Papriekš iesauca pagastvaldes priekšnieku, bet attiecīgā, izmeklēšanā ņemtā sieviete, tagad jau cietumnieces apģērbā būdama, viņu ieraudzījusi, aizklāja ātri sev ģīmi abām plaukstām, ko tikai divi vīri ar spēku dabūja atcelt, lai skaidri redzētu visu viņas ģīmi. Pēc tam Steņģene, tikko ienākusi un vēl pavisam nevaicāta, iekliedzās:
— Vai Dieviņ, kāda nu lepnā Plīņu Jete! Kas to būtu iedomājis, ka viņa būs jāpazīst šitāda? Redz, redz, smalkā jaunkundze! Vai tev nebija zināms, ka pēc lepnības nāk krišana? Bet tu dzīvoji, tik vairāk un vairāk izspilgdarna uz nebēdu. Nu redzi gan, kur tādi ceļi cilvēku aizved!
— Ej tu ellē, ko tu par mani melo! Nedz es esmu Plīņu Jete, nedz tu man izspilguma un neceļu piemetēja.
— Tad laikam daudzo cilvēku apšaušanas arī tev nedrīkstēs atgādināt?
— Kur tu redzēji mani cilvēkus šaujam?
— Vai nu vēl domā liegties, ko runā visi ļaudis?
— Visi ļaudis runā, ka tu esi tieselniecīga palaidne.
— Var jau būt, ka jums abām sava taisnība katrai, — kāds apsardzības ierēdnis smiedamies piezīmēja, un apsardzība pabeidza savu izmeklēšanas darbu, nolemdama lietu ievirzīt kara tiesas gaitā, aizvedot uz cietumu atpakaļ Jeti, nešauboties vairs par viņas personas īstenības noskaidrojumu.
16. Zemdaļvirsvalde bija vienprātībā gan par to, ka
Zemdaļvirsvalde bija vienprātībā gan par to, ka visas līdzšinīgās lielsaimniecības jāsadala dažādu lielumu maz- saimniecībās un jāizdāvina bezzemniekiem gan par tautas un tēvijas atbrīvošanas nopelniem, gan par ilggadīgu kaut kura zemes gabala turēšanu nomā, gan biedrībām, skolām un dažādām iestādēm un citādi, nevaicājot uz to nekādas atļaujas no līdzšinīgiem lielsaimniecību īpašniekiem. Tādā kārtā tad zemi dabūja arī tādi cilvēki, kas paši nemaz nedomāja pie viņas saistīties, nebūdami pavisam zemkopji. Un, lai arī šādi sadalāmie gabali pēc lieluma bija ļoti dažādi, sākoties pat no trīs pūrvietu apmēra un pabeidzoties pie simts trīsdesmit pūrvietu lieluma, tad taču palika vēl tautā liels skaits bezzemnieku, kuri nedabūja nekā un sajutās joprojām kā tādi, kas gaida un gaidīs vienmēr savas tiesas. Tālab nekāds īstens, vispārīgs apmierinājums tautā panākts netika un atlikās ja vēl ne lielāka kurnēšana par nevienādību nekā agrāk.
Turpretī dažos citos tālākos jautājumos cēlās pašas zemdaļvirsvaldes locekļu starpā nesavienojamu uzskatu starpības, vispirms par to, vai agrākiem lielsaimniecību īpašniekiem arī pašiem atstāt zemi vai nē un, ja atstāj, tad īpaši cik daudz, kādās vietās un vai līdzšinīgās ēkas atstājamas viņiem vai nemaz, un kā atlīdzināt par noņemto zemi, un, ja tā, tad cik dārgi un no kādiem līdzekļiem.
Vieni bija, kas strauji un atraidīgi atteicās ņemt. kaut jelkādu atskatu uz šiem jautājumiem, bet uzskatīt visu zemi un visas ēkas par valsts īpašumu, kas sadalāms mazākos gabal®s un izdodams zemes gribētājiem.
Otri atbildēja, ka tādas domas nesaskanot ar taisnību un patiesību, bet tik ar varmācīgu patvarību.
Pirmie tam pretī atsaucās, jautādami, vai gan viņi, šaī zemē ienākdami, esot tā darījuši? Ņemts ticis nost viss, nevērojot nekādas taisnības, nekādu tiesību. Ar šo tagadējo soli tiekot tik atdabūti savi īpašumi, vairāk nekas cits.
Otri aizrādīja, ka no tiem, kas, priekš vairākiem gadu simteņiem, tumšos dūru tiesību laikos, še ienākdami, zemi ar karu uzņēmuši, neatrodoties nekur pāri vairs ne vēsts. Bet tagadējie lielsaimniecību īpašnieki atrādot visi apstiprinātas pirkšanas vai jaunāku laiku mantošanas līgumus. Bez tam viņu starpā atrodoties jau krietns skaits cittautiešu un arī daži paštautieši, kas iepirkuši lielsaimniecības nesen, iegrimdami pat lielos parādos dziļi. Tiem tad arī tādā netaisnā ceļā nākšoties zaudēt līdza savu sūri grūti krāto peļņu. Turklāt tagadējos godīgāka prāta laikos neklājoties, pat nedrīkstot pasaules priekšā darīt pēc varmācīgiem viduslaiku paraugiem un neatstāties no godīga taisnības prāta, ja arī kādreiz rādītos, ka to var. Un tādi patvarīgas piesavināšanās darbi nekad nepaliekot aizmirsti un nepiemeklēti, lai vai pēc gadu simteņiem. Tālab vajadzīgs esot atstāt agrākiem jel viņu dažas ēkas, vispirms dzīvojamās mājas ar iekoptu zemes gabalu taī pašā samērā, cik tiekot atļauts turēt saimniekiem. Par tālākiem zemes plašumiem lai tad atlīdzības ziņā spriežot valsts pati, ko taī lietā darīt.
Pirmie izskaidroja vēl pretī, ka tas neesot darāms vismaz aiz' politiskiem cēloņiem, jo draudzīgās lielvalstis nevēloties, ka paliekot še iekšā vēl vecais varas un kalpināšanas raugs, kas allaž varot kavēt jaunās valsts nodibināšanos un pieaugšanu spēkā.
Tur otri vēl iatbildēja, ka politika nezinot nekā no taisnības un viņas draudzība dibinoties tik uz savlabuma pamatiem. Līdzko tie izbeidzoties, tad pagalam arī draudzība. Tādā ziņā tad nedz varot paļauties uz- politisku taisnību, nedz uz viņas draudzību. Tur lielākais mazāko sargājot tik par maksu. Ja tās viņam sākot trūkt, tad ļaujot mierīgi laisties dibenā un vajadzības gadījumā palīdzot pat vēl nogremdēt. Taču mazākiem lielāku spēku draudzība jātu- rot spēkā, cik ilgi vien spējams, kā ēkai jumts pret lietus gāzieniem. Bet, attiecoties uz vecā rauga lietu, jāatzīstot, ka par viņa kaitīgumu nedz politikā, nedz saimnieciskā ziņā vairs vietējībā ko bažīties nebūšot, jo viņiem neatliekot vairs nekāda veca spēka. Pagalam esot viņiem lielās privilēģijas un priekšrocības, pagalam arī kapitāli, atstājot ikvienam tik zemes gabalu, līdzīgu noteiktai zemturu zemes platībai, bez nekāda iespaida uz valsti, bet tik vismaz lai viņi netiktu izstumti galējā bada nelaimē. Jādomā esot gan, ka viņi saudzīgi un žēlīgi nebūtot darījuši ar mums, ja vara būtot atkal nākusi viņu pusē; bet arī tās domas nejaujot grozīt taisnības no mūsu puses nost. Jāpiemin esot arī tas, ka šis raugs, izstumts būdams no viņa dzīves vietām, ar to jau nemitēšoties vis, bet varēšot vēl vairāk darboties, nekā iekšienē palikdams. Ārpusē cīnīšoties pēc savām vecām tiesībām paaudžu paaudzes. Un kuram īstenam goda cilvēkam patikšot iet dzīvot spaidu kārtā citiem līdzcilvēkiem atņemtās mājās, izraidot viņus pašus zem klajām debesīm?
Pirmie izteica, ka privātdzīvokļiem gan vis lielgruntnieku mājas netiekot domātas, bet dažādām viskopīgām vajadzībām, kā skolām, biedrībām, dažādām darbnīcām un citām kulturēlām ierīcībām.
Otri uz to vēl drusku zobgalīgi piebilda, ka šitāda iedzīvošanās politika būšot līdzīga zvirbuļa politikai, dzenoties izskaust bezdelīgas no viņu ligzdām, cenzdamies tik pēc gataviem dzīvokļiem. Tālab tad zvirbuls nespējot atrādīt paša taisītas ligzdas, bet sanesot tik iztukšotā bezdelīgas ,ligzdā savus spilvenus kā čigāns krogū, no kura ceļa vīri izbēguši. Vai gan tiem, kas spējuši sacelt baznīcas, skolas, tiesu namus, vairākas staltas biedrību ēkas un tēvu tēvi dzimtslaikos bezgala garos milzu krogus, — vai tiem neesot pat par kaunu savām kulturēlām vajadzībām ņemt zvirbuli par paraugu pie mitekļu iegūšanas?
Pirmiem nebija gan vairs nekā īsti lietišķa, ko atbildēt, bet viņi palika cieši pie saviem uzskatiem, un balsu vairākums atradās viņu pusē. Tad daži izstājās no zemdaļvirsvaldes, bet viņu vietā nāca tādi, kam domu vienprātība ar vairākuma pusi, pēc kam tad lielsaimniecības dalīja pēc viņu ieskata, neatstājot agrākiem īpašniekiem pat nevienas no viņu labākām ēkām un agrāko dzīvojamo ēku jau nepavisam, cik to vēl bija atlicies veselu un nenopostītu.