— Redzams, ka jūs mākat to, ko mēs visi kopā \fls nemākam, lai gan domājamies, ka vācu valodas nepratēji neesam. Bet nu runājat vien tālāk, izvaicājat, kas viņš īsti par cilvēku ir, kādā ziņā še ieradies, un tā tālāk visu citu, ko būs vajadzīgs iztaujāt. Beigās jau gan tad varēsat pasniegt viņam nazi tik ilgi vien, kamēr sagriež maizi, un tad dzeramo ūdeni stopā.
Maja tā kā satrūkusies pietvīka un gribēja stāstīt, ka nevarēšot, jo tik daudz neprotot, cik tur vajadzīgs, bet nelīdzēja nekāda atrunāšanās un bija vien jāklausa.
Svešnieks, labi noprazdams sarunas saturu starp valdi un jaunavu, sāka pats no sevis viņai stāstīt visas savas attiecības — bijis Krievijā kā kara gūsteknis, bet neveselības dēļ palicis citiem gūstekņiem pakaļ un vēlāk neticis izlaists, tālab pārnācis pār robežu bēgļa nozīmē, cerēdams, ka no šejienes cilvēkiem nebūšot ko bīties. Viņš tik vēloties nokļūt atpakaļ dzimtenē, lai arī būdams bez ceļa līdzek ļiem. Atrādīja arī savas kara valdes apliecību, ka bijis armijā apakšvirsnieks. Visā šaī iztaujas sarunā Maja, visiem par brīnumu, rurfāja svešnieka izloksnē tekoši gandrīz tā pat kā viņš. Brīnījās par Majas prašanu tikpat pagastvalde, kā citi, kas pa to starpu ziņkārīgi bija saradušies kanclejā. To pulkā bija redzams Roķēnu Alvīnas brālis Janka, un vīriešu vidū spīdēja pa starpām cauri ari zināma rūtainā sedzene.
Kad Maja bija visu sarunas saturu kārtīgi iztulkojusi un atstāstījusi pagastvaldei, tad viņa izgāja atnest svešniekam nazi maizes griešanai un ūdeni dzeršanai. Virtuvē iegājusi, viņa sasita plaukstas un izsaucās:
— Ko es, nejēdzīgā, esmu izdarījusi!? Kam nu man pavisam bija jāliekas zinot, ka māku ar svešnieku sarunāties? To es darīju gan visvairāk, tik tā kā palīdzēdama tam svešam bēdu cilvēkam tikt pie skaidrības; bet kas nu būs atkal ar rnani pašu? Kas nu apklausīsies atkal dažādās aizdomu valodās par mani un manu pagājušo noslēpto dzīvi?
Kamēr Maja bija laukā no kanclejas un aizgāja vēl uz labi attālo avotu pēc svaiga dzeramā ūdens, tikmēr kanclejā notika jau dedzīga gudrošana un spriešana par to brīnumu, kas nupat piedzīvots. Visiem zināms, ka Lūru Maja nav bijusi nevienā skolā vācu valodas mācīties un agrāk nav ne vārda zinājusi, bet nu pēc kāda laika, nezin kur pabijusi, prot ar svešnieku runāt, viņa valodā bez bēdas. Tur vajagot būt kādam burvīgam noslēpumam, lai sakot, ko gribot.
Tad īpaši Steņģene pacēla atkal savu baisi, sacīdama?
— Kas tad tagad neiespējams šādos blēžu gudrību laikos, kad jau grib vien tādos ceļos iet? Ar tiem pašiem raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšēdami augstu pār galvām, aizbrauc, kur grib, un samācās, ko vēlas.
Noskanēja pulkā smiekli par raganu gaisa vāģiem, bet Steņģene neapstādamās turpināja:
— Kāda drošība kuram vairs ir pret noburšanu? Vai mani sivēni beidzās gan paši no sevis, bez burvības spēka?
— Tad nu laikam tās godīgās meitas būs bijušas tavu sivēnu nobūrējas? — darbveža palīgs iebilda.
