Apsardzība vispirms sāka noskaidrot ķildenieču personības, ieprasot viņu pases un pierakstot vārdus. Lielākais skaits no viņām bija apsardzībai jau pazīstams ticis dažos citos gadījumos, tās atrādījās viegli un tika laistas projām pa vienai, iepriekš gan visām pasludinot, ka uz zināma likumu punkta pamata visas kritīs sodā pēc samēra par trokšņošanu un kaušanos. Pa vienai izlaistām lika ikkatrai iet tūliņ projām, ka nesaceļot traci no jauna, Saprotams, ka viņas to priecīgi darīja, kad tik tiek atpakaļ klaidonības brīvībā, lai arī nezināmā naida liesmas sirdīs vēl izdzisušas nebija. Bet aizturētas tika kādas trīs pavisam svešas un viena no tām ar ļoti apšaubāmas īstenība» pasi.
Rīgā apsardzība sāka nodarboties ar personību izziņā» šanu šām trim aizturētām. Ar divām viņa tika puslīdz drīt skaidrībā, bet trešā stomījās un sapiņķējās pie ikkatra jautājuma, nevarēdama neviena pareizi atbildēt saskaņā ar pasi. Kad bija jāatbild, cik viņa veca, tad atbilde nesaskanēja nemaz ar pasē rakstīto vecumu, kad vaicāja sacīt tēva vārdu, tad pēc ilgākas stomīšanās izsacīja pavisam citu, nekā rādīja pase. Kad vaicāja, kur viņas pase tikusi izdota un kas tā par vietu bijusi — pilsēta, miests vai lauku pagasts —, tad arī atbilde, pilnīgi uz laimes dota, nāca citāda, nekā rādīja pase. Tik to gan zināja sacīt, kāds viņas pašas vārds saskaņā ar pasi.
Tālāk apsardzība sāka iztaujāt par viņas nodarbību, par dzīves vietām un vai kāda manta arī viņai kaut kur ir. Tur dabūja ar grūtībām izzināt, ka mantas nav nekādas, ka dzīves vietas dažādas un ka nodarbība par jaunu vēl nav atkārtojusies. Bet ko darījusi agrāk? — Kalpojusi un dziedājusi tējnīcās un traktieros. — Bet kur uzturējusies pa kopmantiešu varas laiku? — Sur un tur kā daudz citi nemieru laikos. — Bet vai nebijusi kādā pagasta pavēlniecībā arī par rakstvedi un par jaunatnes pulciņa vadītāju kopmantiešu garā? So dzirdot, viņas padēdējušie vaigi drusku sāka tvīkt, un izlikās, ka viņas seja izskats brīnodamies jautātu, kā viņi to visu jau zinot. Tomēr viņa to visu noliedza. Nākošais jautājums gāja viņai jo tuvu klāt: vai nestāvējusi kādos darbos pie briesmu tiesām? Viņa pietvīka jo vairāk un klusēja jau, kā iztrūkusies, ka tas arī jau zināms. Un, kad šis pats jautājums atkārtojās, tad atbildēja gan vienaldzīgi, ka tādu tiesu nemaz nezinot. Turpretī pratinātāji, novērodami uzmanīgi pratināmās ģīmi, no šo divu pēdējo jautājumu iespaida bija stipri pārliecināti, ka viņa tā pati ir, kas tik ilgi meklēta. Apsargi apliecināja, ka šī pati esot, kas ļoti gribējusi no pulkas izsprukt un aizbēgt, lai netiktu atvesta šurp.
Beigās tika vaicāts, kā viņa, sveša būdama, iejukusi tāda naidīga bara vidū. Viņa izstāstīja, ka gājusi mierīgi pa ielu, bet kāda cita sieviete sākusi aizskart šo vārdiem, uz ko šī sacījusi tāpat pretī un tad dabūjusi sitienu pa muguru ar lietussardziņu. Izcēlusies skarbu vārdu izmaiņa, un šī situsi pretī. Tad pa trokšņam pienākušas citas un vēl citas, sākušas līdza bārties un kauties, aiz ko troksnis audzis lielāks un lielāks. Salasījies drīz plašs pūlis, saceldams lielu kņadu ar kaušanos un lamāšanos, līdz beidzot apsargi dzinuši visas šurp.
Ar to pirmais pratinājums pabeidzās, un apsardzība lika aizvest tiesājamo cietumnieci uz viņas cietuma kambari, bet pavēlēja pārmeklēt tos dzīvokļus, cik zināms bija, kur viņa mitinājusies. Jo varot būt, ka kādā atrodot kādu pierādījumu vai vismaz dabūjot kaut ko zināt. Tā, viet' no vietas taujājot un meklējot, dabūja zināt vispirms, ka gandrīz ikkatrā dzīvoklī viņai bijusi cita pase un cits vārds, protams, ar apsardzības maldināšanas nolūku.
