NokJuvusi kādu dienu no paša rīta lielā, maz pazīstamā pilsētā, Steņģene nemaz nezināja, kurp ejams un kas darāms. Viņa tik gāja pa dažām ielām vienīgi tā kā iešanas labad, bez nekāda pamatīga nodoma. Pilsēta vispāri nebija vēl nebūt pilnā ziņā pamodusies, jo redzēt dabūja Iesākot tik dažus strādniekus ejam uz darbu vietām un staigājam vispāri tik kalpotāju kārtu un slaukām ielas.
Tā iedama, Steņģene kādā ielas stūri sadūrās gandrīz pieri pie pieres ar Jeti, kura bija gan tādā kā izpūrušā izskatā un puslīdz nekārtīgā apģērbā.
— Redz, kāda laimei — Steņģene iesaucās. — Nu man būs jel ceļa pastāstītāja un pavadītāja. Ak tu Dieviņ!
Bet Jete kā izbiedēta stirna cirtās ātri apkārt un, seju aizsegusi, devās teciņus atpakaļ, kur nākusi. Steņģene lūkoja tuntuļot viņai pakaļ, saukdama:
— Jete, Jete, esi nu cilvēks, atkursti un pagaidi, jel parunājies! Man še nav cita neviena, kas dod kādu padomu.
Bet velti vien, jo Jete drīz nozuda ap otru stūri, un Steņģene ar savu maizes nastiņu padusē palika ielas malā stāvot. Daži cilvēki apstājās un kā brīnodamies noskatījās abās pavisam nevienādās skrējējās.
Pēc tam Steņģene uzsāka atkal staigāt bez noteiktības, kamēr viņu — laikam pie tās pašas rūtainās sedzenes — ievēroja kāds ielas krustā stāvētājs apsargs un varbūt tā kā palīdzības ziņā sāka izvaicāt, kas viņai par staigāšanu, vai kas meklējams vai gaidāms. Viņa skaidri atbildēja tā un tā — ka atbraukusi meklēties pie zemdaļvirsvaldes par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu, bet pati nekā nezinot, kur zemdaļvirsvalde atrodama. Nezinot ar vēl nemaz, kur varēšot piemesties.
— Vai jums nav kādu radu vai vismaz labu pazīstamu še pilsētā? — apsargs vaicāja.
— Ir gan kaut kur brāļa dēls, bet nezinu jau, cilvēks, viņa adreses. Ir arī tālāki radinieki, bet ar tiem jau nav vairs radoties. Pazīstamu gan varētu saskaitīt labi daudz, bet kā lai viņus sameklē? Nupat nejauši vienā ielas stūri sadūros ar Plīņu Jeti, bet viņa uz reizes apsviedās un aizskrēja atpakaļ, seju slēpdama, kā vēja nesta spilva. Gan vēl paskrējos pakaļ un saucu, lai jel pagaida, bet vai nu tā lepnā gaisaviete tevis gaidīs? Bet gluži tik izspilgusi vis vairs neizskatījās kā senāk.
šos pēdējos Steņģenes vārdus par Plīņu Jeti apsargs sāka uzklausīt ar lielāku vērību un sacīja pie sevis:
— Hm, Plīņu Jete!
Tad griezās atkal ar jautājumu pie Steņģenes:
— Jums viņa pazīstama?
— Kā tad, kā tad! No bērna kājas. Ar viņas māti augām kopā kaimiņos, bijām labas draudzenes, gājām reizē dievgalda mācībā un satikāmies bieži visādos dzīves gadījumos. Ilgu laiku nevarējām necik dienu nodzīvot netikušās. Jā, jā, tie mīļie, tālajie laiki! Viņu izprecēja no Ruduļiem, mani no Gumbām, vai, kas tur tālāk uz Vilkmeža pusi.
Apsargs, brītiņu padomājis un pulkstenā paskatījies, runāja:
— Ir vairāk stundu vēl jāgaida līdz tam laikam, kad sāks darboties še valdības iestādes, bet jums nav, kur palikt, vismaz kur piesēsties, tālab es jūs labprāt aizvestu uz apsardzības kancleju, kur atradīsat pagaidām laipnu pieņemšanu un gādību, tur dabūsat zināt ari brāļa dēla adresi, ja vien viņš še būs, un, kad atnāks laiks, tad tiksat pavadīti uz zemdaļvirsvaldes namu.
Steņģene, zinādama, ka īstās valdības apsargiem var uzticēties ar pilnu drošību, itin labprāt apņēmās iet viņam līdza, iegaumēdama arī to, ka bija apsolīti vēl ievērojami Labumi. Viņa gāja, runādama ar apsargu tādā garā, it kā kad viņš zinātu visus viņas dzīves sīkumus un attiecības pret citiem cilvēkiem tikpat labi kā viņa pati, kur tomēr līdzgājējam no visa tā nebija saprotams it nekas, un rādījās pat, ka viņš no tās stāstīšanas nenieka nevēro. Un, priekš viņa par laimi, gājiens nebija garš. Kanclejas priekšistabā apsargs nosēdināja ceļa biedreni un pats Iegāja dziļāk. Pa brīdi viņš iznāca, atvadījās no Steņģenes un aiziedams viņai sacīja:
— Paliekat vien droši še; jums nekaitēs nekas un tiks dota palīdzība atrast to, kas jums vajadzīgs.
Brīdi pasēdējušu, Steņģeni aicināja iekšā. Tur sēdēja daži kungi rakstīdami. Tie ieprasīja viņas pasi un citus rakstus, iz tiem savās grāmatās šo to atzīmēja, atdeva tad visus rakstus atpakaļ un sāka viņu plaši izvaicāt par Plīņu Jeti. Tur nāca atbildams vispirms jau nu gan tas pats, ko viņa stāstīja apsargam par nejaušu satikšanos ar Jeti šaī pilsētā un par viņas māti — Steņģenes draudzeni. Bet pēc tam vēlēja stāstīt mierīgā prātā visu, ko vien zinot par šo sievieti, sākot no viņas bērnības, un visvairāk par pēdējiem gadiem. Viņa tad pavisam nebaidīdamās stāstīja visu, ko zināja vai ko dzirdējusi.
Jete esot mazturīgu vecāku vienīgais bērns, no mātes rūpīgi audzināta un godīgos ceļos vadīta. Pirmā galā skolas darbos bijusi spirgta, vērīga un sekmīga, kamēr māte dzīvojusi. Bet, mātei agri nomirstot, palikusi ne vien bezbēdīga savā vaļā, bet Ieklīdusi slinkuma, melu un dažādu citu netikumu varā. Tēvs lūkojis gan nodot viņu šur tur par ganu, bet nepastāvējusi nevienā vietā ilgi — visur vainas. PŠc pāra gadiem tēvs pārnācis dzīvot šurp uz pilsētu līdz ar meiteni, un te viņa sākusi iet strauji uz aplamību pusi. Gan vēl tēvs pūlējies sūtīt viņu še dažās skolās, bet arī tur viss velti — dažā netikusi paturēta, citā nepalikusi p«ti, un tā nekur, nekur labi. Tēvs, kas jau lauku dzīvē bljīs pazīstams dzērājs, šaī ziņā še pilsētā, kā ticis dzirdēts, nogrimis pavisam dziļi un nogājis neglābjams galējā postā un arī agrā nāvē. Jete, tad jau pusaudzes gados, palikusi pilnīgi par sevi un tikusi pārvarēta savvaļībā no lielas brīvības gara. Neesot zināms, no kā viņa īsti dzīvojusi, bet apģērbā tikusi redzēta arvien cēla. Sad un tad nākusi pa laiciņam ari uz dzimtenes pusi ciemoties pie radiem vai pazīstamiem un stāstījusi, ka kalpojot pie bagātiem kungiem. It īpaši viņa mīlējusi tikt ieaicināta uz dažām kāzu godībām un bijusi ļoti jautra dejotāja. Dažām vieglprātīgām jaunavām viņa sareibinājusi tik tālu prātus, ka tās arī aizgājušas tikt caur viņu pie tādas pašas laimes. Pēdējo reizi viņa pirms pāra gadiem ieradusies dzimtenē, būdama Joti izspilgusi, un centusies dabūt viena pati pirmo «kaķiegoriju» uz Plīņu māju. Izdzirduši «ka- ķiegorijas» vārdu, visi ierēdņi pasmējās vai vismaz pasmīnēja, un stāstītāja turpināja netraucēti. Bet vecais Laķis, kā divu bāra meitu aizbildnis, to nepielaidis, turpretī bijis gan ar mieru, lai dalītu. Bet Jete uz to neielaidusies. Bet pēc tam uznācis briesmīgais kopmantiešu laiks un, kā zināms, zemes dalīšanas darbi nostājušies. Tomēr Jete, kā gandrīz vispāri visi, ticējusi, ka dalīšana apturēta tik uz laiku un atkal atjaunošoties. Tad pat viņa tikusi kopmantiešu pavēlniecībā par skrīverišu pie pavēlnieka Augura Antona, ar kuru, kā dzirdams bijis, brūtējusies tāpat kā ar brīvbufetes rīkotāju Gustu Ņurci. No turienes viņa uz reizes nozudusi, aizvilinādama ar sevi jaunāko no tām Plīņu mājas līdzmantniecēm, vecā Laķa aizbildnības meitām, šurp uz virspilsētu. Un taī pašā laikā, kamēr vecais Laķis steidzies dzīt bēglei pēdas līdz ar aizmānīto meiteni, tikmēr nozudusi arī vecākā māsa. Tad ticis bieži dzirdēts izsakām ļaužu domas, ka viņa laikam esot glābta no Jetes Jaunumiem, jo Jete centusies, lai nepaliekot nekatras Plīņu mājas līdzmantnieces kā vien viņa pati. Jaunāko Laķis ar grūtībām gan atdabūjis, un vecākā pārnākusi tik vēl nesen, bezmaz pēc gada laika, bet vēl nestāstot un nestāstot, kur bijusi līdz ar trim citām, kas pašas, glābdamās no nāves, piedzirdījušas tā laika kopmantiešu apsargus un izbēgušas. No sava izbēgšanas laika skaitot, Jete, kā nozudusi, tā slapstoties līdz šim. Ticis dzirdēts, ka kalpojusi kopmantiešu briesmu tiesām par viņu tiesājamo godīgo cilvēku šāvēju un tagad laikam aiz to pašu grēku soda bailēm nedrīkstot rādīties un bēgujojot kā mazs bērns; bet cik ilgi gan tā spēšot slapstīties? Šorīt pie viņas varējis novērot ari jau to, ka senā rotu greznuma vis vairs nebijis. Veco Laķi jau arī viņa esot gribējusi dabūt pie malas, iesūdzēdama turpat pie briesmu tiesas uz nogalināšanu, lai meitenēm nepaliekot aizstāvja. Bet viņš gan būšot bijis vai vienīgais, kurš ticis vajā bez Izpirkšanās un laikam īpaši tāpēc, ka bijis iesūdzēts tik savlabuma pēc un visu ievērojamo, garo mūžu dzīvojis cienīgi, bez nekādas vainas un kalpojis kara klausībā ilgi ar godu, palikdams vienmēr par īstenu bezmantieti.