— Uz viņām jau gan es vis nesaku, bet vai pasaule tagad nav pilna dažnedažādu tumsības skolu, un cik man nav skauģu? Par tiem pašiem sivēniem runājot, es, Visādus ļaunumus paredzēdama, zinu, ko daru. Es no tirgus vai no kāda ciema neviena sivēna citādi projām, kā vien kad lieku Rempam apvārdot pret lēkmēm. Viņam visstīprie vārdi šaī vidū. Bet izgadās, ka burvjiem tie vēl stiprāki, kas ar apburamiem lopiem vai sivēniem nav dzimuši vienā vējā.
— Bet par taviem-sivēniem tiek dzirdēts, ka tu pati neziņā viņus nolikusi, rītos iebērdama silītē jau sasutušus kāpostu lapu griezumus jeb grūdumus vai priekš visas dienas, ko sivēni vis nepanesot. Kur tad nu viņi tādā nekopšanā varējuši palikt veseli? — tā kāds vīrietis no pulkas paskaidroja.
— To jau saka gan viņļaužu Ede, Augura mātes die- nestniece. Bet ko tad, cilvēks, lai es daru aiz tik lielas nevaļas, kad daudz dienām vienīgi rītos dabūju ieķert putna kumosa prātā kādu kripatiņu maizes, kā tas vērojams īpaši pavasara nedēļās, lai neaizdzied tas pats blēža putns cīrulis, uz kura dziesmu pavisam nevar paļauties, ka jau pavasars klāt, vai neaizkūko dzeguze, neaizrūc rubenis vai neaizkurc dzērves, un dabūju tik vakarā pārnākt? Vai tad man izdodas tūliņ viss, kā gribu? Dažu rakstu jāgaida pat dienām ilgi.
Steņģeni pārtrauca Reķēnu Alvīnas brālis Janka, iesākdams stāstīt:
— Nav vis Majas jaunkundze viena pati vien tāda zinātāja, bet viņas visas četras ir tādas pašas noslēptas gudrenieces. Vilmas jiaunkundze ar manu māsu Alvīnu, kad viņas abas pirms nozušanas bija kopā, centās runāt vāciski, lai es nesaprastu, kas viņām runājams, bet es pa vārdam tāpat zinu, tālab nevarēja vis droši no manis noslēpties. Bet nu pēc pārnākšanas viņas satikdamās runā vai franciski, vai angliski, kad es esmu klāt. Skolās iedamas, viņas bija gan mācījušās no grāmatām franciski un angliski, bet runāt vis neprata, tik lasīt un rakstus saprast gan. Bet nu, kad ir abas kopā un es arī klāt, tad runā droši un lepni citu, man svešu, valodu, kas cita nevar būt kā franču vai angļu. Viņsvētdien pēc pusdienas es aizeju uz Rūķīšiem paraudzīt, ko dara Ida. Tur ieraugu viņai priekšā vācu ziņģu grāmatiņu. Es saku: kam tev vācu ziņģu grāmatiņas vajaga? Tu jau vāciski nemāki. Viņa noķer grāmatiņu no galda un kaut kur nogrūž, sacīdama: «Kas tev bēdas, lai es māku vai nemāku.» Daži nosmējās par Jankas vientiesīgo stāstu.
Pašlaik ienāca Maja, nesdama galda nazi un krūzē ūdeni, ko kopā pasniedza svešniekam. Viņš, atkal pieklājīgi pateikdamies, nolika krūzi sev līdzās uz sola un ar nazi sāka griezt maizi šķēlēs. Beidzis griezt, viņš nazi atdeva, tāpat ļoti laipni Majai pateicās un lūdza, lai pavaicājot, kur pagastvalde ierādīšot viņam vietu uzturēties līdz rītam, jo še kanclejā taču palikt nevarēšot. Pagastvalde, kuras ziņā vēl vismaz pagaidām atradās rīkošanas pienākums ar sūtāmiem cietumniekiem, apspriedās, ko darīt, kad Maja šo jautājumu tai sacīja, un nolēma cietumā nelikt tāpēc, ka svešais neesot še cietumnieka veidā iesūtīts, bet saņemts, gandrīz labprāt še viņam ierodoties, tālab vienojās ierādīt viņam kādu tukšu istabu, kur Majai vēlēja viņu ievest. Kamēr Maja bija kanclejā iekšā, tikmēr visa spriedelēšana par viņu un viņas biedrenēm aprima, bet viņai bija kā jutin sajūtams, ka visu acis viņu mēro un vēro ar dažādiem aizdomības mērogiem. Viņai sametās grūt' tos skatienus ilgāk uz sevi ciest. Svešniekam viņa sacīja, kas nolemts, un uzaicināja viņu iet līdza uz rādāmo istabu. Viņš saņēma maizes šķēles ar ūdens krūzi un gāja Majai pakaļ. Ierādīta tika neliela istaba ar stipriem loga slēģiem no ārpuses.
