— Deviņas desmitdaļas laika viņiem paiet ar «valdīšanu gāšanu» un citām ķildām, bet priekš derīga darba atliek labi ja viena desmitdaļa, — kāds no aizgājējiem piezīmēja.
— Ak krusts, tāda postai Ko lai nu daru <ar savu lūgumu? Nu šonedēļ tā kunga vairs neredzēs, — Steņģene nopūtās. — Un līdz jaunnedējai gaidīt nevaru. Pirmdien tiesas termins.
— Ja jums še pilsētā kāds radinieks vai labs paziņa, tad atstājat lūgumu viņa rokā, jo ir jau viena alga, kas to iesniedz, un paša sniedzēja runāšana paliek neievērota, un tālab viņa nekā nelīdz, ja arī runātu. — To padomu viņai deva tas pats virs, ar ko bija runājusi pirmīt.
— Ir gan še man brāļa dēls, bet tas ap šām stundām atrodas vēl fabrikas darbā.
— Ja viņam Ir varbūt kādi brīvāki cilvēki no savējiem, tad iedodat vienam no tiem.
— Sieva viņam ir gan, kas fabrikā neiet.
— Nu tad dodat tai pašai.
— Cits ceļš arī gan laikam atrodams nebūs. Nu tad ar Dievu! Un paldies par padomu.
14. Bungžu muižas un viņas sešu pusmuižu plašos laukus, tāpat pļavas, mežus, ganības
Bungžu muižas un viņas sešu pusmuižu plašos laukus, tāpat pļavas, mežus, ganības un visu kurmēr strādāšanai derīgo zemi mērnieki visu vasaru dalīja dažāda lieluma gabalos no sešdesmit līdz sešām pūrvietām. Zemes gaidītāji pilnā ]Šrātu nemierībā Ilgojās un cerēja uz viņas dabūšanu, lai arī daudziem daudzreiz bija sacīts, ka gaidīšana šiem un tiem veltīga. Bet izcēlās atkal arvien no jauna varbūt pašu sagudrotas valodas, ka likumus grozīšot, tā ka zemi dabūšot ikviens, kur katrs dzīvojis jel dažus gadus, un ka agrākie pirkumi nederēšot, bet viss īīdzšinīgais iekārtojums iešot juku jukām blāķī. Daudz kas atstājās~pa- visam no darba un dzīvoja tik zemes dabūšanas murgos, staigādami gan ap mērniekiem, gan ap visādām valdības iestādēm, arī ap tukšīgiem padomu devējiem un māņu iemelsējiem. Bet, ja kaut kur, lai vai cik mazā mērā, pacēlās vēl valodas par zemes viskopību un par viņas apstrā- dašanu pulkos, tad tur cēlā3 pretības vai rokām, kājām} turpretī savu sevišķu zemes gabalu dabūšanai bija piegriezti visu bezzemnieku prāti, tikai gan ar dažādu nozīmi. Viņu lielākais skaits domāja gan no patiesības palikt par zemkopjiem un dzīvot no šā darba, lai arī agrāk bija darījuši kādus citus darbus, turpretī daudzi domāja dabūt zemi tik priekš pārdošanas, lai kādu laiku varētu dzīvot bez darbu rūpēm, jo zināms bija, ka pārdot neliegšot.
Netrūka arī tādu, kas sāka gudrot par tirdzniecības vai kādu darbnīcu ierīkošanu, kas ienesīšot vairāk un bez lielām darba grūtībām nekā zemkopība. Tomēr reti bija kādam uz to jel cik necik skaidras naudas rokā. Un viss gaidītāju daudzums šūpojās taī augstā cerībā, ka, līdzko dabūs zemi, tad uz reizes atkritīs viss dzīves krusts, mitēsies visa nebūšana, nozudīs trūcība un iesāksies viegla, labklājības pilna dzīve, lai gan ļoti daudziem ar to bija tikko iesākties visām grūtībām un dažādiem piespaidiem. Daži to arī gan pareizi nojauta un saprata, bet nebaidījās no nekādām nastām aiz cerības uz savu pajumtiņu, uz savu vadziņu, kad tik tas vispāri sasniedzams cilvēcīgiem spēkiem.
Saprotams, ka par visiem laimīgi bija tie, kuriem jau pasludināta zemes dabūšana un norādīti ari attiecīgie gabali. Tie tad negribēja no tiem gandrīz nemaz vairs šķirties, lai arī daudziem nebija virsū pat nevienas krietnas egles, zem kuras pastāties. Ikkurš lūkoja tur jau kaut ko darīt izkopšanas un gādāšanas ziņā. Dažs, kam bija uz jaunā īpašuma kāds mazums meža, nolaida kādus kokus baļķu ziņā ēku celšanai, cits izvēla dažus akmeņus, uz kuriem uzgrozīt ēkai pirmo vainagu, vai arī sāka izcirst ar saknēm krūmus. Kam turpretī nebija ne šā, ne tā, kur tūliņ ar darbu ķerties klāt, tie vismaz sasprauda četrus mietiņus, apzīmēdami nākamās mājas vietu, un nomaidīja ceļu, iesprauzdami abpušām arī mietiņus taī nodomā, ka pie ikkatra mietiņa stādāms koks, lai iznāk jauka, kupla gatve.
