Lielsaimniecību īpašnieki paši nestāvēja vis arī mierā, bet aplidoja zemdaļvirsvaldi dažnedažādā veidā: gan glaimodami viņai par viņas gaišredzību un taisnību tik grūtā uzdevumā, gan slavēdami jauno valsti un viņas krietno iekārtu, dibinātu uz labiem vienlīdzības pamatiem. Cildināja ari visu tautu viņas izturības un nemitīgās censības labad par savu brīvību un patstāvību, kas viss laimīgi sasniegts lielu juku laikā, lai arī iesākot neticams rādījies. Bet šādu uzslavu tie birdināja, tik kā ceļu sagatavodami savam īstam sarunas nodomam, lai varētu vieglāk un drošāk uzsākt vārdu sevis labā par zemes iemērīšanu viņiem muižu vidučos ar labākām ēkām. Tomēr nolūks nekāds šaī ziņā sasniegts netika, jo zemdaļvalde aizrādīja uz augstāku nolēmumu.
Tālāk citi tādi paši agrākie lielu tiesību un arī augstu stāvokļu vīri, kas citkārt uz zemākām kārtām un citu, mazāk ievērojamu, tautību cilvēkiem negribēja pat godīgi paskatīties, tagad lūdza zemdaļvirsvaldes locekļus pie sevis par viesiem, likdamies uzskatot viņus it kā par sev līdzīgiem, ja vēl pat ne par lielākiem, dodot dzirdēt, cik vien iespējams, joprojām viņiem, valdībai un tautai augstus teikšanas vārdus. Bet, zināms, ar to pašu sāvlabuma nolūku zemes iemērīšanas ziņā pēc viņu prāta.
Nu atkal citi, bet, protams, iz tā paša perēkļa bērniem lūkoja zemdaļvirsvaldes sastāvu draudzīgi piekukuļot ar naudu; bet arī tas nevarēja daudz līdzēt, jo nolemts bija vispāri, ka muižu vidučiem jāpaliek tautas kulturēlām vajadzībām.
Tad nāca pēdējais mēģinājuma pakāpnis — lūkot ko panākt ar brīdinājumiem un draudiem pie zemdaļvirsvaldes vēl sekošā kārtā:
— Kad jūs gribat zemes un ēku ziņā mās aplaupīt, tad šobrīd to gan darīt varat, bet… bet liekat vērā, ka šī tik liela īpašumu tiesību sagraušana tāda nepastāvēs pagalam, kā jūs viņu gribat nogremdēt. Pat pagānu tautas atzīst īpašumu tiesības neaizskaramību. Šoreiz jūs to izdarīt varat tik tāpēc, ka tā lielvalsts, kas atrodas jūsu valstiņas rietumos, ir pašreiz grūtā stāvoklī, satricināta no pasaules kara sekām. Bet, ja tā nebūtu, tad jūs stāvētu tik viņas žēlastībā vai nežēlastībā, nespēdami pat ne iepīkstēties. Un to jau paturat prātā, ka šitā tas nepaliks. Līdzko viņa atspirgs un nokārtosies no jauna vecā spēkā, tad meklēs rokā arī mūsu īpašumu tiesības, lai tas nāktu kaut vai pēc ilgāka laika. Aizmirsts nekas netiks un nezināms nepaliks, jo visi ruļļi un dokumenti stāv paglabāti drošās vietās un būs atrodami arī tālā nākotnē. Un, kad celsies taī slavenā lielvalstī atkal spēcīgs lielvaldnieks, tad tas paņems jūsu zemīti maz dienās un jūs pašus vai jūsu bērnus, ja vēl atstās pie dzīvības, aizdzīs visus aiz liel- jūrām uz tālām kolonijām par kalpiem. Tālab glābjaties, kamēr vēl laiks, un nedarat patvarības darbu pie mūsu īpašumiem, izgrūzdami mūs zem Klajām debesīm. Nedomājat, ka tās lielvalstis, aiz kurām jūs cerat joprojām nestundās patverties, sargās mūžam jūs un liks iet nāvē saviem pavalstniekiem. Jūsu dēļ viņas neliks liet pat neviena piliena asiņu, kad cēlusies būs pieminētā lielvalsts atkal savā agrākā varā un godībā un prasīs atbildības no jūsu valsts par šādiem darbiem, kas runā pretī visiem starptautiskiem īpašumu tiesību likumiem.
Bet zemdaļvirsvalde sacīja savukārt viņiem pretī:
— Vai tā no jums slavētā lielvalsts nāks jelkad vairs atpakaļ vecā lielvaldības varā, tas pavisam neticams. Pēdējais tikpat iedomu pārpildītais un augstprātīgais, kā ari vieglprātīgais un kara izsalkušais jūsu lielvaldnieks iegāza nelaimē savu valsti, savu tautu un aplauza pats arī sev kaklu. Ar to pabeidzās vislielību pilnais uzvaru laikmets taī valstī uz neatjaunošanos ar paša lielvaldnieka gļēvulīgo aizbēgšanu. Atzels jau gan ar laiku tā satriektā valsts apakš citas — prātīgas, nevis kara kāras, bet miermīlīgas valdības, kura neies vis gādāt, lai zeme joprojām milzīgos plašumos pieder tikai dažām retām ģimenēm, bet tiek padalīta tiem arī, kam viņas nav ne sprīža platumā.