Neilgi pēc tam Maja pieteica pagastvaldei, ka pusdienas ēdiens salikts, pēc kam kancleju slēdza un sagāja pusdienā. Majai vēl tika vēlēts ienest bļodiņu azaida svešniekam arī, ko viņš saņēma ar vislielākām pateicībām, pavadīdams Maju vēl ar maigi sirsnīgu skatienu.
Pie pusdienas gaida pagastvalde līdz ar darbvedi un viņa palīgu sarunājās savukārt par tām pašām zināmām jaunavām un par visu, kas sakarā ar viņu neatminamo noslēpšanās jautājumu. Pagastvaldes priekšnieks uzsāka pirmais sarunu šādiem pārdomātiem vārdiem:
— Lai nu gan nāk smiekli par Steņģenes raganu gaisa vāģiem, par visiem viņas sivēnu vārdošanas un burvību ticības stāstiem, bet brīnums taču ir un paliek par šo Lūra Maju un par citām viņas labvēlīgām draudzenēm, kas iemantotas viņai jau dievgalda mācības laikā, jo tas, ko stāstīja vientiesīgais savādnieks Roķēnu Janka par tām trim citām, tas arī nebūs vis bez sava pamata, lai gan smieklīgi izklausās. Rādās skaidri, ka viņas visas ir dabūjušas krietnas mācības, sevišķi citās valodās, zināms, skaitot pēc laika ilguma, cik ilgi kuras atradušās noslēpumā. Sī Lūra Maja <r bijusi projām visilgāk, bezmaz visu gadu, tālab arī viņas panākums samērā lielāks par citām, jo viņa līdz viņas nozušanas laikam nav mācējusi it nekā no vācu valodas, bet tagad runā droši ne vien vēl kā iekš- zemniece, bet īpaši kā ārzemniece. Tās divas, kas agrāk beigušas ģimnāziju, tās, pēc Jankas piedzīvojumiem, māk nu franciski vai angliski, vai arī šajās :abās valodās ne vien lasīt un lasīto saprast kā gan agrāk, bet iemācījušās arī runāt, ko priekš tam nav pratušas. Un pat Jankas ce- renei, Ruķīšu Idai, vācu ziņģu grāmatiņa priekšā. Ko no visa šā lai domājam? Kur viņas to visu varēja smelties citur kā tik kādā lielākā pilsētā un vēl īpaši tik kādā Vācijas pilsētā, ņemot vērā šās Majas ārzemniecisko izloksni? Un kur tas viss varēja jau tā gatavs būt priekšā, ka slēpšanās laiks nav bijis jāpavada veltīgi, bet ar sevišķi lieliem panākumiem? Un, vēl tālāk domājot, — viņas visas būs bijušas vienviet tāpēc, ka reizē pārnākušas. Sām trim būs bijusi zināma Majas slēpšanās vieta, un beidzot viņām visām iznācis kopā ne vien drošs patvērums, bet arī ievērojama un brīnum lietderīga skola. Un, vispēdīgi, vēl tas, ka nestāsta un nedrīkst stāstīt, lai gan briesmas viņām caur to vairs nekādas celties nevar. Tā vienmēr brīnums brīnuma galā, un jāsāk pat vai Steņģenes ticībai piebiedroties par burvībām un raganu gaisa vāģiem. — Savus pēdējos vārdus valdes priekšnieks pabeidza ar smiekliem.