Vienam dzīvoklim iekšā bija krāsns mute. Pārmeklētāji atvēra krāsns durvtiņu un ieraudzīja krāsnī daudz saplosītu papīru. Viņi pavilka kādu blāķi uz āru un atrada tur visvairāk itin sīkus un abās pusēs glīti aprakstītus dažādu rokrakstu papīru gabaliņus. Protams, ka tie tur bijuši samesti ar drīzas sadedzināšanas domām, bet acumirklī laikam nebijis pie rokas uguns rīku, un vēlāk dedzināšana piemirsta vai kaut kādā ziņā neiespēta. Apskatīdami šo atradumu tuvāk, pārmeklētāji atzina, ka tie sīkie, aprakstītie papīru gabaliņi cēlušies no saplosītām vēstulēm, tālab izvilka viņus visus, iesaiņoja, aizzīmogoja un ņēma līdza uz kancleju, uzrakstot arī protokolu par atradumu un kas ar to darīts.
Kanclejā šo aizsaini raisīja vaļā, un tur piesēdās klāt pāra ierēdņu izpētīt viņa saturu. Visus gabaliņus pirms izdalīja blāķīšos pēc rokrakstiem un tad lūkoja tos salikt, kā tie bijuši pirms saplēšanas. Ļoti kavēklīgs bija šis darbs, bet bez sekmēm tas nepalika. Atradās gan līdza daudz gabalu no ietiņāšanas papīriem, kas palika bez nozīmes, bet no pārējiem maziem saauga lēnām veselas vēstules, ikkatrā ziņā rakstītas meklējamai Plīņu Jetei. Paraugam viena no tām šitāda:
«Manu mīļo Skaistgalvīt!
Pēc Tavas aiziešanas uz Īlavas soda tiesu mūsu soda tiesa Klukšos ir palikusi kā nogurumā, kā neveiksmē. Tavā vietā ir gan divas citas šāvējas, bet tās abas kopā nenozīmē tik, cik Tu viena pati. No Tavām lodēm savmantieši mirst uz rāviena. No viņu lodēm tie arī krīt gan, tomēr ilgi kunkst un vārtās. Pelnījuši viņi būtu gan ari ilgu moku tādēļ, ka mantu grib turēt tik sev, nevis atdot viskopībā, bet viņu vārgšana saīsina aprakšanas laiku, kas bez tam nav necik garš. Un, ja nu tādus pusdzīvus savmantiešus sāktu kraut ratos vai ragavās, tad protams, ka viņi kūļinātos laukā un kliegtu. Dažus no tādiem aizšautiem mēs esam gan mēģinājuši paši pilnīgi nogalināt, bet arī tas neveicās vis viegli un nav nekāds prieka darbs kā, paveidam, Tev šaušana. So ievērojot, pie mums ir cēlušās domas dabūt Tevi, Skaistgalvīt, šurp pie mums atpakaļ, kur pašlaik lielāka vajadzība nekā Ilavā un citās soda tiesās. Alga arī tagad še nebūs mazāka, ja ne lielāka kā pašreiz tur Ilavā. Dzīvotum tad atkal jauki vienkop tāpat kā viņlaik. Es apdzīvoju vēl to pašu istabu, kur vietas abiem diezgan.
Bez tam man jāpiemin vēl viena lieta. Tev ir dots gan goda nosaukums «Skaistgalvīte» par Tavieni fcināmiem nopelniem. Solaik gan visi Tevi ar slavu pie šā vārda pazīst, bet nākotnei taču nebūs zināms Tavs īstais nosaukums, no kurienes Tu cēlusies, jo saprotams, ka tiks rakstīti par Tevi plaši apraksti, kur visai skaidrībai jānāk ar godu gaismā. Tālab mēs, šejienieši, kas sēdam Klukšos pie soda tiesas, spriežam, ka Tavs nosaukums droši nu jau jāpaplašina ar īstu vārdu, kuru slēpt vairs veltīgi, jo redzams, ka bezmantiešu valdības iekārta paliks mūžīgi spēkā. Beigās tad pēc īstā vārda jāpieliek arī tagadējais goda rotas labad dotais nosaukums sekošu Plīņu Jete — Skaistgalvīte. Jādabū būtu zināt, ko Tu pati sacīsi par to.
Tevi drīzumā atkal uz ilgāku laiku pie sevis gaidīdams,
Tavs pastāvīgais
Fricis»
Apsardzībā tika tūliņ saprasts, ka tas ir tas pats Fricis bijis, kas Stuģēnos izlēcis pa logu, un šī aizturētā sieviete, bez šaubības, tā pati meklētā Plīņu Jete. Bet, kad viņai to visu stāstīja un no gabaliņiem sastādītās vēstules lasīja priekšā, tad viņa joprojām neatzina nekā, kas zīmētos uz viņu, nedz ka viņa pavisam Plīņu Jete.
Lai gan apsardzība caur šiem atradumiem bija pilnīgi pārliecināta par lietas patiesību, tomēr vēl pilnīgāku pierādījumu labad nolēma aicināt no Jetes dzimtenes pagasta pāra lieciniekus, par kuriem droši domājams, ka tie pazīst Jeti vaigā. Par tādiem izraudzīja turienes pagastvaldes priekšnieku un Steņģeni, nemaz iepriekš viņiem nesakot, kādēļ tie aicināmi.