Bet, kad nu zinām, ka pirmos kristīgos laikos kristīgo mācītāju un draudžu locekļu vajātāji un noslepkavotāji paši nav bijuši kristīgie cilvēki, bet dzīvā Dieva nepazinēja, pagāniska tauta, lai arī dažā laicīgā ziņā augsti apgaismota, tad nu jāvaicā, kas bija tagad tāda paša gara cilvēku vajātāji un noslepkavotāji viņu vietā? Tur jāatbild, ka tie bija it īpaši mūsu pašu tautas brāļi un dažādo kristīgo ticību locekļi. Tik dziļi nogrimusi tagad daļa no mūsu kristīgās tautas!
Bet nu šās pirmās kārtas beigās turēsim dvēseļu aizlūgumu par noslepkavotiem vai no mocībām šaī briesmu laikā mirušiem mācītājiem un citiem ticības biedriem.
Sirsnīgi dziļjutīgo aizlūgumu mācītājs pabeidza, izsacīdams šo dziesmas pantu kā draudzei viskopīgi dziedamus
Kas izcietuši esat, Ar Kristu miruši, Kas viņa zīmi nesat, Tam rokā rakstīti, Jums būs ar viņu valdīt; Sā laika ciešanas Jums Dievs tur grib pasaldit Iekš savas valstības.
Pēc tam mācītājs turpināja un pabeidza sprediķi!
— Nu griežamies tagad pie otras kārtas un vaicājam pēc tik daudz un lieliem Jaunumiem: kas mums jādara? Tur no atriebīgā, cilvēcīgā miesas prāta atbildams īsi un maz vārdos — darīt viņiem tāpat pretī, kā Kristus teic esam sacīts vecajiem: tuvākos mīlēt, bet ienaidniekus ienīdēt, jo labsirdība un mīļa saderība ar tādiem cilvēkiem nekādā ziņā sasniegta netiks. Un, ja vilku gribēsi glaudīt un žēlot, jo briesmīgāks viņš būs.
Dažs cits sacīs: tā, kā viņi gribēja izdeldēt mūs, tāpat no mūsu puses izdeldējami viņi, citādi miers netiks panākts un abas plaši izšķirtās puses mūžam būs naidā un kopmantiešu puse valstij par postu.
Citi teiks: vai gan viņi darītu ar mums citādi, ja lomas būtu pilnīgi otrādas un viņi varētu mūs iznīcināt atklāti un pilnā drošībā?
Vēl būs kādi, kas iebildīs, ka, atstādami pasaulē lielu ļaunumu pie spēka un dzīvības, apdraudam ne tikvien sevi un visu tagadējo tautas paaudzi, bet ari nākamās paaudzes, jo nezvērs, kas tik ieslēgts būrī, paliek bīstams joprojām, kad nākt var izlaušanās izdevība, kur tad atkal žēlastības lai negaida neviens.
Nav liedzams, ka šiem un varbūt vēl citiem iebildumiem, no prāta puses spriežot, ir sava taisnība, bet īstena kristīga cilvēka sirds runā citādu mācību — tādu mācību, kādu sludina mūsu augstais dievišķais mācītājs, kurš saka: «Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst.» Tiesa gan, ka daži no mums varētu būt viņu vilcēji savukārt soda priekšā — varētu viņus sameklēt un uzrādīt, bet mēs nedrīkstam aizmirst, kādam garam piederam. Mēs piederam miera, žēlastības un piedošanas garam, kādu sludina mūsu augstākais mācītāju mācītājs. Sā gara spēks nejauj atriebties, nejauj turēt naida prātu un nepiedot.
