atverot ari vienu pašu aci, tad esot jānokrīt uz reizes zemē un jānositas. Nelīdzot tas nekā, ja gribot paļauties uz acu aizsiešanu, jo esot viena alga, ja acis atverot vien arī apakš aizsējuma, jo jānokrīt tad esot tāpat kā ar vaļējām acīm. So briesmu dēļ tad daži no šiem vārdiem atraujoties.
Visnepatīkamākā un nospiestākā sajūtībā bija jādzīvo jaunavām pašām. Pirmā laikā pēc pārnākšanas viņas visas līdz nepanestībai tika tincinātas ar to pašu zināmo vienu jautājumu: kur bijušas jeb kā izglābušās? Sā jautājuma bezgalīgo atkārtojumu pastāvīgi no jauna dzirdot un atteicoties stāstīt, viņas sajutās tik visai apnikušas, ka beidzot sāka pavisam izvairīties no satikšanās tikpat ar pazīstamiem, kā ar nepazīstamiem cilvēkiem, īpaši ar visiem tiem, ar kuriem pēc pārnākšanas vēl neatminējās tikušās, jo to jau viņas no daudz piedzīvojumiem zināja, ka visi mūžīgi to pašu vien jautā un neviens turpmākais arī cita nekā nedarīs.
Bet šo izvairīšanos ļaudis iztulkoja atkal viņām par ļaunu, ka aiz nelabas apziņas nedrīkstot satikties ar godīgiem cilvēkiem un skatīties tiem droši acīs.
Kad vispāri jau bija zināms, ka veltīgi tīkot pēc stāstīšanas, tad taujājumi gan mitējās, bet jaunavām nāca sajūtams, ka ļaudis skatās uz viņātn pa daļai ar ziņkārību, pa daļai ar aizdomības bailēm, tālab viņas sāka, cik vien iespējams, turēties tikai pie māju dzīves un atrauties no visas atklatības, kuras tobrīd arī vēl īpaši daudz vis nebija. Bet tad atkal ne bez aizdomām no ļaužu puses, jo tad sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstot rādīties gaismā.
Bet nu nāca kāds neparedzēts un neiedomāts gadījums, kas saragžīja šo neatminamo ziņkārības mīklu vēl vairāk ar jo neatbildamiem jautājumiem.
Saī pagastā pastāvēja vecu vecais ieradums neturēt vis priekš pagastvaldes pastāvīgas saimnieces jeb meitas, kā to darīja gan kopmantieši savā īsajā varas laikā, bet ņēma kalpotājas pa kārtai no saimniekiem uz trim dienām no kura. Sī kalpošana bija iesaukta par «dienu stāvēšanu». Rinda pienāca Majas saimniekam, kuram viņa saimniecībā nebija vairāk sieviešu kā tik paša sieva saimniece un Maja — dienestniece, tālab gribot negribot Majai iznāca iešanas rinda dienu stāvēt.
Viņa ar savu maigo dabu vispirms sajuta bailes jau par to, vai varēšot izdarīt tur pa prātam, un, otrkārt, nepatiku par to, ka jāiet taisni dažādu ļaužu biezumā, kur miera atkal nebūšot aiz zināmā taujājuma vien, jo pagastnams līdz tam laikam vēl pēc kopmantiešu nozušanas bija visā pagastā lielākā vieta, kur visiem satikties. Bet Maja tomēr aiz sava paklausīgā prāta un pienākuma apziņas ar nevienu vārdu neliedzās iet, kur jāiet. Pagastnama darbos viņa taču iepratās drīz un sajutās labi apmierināta, redzēdama, ka pagastvalde ar viņas kalpošanu pilnā mierā, un no lieku cilvēku sarunām viņa prata veikli izvairīties, staigādama starp viņiem ātri, palikdama vienmēr klusa un pie darbiem vienatnīga.
Otrā Majas kalpošanas dienā ieveda pagastnamā svešu, kaut kur sastaptu jaunu bēgli, pēc valodas vācieti. Vāciski prata gan pagastvaldes priekšnieks, darbvedis un pa daļai viņa palīgs, vismaz tik daudz, cik vajadzētu, lai varētu saprasties, kad viņi runātu paši savā starpā, bet, runājot ar šo svešo cilvēku, nelīdzēja viņu vācu valodas prašana nenieka. To viņi izmanīja gan, ka vāciski viņš runājot, bet pavisam svešādi, citādā izskaņā un pa daļai citādiem vārdiem. Darbveža palīgs, kurš lielā kara beigās īsu laiku bija atradies Vācijā kā gūsteknis, izskaidroja, ka šim cilvēkam vajagot būt ārzemes vācietim, jo tur runājot visi tādu nesaprotamu vācu valodu; viņiem savukārt tikpat nesaprotama esot šejienes vācu valoda.
Kad visas pūles izrādījās par veltīgām tikt abpusēji pie saprašanās, tad pagastvalde nolēma paturēt svešnieku līdz rītdienai apcietinājumā un tad sūtīt tik tālāk. Priekšnieks pazvanīja, un drīz ienāca Maja. Viņš lika atnest svešnie- kam divi mārciņu maizes. Maja iziedama aplaida skatienu arī gar to istabas pusi, kur sēdēja svešais atvestais. Tas, viņai izejot, nomurmināja pie sevis: «Wunderbare, seelen- volle Augen!» Pa bridi viņa atgriezās ar maizes apriku uz šķīvja un rādījās šauboties, kur to likti vai priekšniekam priekšā vai dot taisni rokā svešniekam. Bet priekšnieks pamāja ar galvu uz svešnieku, ko Maja saprata par rīkojumu dot tūliņ viņam pašam. Viņš, maizi paņemdams, uzcēlās, pateicās un Majai vēl kaut ko sacīja. Viņa, taisīdamās iziet, tam kaut ko atbildēja, kā likās, skaidri taī pašā valodā, par ko viņš izskatījās iepriecināts. Priekšnieks paaicināja Maju atpakaļ un vaicāja, kas tur ticis runāts. Maja izstāstīja, ka svešnieks lūdzot aizdot nazi, ar ko sagriezt maizi, un līdza dot cietumā kādu nelielu trauku ar ūdeni. — Es viņam atbildēju: ja valde vēlēs, tad došu. — Tad priekšnieks runāja uz Maju sekoši: