— Tad laikam vedīsi tādus lieciniekus arī, kas liecinās, ka neesi taisījusi mani par miltu zagli un ka neesi uztiepusi man paģiru? — Vernulis paspītīgi vaicāja.
— Vai tad tu, Pēter, mani sūdzēsi gan par tādu nieku? — Steņģene labinādamās vaicāja Vernulim.
— Kaut bijis vien nieks! — Vernulis ar vēsu izrunu atbildēja. — Nomelnot godīgu cilvēku par zagli, pataisīt par dzērāju un to vēl saukt par nieku! Te var redzēt, kāds goda apziņas cilvēks tu esi. Man no tavas mantas nav pielipis un palicis turoties klāt ne puteklītis, kas nebūtu ticis nopurināts. Un tad zagļa un dzērāja vārdu lai es pieņemu un paturu ar mierīgu prātu pat vēl ļaužu pulka un tiesneša priekšā.
— Lai nu, Pēter, paliek, — Steņģene labinājās joprojām. — Es traktierē izpirkšu līkopus.
— Tad tu manis nepazīsti un nesaproti vis, kad tu ar tādiem līdzekļiem gribi tikt vaļā un mani apmierināt, — Vernulis atteica ar apvainojuma sajūtu. — Līkopus tu vari solīt gan saviem zināmiem pirkāmiem lieciniekiem, pēc kuriem taisījies pirmīt iet, bet nevis man, kuram gods daudz dārgāks par visiem līkopiem.
— Labāk nu tūliņ, Pēter, man piedod. Saderēsim mieru, — Steņģene sāka lūgties. — Tu jau nu dzīvo tāļāk, nezin kad atkal varam tikties.
-Var notikt, ka tiekamies daudz biežāk un vēl tur, kur tu nemaz nedomā.
Steņģene gribēja joprojām lūgdamās runāt, bet pašlaik atvērās iekšējā dūrvs un ienāca tiesnesis atpakaļ ar pro-tokolu rokā. Visi sacēlās, un tiesnesis, nostājies savā vietā, sāka lasīt.
Spriedums izskanēja tā, ka Vernulim jādabū aizturētā nauda līdz ar tiesas izdevumiem un viņam paliek vaļā sūdzēšanas tiesība kriminālā ceļā pret Dārtu Steņģi par goda aizskaršanu jeb apvainojumu tiesas priekšā.
—Tētiņ,Dieviņ, tāda krusta! — Steņģene iesaucās, rokas sasizdama kopā. — Kā tu, cilvēks, domā tikt pie savas taisnības, tā ne tik vien nekā nepanāc, bet iepinies vēl dziļāk iekšā.
— Tas ir tiesas apvainojums, — tiesnesis sacīja. —Man par to jāsastāda sevišķs protokols, lai jūs tiekat aicināti pie augstākas tiesas atbildēt.
— Vai — vai — vai! — Steņģene ievaimanājās. — Es atņemu, atņemu vārdus. Lūdzu, kungs, piedodatl
Tiesnesis vairs nesacīja nekā tai lietā, bet uzaicināja abus prāvniekus parakstīt spriedumu. Vernulis parakstīja pirmais un tūliņ izgāja. Steņģene meimuroja ilgi ar drebošu roku, sacīdama:
— Ja nu tik varēs vien salasīt.
Tad viņa sasēja sedzenes stūrus uz muguras un iziedama vēl runāja:
— Ar smagāku sirdi jāaiziet, nekā atnākts. Bet lai nu šoreiz kā būdams, tikai, kad nāks spriešana par Ezermuižiņu, tad gan visu man. Netaisnība man nepatīk kā nāve, bet taisnība pār visu, pār visu.
Visi noskatījās viņai pakaļ smieklu pilniem sejiem.
Ceļā viņa panāca Vernuli un uzaicināja to uz braukšanu, bet tas atteicās, sacīdams, ka ejot mīļāk kājām.
9. Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu
Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu kaut kur piesējusi, steidzās iekšā, tad tur viss mudžēt mudžēja un dūcin dūca kā bišu stropā. Bij iesākusies pati balsu došana ar" kandidātu sarakstu zīmēm, kur brīvība tika dota dažus dzēst un ierakstīt citus. Caur bieziem tabakas dūmiem varēja saredzēt un ievērot liela sieviešu bara vidu vispirms Plīņu Jeti pēc viņas milzum lielās platmales, kurai stāvēja apakšā vienumēr trīs līdz četras sievietes kā zem kāda jumtiņa. Viņa dzēsa, ko gribēja, no ikkatras zīmes, ierakstīja, ko vēlējās, kā protams, paturēdama sevi nekustinātu viscaur! un pieņemdama no abiem sarakstiem tikai to vienu, kurā atradās viņas vārds arī. Bez tam arī dažas vēlētājas bieži izsaucās:
— Jums, jaunkundze, jāpaliek, jums jāpaliek!
Arā un brīžam iekšā strādāja līdzīgā ziņā starp vīriešiem Auguru Antons. Galva viņam stāvēja aptīta ar dvieli, kā tika dzirdēts, niknu zobu sāpju dēj.
Steņģene, ko pavisam nebij domājusi, ar izbrīnību dzirdēja vairāk pulciņos runājam labā ziņā par Pēteri Vernuli, ka tam jātiek ievēlētam, un vēl pat to, ka viņš jāceļ komi- tējai par priekšnieku. Iesākumā viņa negribēja tā kā savām ausīm ticēt lai gan bij taču tāda kā iztrūkusies; bet, kad dabūja rokā balsošanas zīmes un tur vienā no tiem sarakstiem ieraudzīja pašu pirmo Pēteri Vernuli, pēc viņa tUr-vēl Plīņu Jeti un citus, tad viņa no izbailēm pat vai sastinga. Pirmā brīdī viņa gribēja griezties pie Jetes un Antona, kā celdamās pretī Vernuļa ievēlēšanai, bet taču tik tāļu gan apdomājās, ka beidzot palika mierā, pa daļai bīdamās, pa daļai nomanīdama savu nespējību kaut ko ievērojamu panākt ar savu pretošanos. Viņai uznāca,pilnīgi grūtsirdīga bezspēcības sajūta un gars kā šļucin sašļuka.
Ienesusi kanclejā kandidātu sarakstu, par kuru nodomājusi dot savu balsi, atpakaļ caur drūzmu līzdama, Steņģene sadūrās gandrīz pierēs ar Vernuli. Viņa gribēja tam kaut ko laipnu sacīt, bet tas nelikās viņas ne redzot un pagriezās sāņus. Viņas sirds sāka paredzēt kaut ko ļaunu un bīstamu. Viņai sāka pašai ļoti nepatikt zināmā naudas aizturēšana Vernulim, un tagad viņa to vai sviedin atsviestu, kad tik varētu padarīt visu par nebijušu, par nesūdzētu. Viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi Vernulim sūdzēt. Tādā īgnā prātā būdamai, viņai uzsauca iesāņus pašas vira balss:
— Dārta, kur tev zirgs?
— Vai tad tu nezini, kur zirgiem vieta? — viņa asi atcirta. — Vai lai es zirgu vedu še iekšā?
— Iekšā vest gan es tev viņa vis nelieku, bet tik pastāstīt, kur viņš; ir, — Steņģis lēnprātīgi atteica. — Es visur izskatījos, bet neatradu. Laikam kā no agra rīta nedz barots, netfz dzirdīts?
— Vai nu zirga taukos mērcēs maizil? — viņa nicinoši Steņģi atraidīja. — Ej skfaties aiz klēts, tur ir. Citur vietas nebij.
— Nūja, aiz klēts — lāstekās un vējā! — Steņģis iziedams runāja. — Cauru dienu dzīts bez barības gala, un tad runāt vēl lepni par zirga tauku nevērtību!
— Par zirga ēšanu gan zina rūpēties, bet pagaidi, ka rūpēsies par mani, — viņa norūca Steņģim paka], — bet kas man dos ēst?
— Vai nu saimniecei jāgaida došanas? Pati vari paņemties, ko gribi, — tā Steņģenei atbildēja tuvumā būdamā, bet no viņas neievērotā Plīņu saimniece, T<as bij pienākdama dzirdējusi Steņģenes vārdus.
— Ko nu, mīļā, rītā agri uz tiesu steigdamās, tāpat izskrēju, — Steņģene labprātīgi sacīja. — Kas nu vēl deva vaļu domāt par ēšanu! Bet iztikt jau var tāpat.
— Ar ko nu tagad tiesājies? — Plīņu saimniece vaicāja.
— Kāda nu tiesāšanās! — Steņģene iesaucās. — Pērnais puisis negribēja līdzināt nekā par nenostrādātu laiku, un tāpat ar palika.
— Pag, pie tevis jau tad bij Vernulis? — Plīņu saim-niece atcerēdamās runāja. — Tas šodien dabū daudz balsu. Bet mums no viņa nav nekā laba, ko gaidīt. Viņš negrib atstāt nevienam nekādas mantas.
— To grib visi tie, kas paši nekā nedz iepelna, nedz ietaupa, — Steņģene piebilda.
Pašlaik izcēlās skarbas sarunas troksnis ap to vietu, kur darbojās Jete, balsis mantodama sev un draugiem. Dzirdama bij arī vecā Laķa balss. Visi sāka virzīties uz to pusi un šās abas sarunātājās arī. Laķis bij laikam aizrādījis uz Jetes partejisko rīcību balsu rakstīšanā, un viņa pēc tam gāza šim virsū ko vien spēdama.
— Tu, muižnieku bļodlaiža! — viņa izsaucās. — Tevis jau neievēlēs tā kā tā, vai nu pūlējies, vai nē? -