— Jā, bet ne par velti.
— Par atmaksas jautājumu spriedīs tauta vēlāk.
Ar to tad pilnīgi pabeidzās visi, gan draudzīgie, gan draudīgie, agrāko lielsaimniecību īpašnieku mēģinājumi dabūt kaut kurā ceļā zemdaļvirsvaldi uz savu pusi, un tad viņi, kā daždien norunājušies, īsākā laikā izzuda visi no viņu dzīves vietām, it īpaši tie, kas nepiederēja pie vietējo iemītnieku tautības, pēc kam zemdaļvirsvaldei palika brīvas rokas darīt pēc sava prāta, un viņa arī nekavējās rīkoties tikpat ar viņu zemi, kā ar ēkām pilnīgi pēc saviem ieskatiem, it kā daždien ar pašas īpašumiem.
17. Vasara gāja jau uz beigām. Sāka parādīties kļavu un bērzu lapas dzeltainā
Vasara gāja jau uz beigām. Sāka parādīties kļavu un bērzu lapas dzeltainā, apšu lapas vietām sarkanā krāsā — tāpat kā Sērmūkšiem ogu čemuri, pastāvot taču vēl jaukam, siltam vasaras laikam. Druvas, cik viņu aiz sēklas trūkuma bija izdevies iestrādāt, sāka arī-jau nodzeltēt.
Bezdelīgas bija nozudušas nemanot un dzērvju rindas klaigādamas aizlidojušas.
Trūcība iztikas ziņā pastāvēja joprojām liela, jo, kā zināms, kopmantieši visiem visu bija aplasījuši. Tad kartu- pelīši nāca pirmie, kas uzsāka stāties trūcībai par pretiniekiem agrāk nekā rudzu graudiņi, kuru nebija nevienam kurmēr pietiekamā daudzumā un dažiem pat nemaz.
Bet ļaudis trūcību nesa ar lielu pacietību aiz prieka par atdabūto mieru, brīvību un drošību tikpat attiecībā uz sevi, kā uz saviem lopiem un citām mantām, cik to kuram vēl bija palicis pēc kopmantiešu patvarībām, tāpat tālāk par dārzu dobītēm un tīrumu vadziņām, kas nu atkal piederēja pašiem.
Līdz šim ikviens bija priecājies savrup par atdabūto dzīves laimību — vismaz par dzīvību un brīvību —, lai arī ļoti daudz bija zaudēts. Bet nu jau sāka celties ilgas pēc kādas viskopīgi vienotas prieka izteiksmes, pēc plaša pateicības izplūduma augstai glābšanai vienkopībā no daudzām savienotām sirdīm. Bet kur lai atrastos tāda vieta, kas varētu dot šādu lielu iespēju? Kur sapulcēties? Kas pulcinās un vadīs?
Nu tik sāka visi atcerēties, ko lielāko tiesu bija aizmirsuši. Tur atbilde nāca ikkatram pašam savā sirdī: kur citur nekā baznīcā? Kas cits, ja ne mācītājs? Ja arī agrāks miera un tiesību laikos daudzi pret baznīcu bija palikuši vienaldzīgi, tad tagad atkal visi ilgojās pēc viņas.
Sāka griezties cits pēc cita pie mācītāja ar lūgumiem, lai atjaunotu dievkalpojumus baznīcā. Mācītājs pats arī jau bija nācis uz šām domām, sajuzdamies esam pietiekami atspirdzies. Draudzes locekļi pēc tam, kad bezdiev- nieki bija nošķīrušies, apvienojās ciešāk vienprātībā uz mācītāja uzturēšanu, piegādājot viņam pārtiku, izlabojot kopmantiešu papostīto dzīvojamo māju un arī sanesot labprātīgi vajadzīgākās istablietas, ko tie paši kopmantieši bija pavisam izlaupījuši.
Aprunājies ar baznīcas aizgādniekiem, mācītājs noteica pirmos atjaunotos dievvārdus baznīcā pēc pāra nedēļām, nosaukdams tos par miera svētkiem. Ātri izplatījās šī prieka ziņa ne vien- pa viņa paša draudzi, bet arī pa apkārtējām draudzēm, kuru mācītāji bija vai nu briesmu tiesu nonāvēti, vai novārdzināti ilgi pa necilvēcīgiem cietumiem un tur sasirguši nāvīgi dažādām sērgām. Bez tam šās draudzes mācītājs bija pazīstams un iemīlēts arī apkārtējās draudzēs.