15. Apsardzība un tiesu iestādes darbojās cītīgi
Apsardzība un tiesu iestādes darbojās cītīgi, meklējot rokā itin visus un jo vairāk pašus lielākos kopmantiešu laiku noziedzniekus, jo sevišķi briesmu tiesu dalībniekus un vēl jo vairāk pašus notiesājamo šāvējus; bet tie, to labi zinādami, raudzīja visādi glābties, gan dodamies, kam tas bija iespējams, pāri robežām pie centienu biedriem, gan dzīvodami svešās vietās uz viltotām pasēm, gan ātri un izveicīgi mainīdami dzīves vietas taī cerībā, ka drīz visa kopmantiešu vara griezīsies atpakaļ un varēs dzīvot atkal bez bēdām.
Sai cerībai tomēr nepiepildoties, viņu liktens kļuva dien' no dienas spaidbnīgāks. Nāca par visām lietām virsu bads, jo neviens no tiem nebija mācījies uzturēties no godīga darba, bet meklēt tik šaī vai taī ceļā visu gatavu, sacīdami, ka darbs esot tik priekš vergiem, bet ne priekš brīv- cilvēkiem. Tie uzturēšanās ceļi tāda gara cilvēkiem bija agrāk un toreiz un ir joprojām it īpaši divējādi, bet ļoti tuvu stāvoši viens otram — zādzības un laupīšanas, pabalstoties, ja vajadzīgs, ar slepkavībām, tālab slepeni briesmu darbi nāca it īpaši daudz pie rindas un jo vairāk tāpēc, ka ļoti maz kur ko varēja atrast aiz pašu kopmantiešu bezgalīga iztukšojuma. Dažas ielaušanās un pat slepkavības palika pavisam bez panākumiem, un jāiet bija tai pašā ceļā tālāk, kamēr taču ko atrod bada noklusinājumam, lai vai viņpus vairākām cilvēku dzīvībām. Tā kā patlaban, ar kopmantiešu varas beigām, iesākās vasaras laiks, atnesdams siltas un īsas naktis, tad daudzi no tiem meklējamiem uzturējās, kā viņi paši domāja, pagaidām pa mežiem un tika saukti vispāri par meža brāļiem. Zināms gan, ka mežos nevarēja dzīvot no mežiem, tālab nācās laupīt uzturu un drēbes ar ielaušanos un dažādiem uzbrukumiem. Drošības nebija nevienam ne mājā, ne laukā, nedz par uzturu, nedz par drēbēm, naudu un arī šaujamiem rīkiem, kuru tāpat ar dedzību meklēja tie, kam viņu nebija. Ikkatra nepadevība šo laupītāju prasībām un pat aizdomas vien par nepadevību nesa līdza nāvi. Taču apsardzības cietīgā rīcība viņu skaitu mēreni mazināja, lai arī viņi cik izmanīgi prata slēpties un izvairīties.
Par dažu pazīstamo kopmantiešu darbinieku un viņu vadoņu likteni zināms bija sekošais. Nāves spriedumu izpildītājs pie tuvākās briesmu tiesas un citreizējais brīvbufetes rīkotājs baznīcā Gusts Nurcis, kā dzirdēts, bija ticis notverts, notiesāts uz nāvi un kareivju nošauts pēc kara tiesas sprieduma. Ķimurs, īstā vārdā Dunga, atradās vēl iz- mekles cietumā, un pār viņu sakrājās daudz un dažādu noziegumi! pierādījumu visādās blēdībās un laupīšanās. Dzirdams bija, ka tiesās priekšā nākšot ar laiku arī tas, ko viņš, būdams apsarga nozīmē, darījis pie Lates Murines un viņas mantas, kurā lietā Tuluks kā liecinieks jau iepriekš esot pārklausīts. Otrs tā laika apsargs Cers esot arī jau cieti un stāvot izmeklēšanā. Bet Fricis, kuru Katrēns daudzināja par ļoti gudru, kā no Stuģēniem pa logu izlēcis, tā slēpjoties joprojām un netiekot atrasts.
Bet par visiem vairāk apsardzības vērību nodarbināja
Plīņu Jetes meklēšana un neatrašana, lai gan daudzreiz šķita esam viņu gandrīz pie pašiem pirkstu galiem klātu. Kā rādījās, tad viņa ar apbrīnojamu izveicību mainīja savas dzīves vietas vai ik dienas, dzīvodama pat uz vairākām viltīgi piesavinātām svešām pasēm un tādā ziņā noslēpdama savu īsto vārdu, kā arī maldinādama apsardzību. Bet Plīņu Jetes vārds līdz ar viņas smagām noziedzībām bija vispāri plaši pazīstams, un visur gaidīt gaidīja viņas atrašanu, kas taču negribēja veikties, lai gan darīja, cik rūpīgi iespējams, un lai arī domāt donlāja un gandrīz pat zināja, ka virspilsētā viņa uzturas.
