Plaši un tālu visur gaidīja atnākam miera svētku svētdienu. Jaunatne taisījās rosīgi uz baznīcas izpušķošanu zajumiem un rudens puķēm, jo tās vēl nebija nosalušas. Puķu un zaļumu sanešanas aicinājums, izplatīts tikai tāpat vien muti no mutes uz pēdējo sestdienu, atrada skaņu atbalsi pat ārdraudzēs, un šās jaukumu mantas saradās gan grozos, gan nastās tik daudz, ka vajadzēja labi apdomāties, kā to visu pareizi izlietot. Un, kad visu kārtīgi pabeidza, tad baznīcā atlikās maz tādu vietu ap altāri, kanceli un pie sienām, kas pavisam bez pušķiem. Tikai krēslai metoties, dabūja izslaucīt visus nobirumus un atkritumus.
Svētku svētdienas rītā jau labi laikus sāka parādīties baznīcēnu rindas uz visiem lielceļiem, protams, ar vietu dabūšanas domām, paredzot lielu saplūdumu klausītāju, kas arī tā notika, jo baznīcā piepildījās ne vien visas sēdvietas divām rindām: viena sēdus, otra sēdētājiem priekšā kājās, bet arī visas stāvvietas līdz pēdējai, paliekot ārpusē vēl krietni lielam klausītāju pulkam. Aizvējas pusē tika atvērti visi logi, lai tie klausītāji, kam iekšā neiznāca vietas, dabūtu dzirdēt, it īpaši sprediķi.
Priekš sprediķa draudze dziedāja pazīstamo, veco slavas un pateicības dziesmu:
Teic Dieva Kunga vārdu,
Cik vari, mana dvēselit, —
ar tādu sirsnību, ar kādu viņa varbūt reti kad dziedāta.
Mācītājs kāpa kancelē lēniem soļiem un domīgs, nenesdams šoreiz līdza ne rakstu zīmītes, ne rakstu galiņa. Daudziem, kas nebija viņa pēc pārnākšanas vēl redzējuši, viņš izskatījās svešādāks, nekā palicis prātā: mati jau iesirmojuši, esošam vēl pašos dzīves zaļoksnības gados, sejā dziļu un grūtu ciešanu iespaida zīmes, bet arī jauka pacietība un laipna, moku nenodzēsta labsirdība ar mīļu līdzcietību. Viņš pārlaida pirms acis pār šās dienas milzum lielo draudzi, kur cieti galva pie galvas visās pārredzamās vietās un visu acis vērstas uz viņu nopietnā gaidīšanā. Tad iesāka runāt vārdu pa vārdam lēnām, bet ar ļoti skaidru balsi, lai labi dzirdams tiklab ārā, kā iekšās
Ka es vājš, to Viņš gan zina, —
Ka Viņš spēcīgs — zināms man;
Kas no manis nāvi dzina,
Būs mans Dievs Tas arīdzan.
Āmen!
Pēc tam draudzi uzaicināja iegaumēt miera svētku evaņģēliju Mat. 6, 14: «Kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedodat, tad jums jūsu debesu tēvs arīdzan piedos.»
So īso evaņģēliju izskaidrošanas labad mācītājs izšķīra divās kārtās: 1. Kas mums darīts? 2. Kas mums jādara?
Nu nāca šā evaņģēlija izskaidrojums sekošā saīsinātā veidā.
— Kas tad mums ir darīts, un kas ko darīja? Mums ir no priekšējās, tagad nogāztās, kopmantiešu valdības solīts daudz augstu labumu, bet dabūts vēl tik vairāk niknu ļaunumu, nekā solīts augstu labumu, un ikviena labuma vietā tik kāds ļoti liels ļaunums, ja vēl ne vairāk kā viens vien. Pieminēšu tik dažus no šiem solītiem, bet nedabūtiem un ar ļaunumiem pārmainītiem labumiem.
Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprieduma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietumiem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, tad nogalināja un paturēja visu' sev, kas kuram piederēja.
Viņi solīja turēt taisnu tiesu un tik par īstenām vainām spriest piemērojamu sodu, bet cietināja turīgākus cilvēkus tik ar to nolūku, lai dabūtu par viņiem augstu izpirkšanas maksu zelta naudā, ko savstarpēji izdalīt.
Viņi solīja rakstu brīvību, bet neļāva izdot vairāk neviena laikraksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.
Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja' ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet arī bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu taī ziņā ko sacīt.
Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai ari tik vien viesošanās ziņā.
Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā pēc tam, kad viņai bija visu iztiku pārpārim noņēmuši.
Viņi solījās dot vislielāko brīvību, bet taisījās ievest visdziļāko verdzību, kur neviens nedrīkstētu nokustēt ne brītiņu, ne soļa no piespiestā darba.
Viņi solījās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu, lai arī barības netrūka, ko ņēma projām līdz ar lopiem bagātā mērā. Drīz tika piedzīvots, ka tādas noņemtas, bet kārtīgi nekoptas un nebarotas govis tur nobeidzās.
Viņi centās visā spēkā ļaudīm iestāstīt, ka zelts tūliņ zaudēšot savu vērtību aiz viņu izdodamām zīmītēm, kuras vienīgās valdīšot naudas ziņā pasauli. Izlikdamies dažreiz kā godīgi maksātāji par laupīšanas veidā noņemtām mantām, viņi centās apmierināt noskumušos mantu īpašniekus ar šām savām pilnīgi bezvērtīgām zīmītēm. Un, kad daži, pa viņām šaubīdamies, negribēja to ņemt nemaz pretī, tad apdraudēja tādus tūliņ ar soda tiesu. Paši turpretī neņēma nekā tik mīji kā nopelto un nonicināto zeltu, kad tik varēja vēl kur to dabūt.
Varētu vēl daudz ko citu stāstīt par viņu viltīgiem solījumiem, bet neturu par vajadzīgu savērt no tiem vēl garāku virkni, jo paraugu ir diezgan no tiem pašiem, kas rādīti par viņu nepildīšanu jeb otrādu pildīšanu, nekā solīts. Gribu tik šaī ziņā piegriezties vēl beidzot pie paša svarīgākā solījuma, bet arī pie paša briesmīgākā izdarījuma pildīšanas ziņā — pie nāves sodiem un viņu lietošanas kopmantiešu briesmu tiesās.
Vecās lielvaldības laikā viņi bija paši lielākie nāves sodu pārsaucēji, pretodamies diezgan skaļi viņa piemērošanai, īpaši pie politiskiem pārkāpumiem, un droši solīdamies nāves sodus pavisam atcelt, kad tikšot pie varas. Un taču, kad vara bija panākta, tad paši lietoja nāves sodu samērā ar iedzīvotāju skaitu daudz, daudz vairāk nekā kaut kura cita briesmu valdība līdz tam laikam.
īsteno soda tiesu uzdevums ir sameklēt ar skaidrāko apziņu un lielāko vērību visu iespējamo taisnību un tad tik dot spriedumu uz taisnības pamata; bet kopmantiešu soda tiesas, kuras tiesājamie ir pareizi iesaukuši par briesmu tiesām, nemeklē vis taisnības, uz ko dibināt spriedumu, bet lūko savākt tik taisnības iemeslus uz apcietināto nogalināšanu, kas nolemts ikkuram jau pirms apcietināšanas, tādēļ kopmantiešu tiesām nav pavisam dodams cienīgais tiesu nosaukums, bet viņas saucamas varbūt tik par noslepkavošanas jeb nobendēšanas varas ierīcībām.
Cik visai plašos apmēros kopmantieši ar savu bendēšanas varu lietojuši nāves sodus, to lai liecina viena pati nakts virspilsētā, kur apšauti 62 godīgi un bezvainīgi cilvēki, protams, tādēļ vien, ka tie nerādījās esam viņiem draudzīgi šādos darbos. Un vai šī nakts bija tāda vienīgā, un vai jel viena nakts viņu varas laikā bija bez nevienas bendēšanas? Un ko nedarīja taī pašā laikā citas briesmu tiesas, gan citās pilsētās, gan uz laukiem?
Samērā sevišķi daudz šaī ziņā nācās ciest mums, šās tautas evaņģēliskiem mācītājiem, no kuru necik lielā skaita ir nogalināti nošaujot 23 un miruši no briesmīgiem novārdzinājumiem necilvēcīgos cietumos un no bada varbūt vēl vairāk, kad par tiem nebija sadabūjamas viltīgas liecības uz nāvi. Taču vēl kādiem mācītājiem, to starpā arī man, bija Dieva lēmums iziet no šām moku vietām kā aculieciniekiem līdz ar citu dzīves kārtu cilvēkiem un tikt izglābtiem pēdējā brīdī no nāves, kad lielā steigā kļuvām pulkā vesti uz mežu, lai tur tiekam apšauti, un kad, ceļā būda- miem, piesteidzās spēcīgs glābēju pulks, kas atpestīja mūs, novārdzinātos vājniekus, no bendu rokārn, kuri tad no spēcīgākiem tika tiesāti savukārt. Ir gan vajāti un cietināti arī daži citu kristīgu ticību sludinātāji, bet visvairāk mēs — tie, kas savās mācībās pamatojamies uz skaidriem evaņģēlija vārdiem. Evaņģēlija ticības mācītāji tik briesmīgi nav slepkavoti kopš seno romnieku pagānu laikiem, un arī mūsu ticības baznīcas ir visvairāk gānītas. Tas liecina, ka viņi to visvairāk nīd un neieredz, ko mēs savās baznīcās sludinām, kas ir svētais evaņģēlijs, un tādēļ slepkavo arī pašus sludinātājus un viņu ticības biedrus. Bet, lai bijuši mācītāji vai viņu draudžu locekļi, visi ir cietuši visvairāk savas kristīg'ās tikumības dēļ — tāpat kā pirmie asiņu liecinieki senajos kristīgos laikos no pagāniem, tāpēc šiem arī dalība pie asiņu liecinieku kroņa.