Steņģenes stāstīšana negāja gan tādā kārtā, kā vajadzēja būt, bet ierēdņi paši zināja sarakstīt, kā prasīja skaidrība, un tad beidzot lasīja viņai priekšā, un viņa atzina, ka viss pareizi. Vēl viņai nāca jautājums, vai viņa zinot šaī pilsētā kādus Jetes radus vai pazīstamus, pie kuriem viņa varot uzturēties, uz ko Steņģene atbildēja, ka nezinot. Tad viņu uzaicināja sacīt sava brāļa dēla vārdu un uzvārdu, lai varot dabūt zināt viņa dzīves vietu, kur šai piemesties līdz prombraukšanai, un tad atlaida atkal atsēsties priekšistabā, kur viņa varot, ja gribot, ieturēt brokastis. Bet, kad sākšoties vispārējās valdības iestāžu darba stundas, tad viņa tikšot pavadīta, kur vajadzīgs.
Lēnām, ar pateicību laukā virzīdamās, Steņģene, durvs rokturi saņēmusi, dzirdēja ierēdņus savā starpā sarunājamies. Viena balss sacīja:
— Grūt' tai gudriniecei tikt uz pēdām. — Otra balss atbildēja:
— Vismaz tas tagad rādās droši zināms, ka šaī pašā pilsētā viņa atrodas un ka paskaidrota ir arī viņas jau diezgan tumšā pagātne.
Ar saviem pirmā brīža panākumiem virspilsētā Steņģene jutās pilnīgi apmierināta. Viņai sāka augt cerība uz visu ceļa nolūku piepildīšanos, īpaši taī ziņā, ka še kungi visi tik laipni un labprātīgi palīdzēt ar padomiem un aizrādījumiem, kur klāt cerams piedzīvot arī brāļa dēla atrašanās prieku. Vislabākā sajūtībā viņa atdarīja savu ceļa maizes aizsainīti un paēda brokastis vēl ar labāku garšu nekā mājā, netraucēdamās nenieka par to, ka arī daži citi cilvēki nāca un gāja. Gaidīt nācās gan vēl krietni ilgi, bet šis laiks neizlikās viņai pavisam garš, kavējoties visu labu panākumu cerībās, lai Jete bēg kurp bēgdama.
Pienāca beidzot iestāžu darba laika sākums, un Steņģenei piestājās pavadītājs uz viņas vajadzīgo gaitu. Tas pieveda viņu pie kāda liela nama un parādīja kāpt otrā stāvā, kur dabūšot zināt, ko vēloties. Viņa gāja un iekļuva kādā lielā istabā, kas bija pilna rakstītājiem, īpaši jaunkundzēm. Tur kāds vīrs nāca viņai pretī un vaicāja pēc viņas vajadzības. Viņa atbildēja, ka meklējot zemdaļvirsvaldi, lai varot iesniegt lūgumrakstu par savas līdzšinējās dzīves vietas paturēšanu. Tas aizrādīja kāpt vēl vienu stāvu augstāk un tad griezties uz kreiso pusi trešās durvis pa labo roku. Viņa kāpa atkal un turēja cieti prātā, kas sacīts:griezties uz kreiso pusi un tad trešās durvis pa labo roku. Tur arī bija daudz rakstītāju, un vienu no tiem viņa pazina tūliņ skaidri par Ķimuru, lai gan viņš kā slēpdamies lūkoja nogriezties sāņus, bet taču zināmā rēta palika nenoslēpta. Viņa tikko neiekliedzās, ka, raug, še blēdis, zaglis, laupītājs un nezin kas vēl bez tam iecelts par darītāju, bet ātri apķērās, ka jādara zināms turpat apsardzības kanclejā, tādēļ noklusēja.
No šā stāva viņu raidīja kāpt atpakaļ pašā lejā un iet pa koridoru līdz viņa otram galam, un tur pēdējā labās puses istabā iet iekšā. Viņa nu kāpa uz leju, labi paturēdama prātā aizrādīto istabu un to sev pastāvīgi atkārtodama: nokāpt pašā lejā un tad pa koridoru līdz pašam galam, tur tad pēdējā labās puses istabā. Tā aizrādīto istabu vērodama, viņa to atrada gan. Bet tur dabūja dzirdēt, ka tas kungs, kas šādus lūgumus pieņemot, nākot tik divreiz par nedēļu un rītu viņš būšot pēc pusdienas no pulksten trim līdz četriem še. Viņa atkal lika cieti aiz auss, kas nupat dzirdēts, un nodomāja iet tūliņ atpakaļ uz apsardzības kancleju un izstāstīt tur visu, ko zināja par Ķimuru, kas viņš un kur viņš tagad.