Bet tad nāca īpašs, nejaušs gadījums, kas meklētājus uzvadināja uz īstajām meklējamām pēdām.
Kādā vēlā vakarā divas ielu staigules satikdamās tīši saķildojās. Viena uzsauca otrai:
— Ko tu še vazājies kā vēdzele pa Mīli'ņu ielu? Tev šite nav nekā, ko meklēt, še mani kundes vien ir. Tu zini, ka tev jāiet uz rinkām.
Bet otra šai ne mazāk skarbi pretī:
— Tu, līdakas asaka! Pielūko, ka kāds tevī nenoduras! Ej vien pati uz rinkām, rinku laiks jau pašai sen klāt.
— Ak tu, slēpsna, man solīt rinkas?! Se tev, tu, klaidone, vai vēl pavisam pierakstīta esi vai nē! — Un — šmauks! — otrai ar lietussardziņu pa muguru. Otrā pretī šai tāpat, izsaukdamās:
— Vai es pirmā solīju tev rinkas? Tik to pašu, ko tu soli man, to saņem arī pati, tu, slampa, un šito arī līdza, jo aizdots nepel vis. — To sacīdama, viņa krāva pirmai savukārt ar lietussardziņu tāpat iesāņus pa muguru.
Te pieskrēja pie abām kāda trešā, bailīgi izsaukdamās:
— Ko jūs te plosāties un kaujaties kā trakas? Uzrausat vēl apsardzību uz kakla ir visām mums citām — godīgām. Kas jums ko lamāties, ko kauties? Ejat pa savu ielu katra.
— Kas tavu kazu ved tirgū? — pirmā atkliedza pretī. — Cik reižu pati, piedzērusi būdama, neesi sacēlusi skandālu kaudamās? Bet nu gribi uzmesties par rājēju.
— Ak tu, mele! Se tev, nekauņa! — Un pirmai atkal sitiens no trešās. Bet otrā atradās puslīdz starp abām, un trešā, gribēdama sist gan tik pirmai, netīši aizķēra otrās plato cepuri un norāva to zemē.
Otrā savukārt saskaitusies deva trešai pretī, kliegdama:
— Ko es tev, maita, daru, ka tu man arī sit un nosit cepuri?
Pa tām starpām bija piesteigušās ar dažas citas staigules, un ikviena ieraudzīja pulkā kādu no savām veikal- niecīgām sacensonēm, kuras turēja, protams, par vainīgām trokšņa sacelšanas lietā, tālab, daudz nekā tālāk nevaicādamas, deva tik viņām virsū; šās nekavēdamās slānīja tāpat pretī, un tādā ziņā viss bars kāvās krustām šķērsām, nezinot pavisam, kālab un kur vaina. Sitieni gadījās joprojām no vienas otras arī tām, kurām tie nebija domāti. Tās jo iekaitinātas gāza atkal pretī, vainīgām domādamas, bet pa starpām tāpat tām iesizdamas, kurām nedomāja, kas vēlāk jo bieži gadījās aiz lielas grūstīšanās, talab no lamāšanās kliedzieniem izšķirams nebija vairs nekas, bet tie sajuka visi vienā pašā milzu troksni.
šīs trakās kņadas troksnis sacēla drīz kājās apsardzību, kura laikam no piedzīvojumiem zināja, ka vajadzīgs sarīkoties plašākā ziņā' iar spēkiem, lai var ielenkt un vadīt projām uz iecirkņa kancleju visu šo saniknoto sieviešu pūli, kas arī tad izdevās vē tik ar lielām grūtībām. Jo, ja arī iespēja pa ceļam viņas savaldīt no kaušanās, tad no lamāšanās un bāršanās jau nepavisam. Viena mēģināja ar varu izlauzties cauri apsardzības ielenkumam, bet tika spēcīgi atturēta.
Kanclejas priekšistaba piepildījās, un rīkojumi skanēja uz klusumu, bet nerima vis vēl, jo neizskaidrojamais Ienaids centās turpināties vismaz lamu un lāstu vārdos, lai gan tie nevienai sen vairs jaunāki un negantāki nebija krājumos atrodami, kas nebūtu pat vairākkārt izsacīti gan ķildas iesākuma vietā, gan uz ceļa nākot.