Starp dažiem citiem tukšiniekiem patiesi arī Stērģeniekam, vispāri kā par brīnumu, izzināto viņa nopelnu dēļ, kas gadījušies kaujas laukā, piesprieda zemes gabalu, lai gan labi attālākā vietā un neiestrādātu, bet samērā diezgan labu un lielceļa malā. Viņš tad par citu ko vairs nedz domāja, nedz runāja un negribēja vai pavisam iet projām no sava īpašuma. Tik brīnum liels bija viņa pievilcības spēks. Ar skubu īpašnieks ņēmās rakt vispirms platu un dziju nosusināšanas grāvi pa krūmiem pieaugušu sūnēkļa purviņu, lai varētu to iztīrīt un pārvērst par pļavu. Viņš atteicās cietīgi arī no saviem zināmiem abiem draugiem, kad tie aicināja viņu uz traktieri izpirkt «magaričas». Viņš tik nosauca tos par pļēguriem un plenčiem — lai ejot «pī vaina».
Bet, stādamies nu reiz pie sava paša darba, Stērģenieks bija piemirsis iedomāt jeb, īstenāk sakot, līdz šim, strādādams tik pie saimniekiem, nebija nemaz turējis par vajadzīgu raudzīties uz to, ko nozīmē strādnieka uzturs. To viņš bija ieradis uzskatīt kā par sevi saprotamu lietu, ka uzturam vajaga būt visur priekšā, un vairāk nekā. Bet nu, rakdams pirmo cēlienu savā zemē, atdūrās tūliņ pie uztura jautājuma kā pie augstas, stipras sienas. Pirmā brīdī, brokastu laikam atnākot, viņš sajuta pret sevi it kā kādu netaisnību un pārestību, ka neviens nenāk .ar brokastīm; bet tik ar laiku sāka saprast šo lietu pareizi, ka uzturs nu jāgādā pašam. Bet kādā ceļā lai to iegādā, kad nav kā vienmēr ne graša pie dvēseles? Viņš, it kā pats uz sevi dusmodamies, strādāja pilnā sparā līdz pusdienas laikam un sajuta, ka aiz izsalkuma ilgāk nespēs rakt. Bet kur lai kaut ko dabū un vēl tik lielas tukšības un neiespējamas dārdzības laikā?
Prāts viņam griezās taču uz Virgu Joniņu, Antuļu Pauru un Bolēnu Vilni, pie kuriem ikkatra laiku laikiem dzīvojis, gājis gan nost, gan griezies atpakaļ, atzīdams gan, ka uzturs pie viņiem visiem labs, bet «brendiņa» nedodot neviens, lai «izlaižut vui dzeivību». Bet taču nezināja nekur citur griezties kā taisni pie tiem pašiem «brendiņa» nedevējiem un nedzērājiem.
Joniņš, palīdzības ziņā uzbildināts, atteica:
— Kur nu ir paša peļņa, ko zināji tikai laist laukā? Vai tev netika vienmēr kodināts to pietaupīt derīgām vajadzībām? Cik labi nu atrastu, kad būtu to vērojis.
— Vaineigs tik tis pats velna brendiņš.
— Brendiņš vis nevienam kaklā nekāps, kas paši viņa nemeklēs.
— Kod varētu nūvoldeitīs.
— Ar savu miesas spēku tu vēl mēdz palielīties, bet nieka «brendiņam» nevari darīt nekā. Un uz to jau cerības neturi, ka, īpaši tagadējā bada un tukšību laikā, varēsi no citu labprātības ietaisīties savā paša dzīvē.
— As vusu atpelneišu.
— Kādu atpelnīšanu tu vari vairs solīt, kad jāstrādā
dienu dienām priekš sevis?
— Pa starpām.
— Kas kalpo «brendiņam», tam neiznāk nekādu atpelnīšanas starpu, jo viss laiks tad pieder tik tam. Atstāt tu solies jau sen, bet atstāsi vienīgi tik ilgi, līdz_ieradies būs kāds mazumiņš timpu kabatā pa darba dienām, tālab uz atpelnīšanu tev nav dodams nekas. Ja ko dodam, tad jādod tikai uz neatdabūšanu, vairāk nekā.
Joniņš izgāja un pa brītiņu ienāca atpakaļ ar maizes doniņu' un kaut ko no pavalgas, pasniedza visu to Stērģeniekam, sacīdams: