— Se nu ir tas, ko es šaī ziņā uz neatdabūšanu varu dot, bet vairāk negaidi, jo paši ar saimi esam arī gandrīz tukšībā.
To dienu Stērģenieks iztika gan ar Joniņa dāvināto uzturu un strādāja kā milzis, gan siekstas lauzdams, gan saknes raudams un durdams, bet rītā zobi karami atkal vadzī. Puscēiiena nostrādājis un pustukšo pīpīti visgalīgi izsūkājis, viņš nodomāja iet pa kārtai pie Paura. Bet Paurs nespēja vairāk dot, kā vien turpat mājā paēst, jo pēdējais puskukulis maizes esot pašlaik galdā un nezinot, kur turpmāk maizi dabūt. Viņš deva Stērģeniekam tik to padomu iet pie kāda saimnieka, atstāties no dzeršanas palaidnības un iepelnīties, lai var uzsākt savā zemē darbus. Citādi lai nedomājot pats par saimnieku taisīties.
Trešā dienā Bolēnos Vilnis, pasniegdams gan Stērģeniekam maizes apriciņu, izsacīja tik tās domas, ka Stērģenieks labāk lai metot vien pie laika šauteni krūmos. Ne jau palikšot par nedzērāju, nedz izveidošoties par peļņas ietaupītāju, bez kurām īpašībām lai neviens lai nedomājot iedzīvi jaunsaimniecībā iedibināt — tik pasmīdīšot pasauli ar iesāktu, bet varbūt nepabeigtu grāvi. Tobrīd Stērģenieks negribēja vēl tiem vārdiem vērības piegriezt, bet jau tūliņ ceturtā dienā gan bija jāsāk ar visu negribu pārliecināties par viņu patiesību, it īpaši aiz uztura trūkuma, mācoties tik tagad saprast, ko nozīmē uzturs, kad tas gādājams pašam. Piektā dienā viņš jau šaī ziņā tik tālu bija pamācījies, ka nemēģināja vairs turpināt patstāvīgi uzsāktā rakšanas darba, bet gāja meklēt pa vecam kaut kur kādu algādža darbu, lai vai bezmaz tik par uzturu vien. Sprieda arī citi saprātīgi novērotāji, ka šis pats iesāktais, bet nepabeigtais darbs palikšot arī pēdējais pašam Stērģeniekam sava īpašuma kopšanā.
Plīņu mājas liktenim bija jāstāv joprojām neizšķirtam Jetes dēļ, kura, kā rādījās, centās slapstīties no valdības acīm savu daudzo un briesmīgo noziedzību pēc. Protams, ka viņai nebija nezināms arī tas, ka no valdības puses viņa tiek dedzīgi meklēta. Pagastvalde nebija drošībā, ko labāk darīt, vai Jeti pavisam izlaist no Plīņu mantnieku saraksta vai skaitīt līdza? Laķis necēla pret viņu nekādas ierunas, bet atsaucās ļoti daudz balsu pagastā pret Jetes līdzievē- rošanu mantnieces nozīmē, tālab pagastvalde pieprasīja augstākā vietā, ko šaī gadījumā darīt. Atbilde nāca izturēties nogaidoši, tālab Plīņu mājas lietai jāpaliek bija neizšķirtai uz nezināma ilguma laiku. Bet tik daudz gan varēja nojaust par nodibinātu, ka Lūru meitas Maja ar Katrīnu atzīstamas par neatraidāmām Plīņu mantniecēm un Graustiņš arī līdza.
Vecai lielmātei piesprieda gan zemes gabalu, bet nomaļā vietā un maz iekoptu. Virsū bija gan kāda veca ēciņa, bet ar cauru jumtu un bez logiem un durvīm. Saprotams, ka tur uz dzīvošanu viņa pavisam nevarēja domāt, tomēr palika klusa un mierīga pie tā, kas viņai nolemts. Atļauju viņai deva gan dzīvot pāra gadus vēl savā agrākā pussagrautā pilī.
Augura mātei pagastvalde solījās gan dot zemi un dzīves vietu kādā attālākā Bungžu pusmuižā, no kurienes izlikšot kādu līdzšinīgo iedzīvotāju, bet viņa no tādas vietas atteicās, sacīdama, lai vai kā savu mūžu nobeidzot, bet atzīstot par grēku iekārot tuvāka namu, lai citi darot kā darīdami, kuri iekārojot arī viņas līdzšinīgo vietiņu, kuru valdījis jau pat viņas vīra tēvs.
Steņģene turpretī joprojām cīnījās paturēt ar tiesību savu pusi no' Ezermuižiņas uz dažādiem pamatiem. Viņa, kā ieradusi, nerima mājā pat nevienas dienas, nebaidīdamās nemaz nedz par savu nesekmību, nedz par savu grimstošo saimniecību. It īpaši viņa nemitējās dien' no dienas veltīgi taujāt pagastvaldē pēc sava iesniegtā lūguma atbildes no zemdaļvirsvaldes, nelikdama vērā nekā par to, ka viņai jau daudzkārtīgi bija ticis sacīts, ka veltīgi gaidīt tik agri un vai pavisam sagaidīšot. Uz to neklausīdamās, viņa prātoja braukt atkal pie zemdaļvirsvaldes un izdabūt pati spriedumu, ka viņai paliekot drošināta līdzšinīgā dzīves vieta uz dzimtsīpašurna tiesībām, par ko daži labi šās lietas sapratēji tikai pasmējās.
Sāka nākt un pieteikties cits pēc cita arī daži kareivji kā brīvības kara dalībnieki ar pirmtiesībām uz zemes dabūšanu lielākos gabalos. Tiem, protams, piešķīra labākās daļas un, cik iespējams, arī ar ēkām virsu.
Tad, visiem par lielu brīnumu, šo jaunāko kareivju starpā ieradās arī Vernulis un atrādījās tāpat kā tie, ka godam cīnījies brīvības karā līdza, kālab viņš arī ieskaitāms pie tiem, kam uz zemes dabūšanu pirmā šķira. Pirmām galam Vernulis piemetās Roķēnos pie Alvīnas vecākiem, kur bija dzīvojis par puisi tad, kad Alvīna gāja tikko pirmskolās un Janka bija mājā vēl kā ābecnieks. Abpusīgi no tām dienām bija pastāvējušas labas atmiņas. Pavisam arī Alvīnas tēvs bija bijis ar Vernuli pilnā mierā, kas pie viņa diezgan reti atgadījās attiecībā uz puišiem un viņu darbu krietnumu.
Lai gan Vernulis nedarīja nekā, kas varētu celt kādas nemiera aizdomas par visu, bet turējās tālu no visas strāvas darbības pilnīgā klusumā, tomēr viņa ierašanās sacēla ļaudīs lielu nemieru, pat balles, it kā kad viņš būtu nācis uzsākt un turpināt kopmantiešu asinainos briesmu darbus no jauna. Jau dzirdams bija spriežam un prātojam, kā atgainīties, kā glābties no uzbrucējiem — varmākām. Izsacītas tika domas, ka jābiedrojas uz pretošanos aizsardzības ziņā.
Vislielāko troksni cēla Steņģene kur vien pagriezdamās. To darot, viņai bija arī gan savs samērā ar pagātni dibināts cēlonis, domājot, ka par zināmo tiesas lietu nu nāks nesaudzīga atriebība. Ar laiku nāca šādas tenkas ausīs arī Roķēnu tēvam ar māti, un viņi sāka to likt manīt arī pašam Vernulim. Bet viņš atbildēja, ka tās bailes esot pilnīgi veltīgas, jo viņš negribot iejaukties vairs nekādās politiskās strāvu lietās, bet ar laiku dabūt tik savu zemes gabalu un palikt par mierīgu zemkopi. Uz šejieni viņu velkot dažādas saites. Starp citām viena arī tāda, ka še atrodoties līdz nāvei uzticīgā drauga Linuma kaps, pie kura nosēroties. Linums gājis augstsirdīgi priekš viņa nāvē, lai glābtu viņu no nāves, un tas vislielākais upurs, ko cilvēki viens priekš otra varot nest, paliekot neaizmirstami dārgs un pildot viņa sirdi pastāvīgi ar sērīgu sa- jūtību.
— Bet, cik man zināms, tad no tevis Linuma dzīvības glābšana bijusi jau pirms aizkalpota, ko Linums arī vis neslēpa, lai gan to zināja tik no savām domām, — Roķēnu tēvs piebilda. — Un tad nu savukārt ir Linums darījis pretī to pašu.
— Jā, bet man, to darot, taču nebija sava dzīvība jādod līdza kā viņam par mani, — Vernulis skumji atbildēja.
— Kaut labāk būtum miruši abi kopā.
— Bet es tiku dzirdējis to, ka Linums varējis nakti izbēgt, vai ari pat vēl to, ka viņam aplinku tikusi ļauta izdevība uz bēgšanu, tik viņš pats nav gribējis bēgt.
— Tas tiesa gan, — Vernulis nopūzdamies apliecināja.
— Jo viņš turēja savu godu augstāk nekā dzīvību..
— Brīnuma cilvēks, — tā Roķēnu tēvs pabeidza sarunu.
— Man nepatīk, Roķēnu tēv, ka jums manis dēļ varbūt jādzird kādi pārmetumi taī ziņā, ka mani pieturat. Vienmēr jau man še paliekama vieta nav un nebūs. Citur man jāiet šā vai tā, tālab apskatīšos tūliņ pie laika pēc pastāvīgākas vietas. Vislabāk būtu, kad es varētu piestāties pagaidām kaut kur par algādzi nekā gaidīt zemes, šitā bez darba sēžot. Tad mitētos varbūt-drīzāk arī tās baiļu aizdomas, ko dzird še par mani.
Roķēnu tēvs gribēja gan labprāt būt Vernulim palīdzīgs atrast kādu darba vietu pie zemkopības, bet visur, kur vien viņu pieteica un vaicāja, bija jāatduras uz neizdevībām. Daudziem strādnieka nevajadzēja, jo aiz sēklas trūkuma lauki pavasarī palika lielu tiesu neapsēti. Bet, ja kam vajadzēja, tie zināja izvairīties no pieņemšanas gan ar maksāšanas nespēju, gan ar pārtikas trūkumu un citiem iemesliem, kur īstenībā bija gan tik bailes no Vernuļa agrākiem zināmo strāvu, it īpaši kopmantas, uzskatiem. Taču pa starpām atradās daži, kas patiesīgi nespēja strādnieku algot un uzturēt, būdami no kopmantiešiem pārāk dziļi iztukšoti. Kad tādā ziņā nekur nekas neizdevās, tad Vernulis nolēma iet pagaidām atpakaļ pie kara valdes un lūgt nodarbību kādā kanclejā, kur jau pēc kara beigām bija gribēts viņu paturēt.