Pēc tam turpināja sarunu darbvedis:
— Viņu liegšanās stāstīt ir vislielākā ziņkārības barotāja un visādu pasaku audzinātāja. Apnīk klausīties, ko kurš nestāsta šepat vien, kad izdodas dzirdēt ļaužu stāstus, īpaši priekšistabā. Daži domājas zinot, ka viņas slepenībā turējušas barodamas mājas pūķi, kurš tad bijis viņu aiznesējs pa gaisu. Citiem turpretī esot zināms, ka viņas dzīvojušas šepat apburtas — neredzamas un par to parakstījušās pēc nāves piederēt velnam. Vēl kādi spriež, ka būšot kaut kur dzīvojušas vaļēji, bet tik pieņēmušas citādus izskatus, un kas vēl visiem spriedumiem zina galu. Cits nejēdzīgāks par citu.
Viņš pasmējās un tad vēl sacīja:
— Lai pagaida vien, cik un kas nebūs dzirdams jauns atkal no šās dienas gadījumiem un stāstiem! Ko'tur atkal neiztaisīs! Stāstīs, ka viņas nu māk visas pasaules valodas un bijušas skolā pie paša velna. Mazumā tās pasakas neies, bet platīsies arvien tālāk, pieaugot vienmēr jauniem nostāstiem. Tur nevalda vairs ierasta ziņkārība vien, bet īpaši jau niknas dusmas, ka nedabū šo noslēpumu zināt. Ka viņu slēpšanās lieta ir neizprotama, tas tiesa, bet šo neizprotamību ļaudis grib izskaidrot, domādami tā — jo brinumīgāki būs meli, jo gaišāka būs patiesība. Bet to arī var ticēt, ka tām meitām Ir savi svarīgi nestāstīšanas cēloņi.
— Bet vai nebūtu viņām pavēlams neslēpt un izstāstīt, ko sabiedrība vēlas zināt? Tad būtu ar reizi tūliņ miers, — pagastvaldes priekšnieka palīgs vaicāja.
— To varētu prasīt uz likuma pamata varbūt tik kādā noziedzības apvainojumā, bet tādu jau nav bijis; tāpēc sabiedrībai nav nekādas tiesības spiest viņas, lai stāsta, — darbvedis Izskaidroja. — Otrkārt — kā tad dabūs zināt, vai taisnību stāsta vai nē? Jo cik cilvēku nebija, kas glābās pa mežiem, pa siena šķūņiem un dažādās klusākās vietās, kas nomaļu no lielu virzienu ceļiem un biežāk apdzīvotām vietām? Bet lai sabiedrība gaida vien mierīgi un pacietīgi. Kad jau viņas varēs, tad, kā solās, stāstīs, jo āzina, ka parādā viņas nav nevienam ar savu stāstīšanu.
Pēc paēšanas Maja nokopa galdu, mazgāja un slaucīja virtuvē traukus, visu kārtīgi nokopa un domu pilna nostājās pie loga. Viņas sirdī viļņoja dažādas pretišķīgas jūtas — gan jau pazīstamas, smagas un nospaidīgas, gan pavisam svešas, maigas, saldas, nezin kādēļ mīļas — un pat nezin kas viņas tādai. Smagi viņu spieda tās pašas zināmās jūtas, ka daudz kas skatās uz viņu kā uz kādu ļaunos ceļos nogājušu, dziļi grimušu radījumu, kur pienāks klāt vēl šās dienas atklājums, ka viņa māk tādu vācu valodu, kāda še visiem sveša, par ko būs jādzird atkal nezin cik un kādas atbaidošas aizdomas par kopošanos ar burvībām. Uz otru pusi viņai bija mīļi ap sirdi, iedomājot svešnieka laipnību un viņa sirsnīgos skatienus, ar kādiem līdz šim neviens cits nebija viņas uzlūkojis. Tur jaucās kopā tāds kā nepazīstams prieks ar sērīgām skumjām, kas gandrīz vilināja laukā asaras no acīm, bet patiesībā atka! nezin kādēļ. Viņa nebūtu liedzīga pat parunāties vēl ar svešnieku, bet baidījās uz to domāt. Zināja viņa gan, ka pieklātos ieiet un iznest azaida bļodiņu arī nomazgāšanai un apslaucīšanai, bet negāja aiz bailēm, it kā kad viņa meklētu tīšām izdevības ar viņu satikties.
Vakariņas valdei nodevusi un pareizi apkopusies, Maja cerēja iemigt, bet miegs nenāca aiz vienām un otrām domām. Uz rīta pusi gan iemiga, bet šis īsais miegs nebija vis maigs, turpretī murgu pilns un traucēklīgs.
Rītā, kad svešnieks bija vedams projām, viņš atvadīdamies sniedza roku Majai un sacīja:
— Es jūs vairs nekad neredzēšu, bet nekad arī neaizmirsīšu.
Vienu mirkli viņš paturēja Majas roku savā rokā un tūliņ arī atlaida, kad vien viņa drusku to pavilka atpakaļ. Virtuvē iegājusi, Maja kā nejauši paskatījās pa logu svešniekam pakaļ. Tur viņai nemanot noritēja divas skaidras, skaistas pērlītes pār vaidziņiem. Par to viņa pati tūliņ satrūkās un runāja pie sevis:
«A.k Dievs, ko tas nozīmē? Tām jūtām vajaga būt grēcīgām, jo man viņas gluži svešas. Nezin kā būtu, kad es par tām stāstītu vecam krusttēvam, un ko viņš sacītu? Bet… bet labāk nestāstīšu. Viņu jau tik daudz skumdina Katrīna ar savām nejēdzīgām aplamībām, un tad viņam varbūt jāsāk bēdāties par mani arī. Bet šī tad lai ir tomēr vienīgā lieta, kura viņam paliek no manis nezināma, lai nav jel par mani arī jānoskumst.»
Steņģenes pastāvīgā lānošana pa pagastnamu nebija vis gan bez sava noteikta nolūka, jo viņa rīkojās meklēties, cik tālu vien iespējams, par savas puses paturēšanu no Ezermuižiņas. Uz to viņai bija vajadzīgs sadabūt dažādu apliecību, kas apstiprinātu viņas tiesības uz šās vietas paturēšanu jeb, kā viņa pati rnēdza sacīt, uz pirmo «kaķiegoriju». To apliecību jau gan dabūja drīz, cik ilgi šo vietu valdījis viņas vīrs, bet zināms viņai bija, ka ar to vien nepietiks, tālab viņa centās visā spēkā izdabūt no pagastvaldes arī tādu apliecību, ka viņas dēls ir karā kritis. Bet saprotams, ka pagastvalde nevarēja tādas apliecības dot bez nekādiem pierādījumiem, ka viņš karā kritis un pavisam kara klausībā bijis. 'Tomēr tiele pēc tādas apliecības turpinājās vai līdz apnikumam, jo kur tad viņš citur varot būt, ja ne karā, un, ja arī kara vairs neesot, tad viņam vajagot būt karā kritušam, ko saprast varot ikkurš viegli. Bet nu taču bija un bija jāpaliek bez tādas apliecības. Tomēr no meklēšanās atrauties viņa ne domāt nedomāja un cerēja diezgan droši, ka zemdaļvirsvaldes kungi būšot ticīgāki par šitiem zemniekiem. Tik vien mazturības apliecību arī gan pagastvalde izdeva.
Ar šādiem vājiem līdzekļiem, bet tomēr ar diezgan stipru cerību Steņģene beidzot devās uz virspilsētu izmēģināt savu laimi svarīgu rakstu vietā tik ar saviem mutes vārdiem, jo vai tad patiesi tur tie augstie kungi tik nepielūdzami un cietsirdīgi būs, ka viņas neievēros?