Paturējusi labi prātā ceļu uz apsardzības kanclejas namu, viņa to arī bez kavēkļiem atrada, gāja iekšā, tika arī labprātīgi pieņemta un sāka strauji stāstīt:
— Kas to būtu iedomājis, ka tādam blēdim, zaglim un laupītājam var izdoties iekļūt cienīgā valdības vietā un darbā? Es ieeju, sāku skatīties — pilna liela istaba atkal rakstītājiem tāpat kā pirmā, jaunkundzēm brilles vien laistās, rakstot brūtgāniem vēstules. (Es netiku rakstījusi nevienam nekā, sak, ja jau būsi pa prātam — paņems tāpat bez rakstīšanas, ja nebūsi, nelīdzēs arī vēstules nekā.) Skatos un Ieraugu — nudien, Ķimurs pašā vidū! Mani ieraudzījis, viņš uzceļas un pagriežas sāņus, it kā kaut ko meklēdams, bet lieta bija tik tāda, ka gribēja noslēpties, lai es viņa nepazīstu. Bet ko nu, trakais, noslēpsies, ka rēta vaigā paliek redzama taisni uz manu pusi? Es jau gribēju saukt vārdā, bet apķēros vēl pie laika, ka labāk jānāk un jāpastāsta še jums, jo citādi viņš var atkal pasteigties izbēgt tāpat kā no mūsu pavēlniecības, kad atnākuši bija gūstītāji pat jau no pašu kopmantiešu puses. Bet, mīļie kungi, tik nestāstāt, ka es biju viņa uzrādītāja, jo vaļā jau viņš tāpat ar blēdību tiks, kad nevarēs pierādīt, uņ tad man atkal negals klāt. Ja jau mani sauc par liecinieci, tad tur nevar nekā darīt — jāklausa un jāliecina patiesība.
Attālāk sēdošie ierēdņi sāka klusām savā starpā sarunāties. Viens sacīja:
— Tad jau viņš tas pats meklējamais Dunga ir, kā var noprast.
— Tas jau tiesa, ka viņš citur saucies par Ķimuru, — otrs atbildēja un tad, pret Steņģeni pagriezies, sacīja viņai dikti:
— Nu tad stāstāt, ko viņš pie jums ir darījis, tas Ķimurs.
— Viņš, būdams tur par apsargu kopā ar Svikuli un Ceru, vispirms braukāja pa pagastu, cilvēkus taisni aplaupīdams un apzagdams it kā ar zagtu mantu meklēšanas iemeslu un draudēdams sūtīt ikkatru uz briesmu tiesu, kas nekā nespēja vai negribēja maksāt. Un, ko meklējot atrada par dārgāko, viegli lldzņemamo vai noslēpjamo, to nolaupīja jeb nozaga īpaši viņš pats. Tā starp citu viņi darījušies pie šuvējas Lates Murinea Gumašku ciemā, postīdami visu viņas mantu īstenībā ar naudas atrašanas nodomu. Izglābis viņu tik vēl viens no agrākiem apsargiem, Tuluks, piespiezdams Ķimuru atdot Latei viņas pulksteniņu, ko jau bijis noslēpis savā kabatā. Tiesa, ka Tuluks pats arī ir dzērājs un dzeramnaudas izvilcējs līdz ar diviem viņa biedriem, Stērģenieku un Rempl, bet svarīgās lietās taču vēl apzinās un dara kā cilvēks. Tāpat Ķimurs līdz ar abiem saviem biedriem drusku vēlāk, kad šaī ceļā laupīšana vairs lāgā neizdevās, braukāja pa pagastu, ar briesmu tiesas draudiem citādā ceļā naudu Izspiezdams. Labība bija tad jāu visiem pārpārim noņemta un atstāti tik kādi nļecīgi mazumiņi, gandrīz tik tā kā redzēšanai, bet ne tā kā iztikšanai. Viņi nu sāka meklēt, vai kur neatradīs drusku noslēptas labības. Un, kur atrada, tur slēpējiem pasludināja tūliņ nāves sodu, no kura taču varēja izpirkties ar lielu maksu, dodot naudā vai kādās vērtības lietās. Par šādos ceļos izspiestām naudām viņi zināja gādāt «monopolu», lai vai cik dārgs, kad tik varēja atrast, tālab nāca ik vakarus mājā piedzēruši. Pēc tam Ķimurs, kurš ieskatīja un rādīja sevi par priekšnieku abiem saviem biedriem, Svikulim un Ceram, sāka braukāt pa pagastu viens pats uz savu rokiļ un laupīt labākās istablietas priekš sevis un reizes divas iūkoja tās sadabūt manā Ezermuižiņas dzīvoklītī, lai to varētu ierādīt par savu un mani ar manu muļķa ved izspiest laukā. (Ierēdņi pie šiem vārdiem pasmējās.) Bet tas viņam vis neizdevās, un jāļauj bija salaupītās mantas ņemt atpakaļ tiem, kam viņas piederēja.