Ar laiku Ķimuram parādījās pie sāniem revolnīca un bijis esot zobens arī. Bet tika dzirdēts, ka viņš šo lietu dabūšanas labad noslepkavojis kādu agrāku laiku apsargu un tad viņas nolaupījis. Kas vēl zina citus visus viņa noziegumus, ko viņš darījis, dzīvodams nezin kur un kā, bet, ka tiem vajaga lieliem būt, to liecina jau zināmā rēta vien kreisā vaigā, kas cēlusies kādā laupīšanu un slepkavību kautiņā. Izbēdzis viņš kreklā, basām kājām un bez cepures, bet drēbju kārtu salaupījis pēc tam. Tāds viņš ir.
— Bet kur viņa abi palīgi, Svikuls ar Ceru, kā jūs viņus saucat.
— Svikuli nošāva paši kopmantieši kā atkritēju līdz ar vairākiem citiem, kurus turējuši par saviem ienaidniekiem un ielenkuši kādā atsevišķā mežmalas mājā, tik Cers paguvis izbēgt. Jādomā, ka viņš kaut kur slapstās, bīdamies rādīties.
— Bet nu sakāt vēl, vai jūs to sievieti, ko saucāt par Plīņu Jeti, dabūjāt kādreiz kur redzēt arī pa kopmantiešu varas laiku?
— Jā, redzēju gan reiz šepat, kad ierados pēc īstenām zīmogmarkām, sak, tāpat jau viņu uz priekšu vajadzēs, bet nezināju, kur var dabūt. Te uz reizes redzu, jā, iet pa ielas otru pusi Jete līdz ar divām citām tādām pašam — šautenēs visām plecos, puisiešu cepures galvās, bet ģīmji gan vaļā. Es iesaucos, ka labi gan, Jete, kad tevi satieku, un steidzos iet ielai pāri pie viņas, bet kas nu tev viņa ackurtīs? Pagrieza tik ģīmi uz otru pusi, un visas trīs projām pa to plato Ielu, kas iet uz lieliem cietumiem ārpusē. Saucu gan vēl pakaļ, bet neatkurta un neatkurta tāpat kā šorīt, lai gan saprata, ka es viņu skaidri pazīstu.
Steņģene ar to tika atlaista un, nakti pārlaidusi brāļa dēla un viņa sievas dzīvoklī, kuru atrada pēc apsardzības kancīejā dabūtās adreses, gāja otrā dienā pēc pusdienas uz zināmo namu celt tur priekšā savu lūgumu, kā vakar viņai norādīts. Jau ejot viņa bija ieraudzīta un pazīta pa trešā stāva logiem no tās istabas, kur vakar domājās redzējusi esam Ķimuru. Tur kādas no rakstītājām, uz ielu skatīdamās, bija ieraudzījušas viņu nākam, un viena iesaucās:
— Nudien, nāk atkal tā pati vakarējā vecā vecene ar to rūtaino sedzeni! Nu atkal būs jāklausās par «kaķiegorl- jām» un sūdzībām.
Saskrēja pie logiem citas rakstītājas arī pārliecināties, vai tas tiesa, un apliecināja, ka pirmai viņas pazinējai pilna taisnība. Tad tas vīrietis, kuru Steņģene bija domājusi pazīstot par Ķimuru, piesteidzās pie durvs un to pieslēdza, sacīdams:
— Te viņai nekāda nākšana. »
Bet šās bailes, ka nācēja var iet atkal augšā, kur bijusi vakar, izrādījās par veltīgām, jo Steņģene bija paturējusi prātā itin labi, ka viņai jāiet apakšējā stāvā pa koridoru līdz otram galam. Viņu nu gāja bez nekāda misēkļa turp un atrada priekšā jau garu rindu dažāda izskata gaidītāju, protams, varbūt visi lūgumrakstiem rokās vai vēl kabatās, bet ikkatram arī kaut kas sakāms vārdiem līdza uz labākas izdošanās cerību.
Tur nu bija dzirdamas dažādas sarunas, bet sevišķi tik attiecībā uz tiem pašiem zemes dabūšanas vai viņas paturēšanas jautājumiem. Iesākot sarunājās tik pazīstami savā starpā cits aiz cita, bet, tā kā stāvēt nācās ilgi, tad vēlāk, kad bija izmainījušies savu vajadzību stāstiem un pietrūka sarunu vielas, tad sāka sarunāties ari svešniekl, drīz iepazīdamies. Steņģenei stāvams bija bezmaz rindas beigu galā, jo tik kādi divi vai trīs pienāca vēlāk klāt. Priekša viņai stāvēja kāds pusmūža vīrs, un tas, atpakaļ pagriezies, sāka apvaicāties par viņas vajadzību pie zem- daļvirsvaldes. Viņa tam labprāt pastāstīja, ka tā un tā — gribot lūgt par savas līdzšinīgās vietas paturēšanu, pēc kuras, kā varot nomanīt, ceļoties ļoti daudz tīkotāju, tālab viņa pie laika domājot iesniegt lūgumrakstu.
— Jā, bēt priekš tādas lietas izvešanas jūs rādāties jau pārāk veca, — svešais, Steņģeni tuvāk aplūkodams, piebilda.
— Vai tad veciem netiek vairs ļauts meklēties pēc savām vajadzībām? — Steņģene jautāja izbrīnodamās.
— Tas gan vis nē, bet viņi paši saka veciem iesniedzējiem, ka tie nevarēšot sagaidīt atbilžu aiz bezgala liela iesniedzamo lūgumu skaita. Jo cik viņiem iznākot laika par nedeļu ar tiem darboties, un turklāt viņi ņemami tik pēc iesniegšanas kārtas? Tādu iesniegto lūgumu blāķi nedabūjot ne tuvumā tik daudz paplakties, cik jaunu nākot pastāvīgi klāt. Tādēļ tad var notikt, ka jums ari jādzird tas pats aplinkus atraidījums, ko citi vecie jau dzirdējuši, ja vien lūguma saņēmējam ienāk prātā jums to sacīt.
— Ak Kungs un Dievs! Kā tad nu vecie lai tiekam pie savas taisnības, pie savām tiesībām? Es domāju, ka še ies viss vieglāk nekā mājā pie pagastvaldes, bet, ja tā ir, kā no jums dzirdu, tad vēl ne tik, — Steņģene sašutumā izsaucās.
— Noteicējs un īstenības pasacītājs gan es neesmu, bet tik stāstu, cik zinu jeb ko esmu dzirdējis. Jums turpretī vēlēt novēlu labu laimi uz drīzu izdošanos, — svešais piemetināja laikam tik tā kā mierināšanas nozīmē.
Pašlaik iznāca kanclejas apkalpotājs, pašprātīga un iedomīga izskata vecītis. Ejošu cēli garām stāvētāju rindai, viņu kāds no priekšējiem stāvētājiem uzbilda, vai gaidāmais kungs vēl neesot atnācis un vai drīz būšot. Viņš uz to lepni pār plecu atcirta:
— Vai jūs, laucinieku ļaudis, iebildējaties, ka pilsētas kungiem jādanco priekš jums, kā jūs spēlēsat? Vai viņiem tik vien šeptu kā še, kur no jums pašiem nedabū nekādas cālungas? Viņi ir ieštimmēti visādās komitejās, kur ikkatrā ņem pilnu gāžu, lai cik vaļas vienā otrā parādīt acis, bet cik tad še? Tik tas, kas no kroņa, un kurš par tādu nieku ies jūsu dēļ ķimerēties? Tad šodien viņiem vēl tur konstrukcija, kur koruma nedrīkst trūkt.
— Laikam gan «obstrukcija», nevis «konstrukcija» un «kvorums», nevis «korums». Ja jūs neprotat izrunāt «kvorums», tad sakāt labāk savā valodā «vairums», tad tas pats iznāks, — kāds jauns cilvēks no rindas paskaidroja.
— Tad tu nu, laucinieku piena puika, būsi ceļams man par skolmeisteri, kas esmu no pašas jaunības dienējis pie vecā barona fiksi un anštendīgi par dīneri un nu atkal pie šitiem kungiem tāpat bez fēlera, ko? Jūs dzīvojat tur bez nekādas pinteljences. Saejat savos pagastnamos kā buki, matu vien nevarat saglaudīt, ne vēl drīkstat kādu vārdu dikti runāt. Bet palūkojat, kā šite iet, kur reta reize, kad kāds neizšimpējas. Un, kad vēl ejams gājienos, tad vajaga manīt, kā svina pipkas žvingst ap ausīm.
— Lai nu pipkas kur pipkas! Mums jau būs jānāk pie jums mācīties viņas žvingzdināt. Bet sakāt vismaz labāk to — vai mēs šodien šite pavisam ko sagaidīsim, jo pieņemšanas laiks jau pāri? — nāca atkal vaicājums no kāda stāvētāja, kurš pašreiz skatījās pulkstenā.
— Kad termiņš pagalam, tad zināms, ka nekā vairs nebūs, un gaidīšana tad iet pa dārumu. Viņiem šodien gāžama valdīšana, tādēļ tik ilgi dūrē. — To atteicis, viņš aizgāja projām pa koriodru, un gaidītāju rinda izjuka gan ar smiekliem par «valdīšanas gāšanu», gan ar dusmām par neizdevību.