Mēs — tie, kas pēdējie tikām vesti uz nošaušanu mežā, bet ejot brīnišķi izglābti no godīga kara spēka, — kad beidzot šķīrāmies, tad visi, rokas sniegdami, apņēmāmies nekam neatriebties, nevienam palikt par nodevējiem, bet, ja tiesas prasīs kādu liecību, tad liecināsim pēc taisnības, tik paši no sevis neiesim par mūsu ļaundaru sameklētājiem un apsūdzētājiem. To pašu es ceru sagaidīt no visiem jums un arī no visas mūsu izmocītās tautas, kas izmocīta vairāk no pašu brāļiem nekā no sveša kara spēka. Jo karu laikos' ir briesmas tik tur, cik tālu sniedzas ienaidnieku lodes, bet citur miers, kamēr tagad nebija miera un drošības nekur pa visu tēviju. Tomēr, tomēr lai no mums ir miers un piedošana viņiem visiem, jo, ka piedosim paši cits citam, tad visiem kopā piedos arī mūsu debesu Tēvs. Amenl
Pēc beigtiem dievvārdiem daudzi gāja ģērbkambarī gan mācītāju apsveikt, kas pēc viņu pārnākšanas nebija vēl ar viņu tikušies, gan ielīksmotām sirdīm pateikties vispāri par dievkalpojumu atjaunošanu baznīcā un vēl sevišķi par šās dienas jūsmīgo samierināšanas sprediķi. Piepildījās gandrīz viss ģērbkambars, visvairāk no sievietēm. Visi un visas steidzās sacīt mācītājam kādu prieka un pateicības vārdu. Drīz ap viņu sapulcējās arī visas četras zināmās, no nonāvēšanas gudri izglābušās jaunavas, kuras viņš uzlūkoja ar sevišķu prieku, atcerēdamies vēl to bēdu pilno vakaru, kad divas no tām gribēja būt viņam par izglābējām no cietuma un no nāves briesmām ar prātīgi apdomātu ceļu. Pienāca arī Augura māte, skumīga un melnu lakatu ap galvu, savas uzticīgās Edes pavadībā. Mācītājs svētīšanas nozīmē uzlika viņai roku uz galvas un sacīja kādu iepriecinošu vārdu kā pretstatu viņas sērīgam apsveikumam. Attālāk sienmalē mācītājs ieraudzīja stāvam arī veco Laķi, kā jau bezmaz pilnu galvas tiesu garāku par citiem. Viņš mierīgi gaidīja citus pašķiramies, lai tad varētu vieglāk pieiet pie mācītāja. Bet mācītājs pats pasteidzās izlīst caur drūzmu pie viņa un sveicināt, papurinādams savām abām rokām viņa rokas un sacīdams:
— Esat sveicināti atkal Dieva namā!
Pēc tam viņš griezās atpakaļ, un Laķis dabūja pateikties tik šiem vārdiem:
— Paldies, mīļo mācītāj! Jūsu šās dienas sirsnīgie vārdi bija runāti atkal iz manas sirds — kā vienmēr agrāk. Lai Dievs jums palīdz arī uz priekšu!
(Ceturtās daļas beigas.)
PIELIKUMS
IESĀKTĀS PIEKTĀS DAĻAS FRAGMENTI
Pēc pārdzīvotā kopmantiešu varas laika ļaunumiem ļaužu prāti
Pēc pārdzīvotā kopmantiešu varas laika ļaunumiem ļaužu prāti sāka lēnām apmierināties, lai gan aizmirstams nebija nekas no tām briesmām un ciešanām, kādas tikko pagājušas. Kas vien bija palicis dzimtenē un nestāvējis līdza kopmantiešu negantībās, tie varēja sajusties esot laimīgi vismaz taī ziņā, ka atlikusi jel dzīvība, lai arī manta vai visa nolaupīta.- Turpretī briesmu, bēdu un bada laiki turpinājās joprojām tiem, kas vai nu aizgāja kopmantiešiem līdza uz austrumiem cerībā, ka tur viņiem būs tāda pati Lejputrija, kāda še, vai arī kas atradušies jau turpat un kalpojuši turienes milzu briesmoņiem tāpat kā še, kur briesmu darbi pēc mazākiem apstākļiem bija darāmi arī mazākā mērā. Bet tur pieņemšanu atrada .un tika atzīti pa turienes apstākļu mēroga līdzīgiem vienīgi paši diženākie un asinainākie varmākas, kas tur bijuši pazīstami jau iepriekš ar viņu briesmonībām līdzīgi, kā tur darīja austrumos. Turpretī mazāka mēra bendu kalpiem bija jāpaliek neievērotiem, jo tādu viņiem pašiem vienmēr bez gala. Badā būdami, tādi ilgi tur nevarēja dzīvot, tālab daudzi no viņiem lūkoja iezagties atpakaļ dzimtenē, bet iekrita cits pēc cita tiesu nagos, no kuriem vaļā tika vienīgi tādi, par kuru noziedzībām trūka itin skaidru liecību; un tādu nebija arī visai maz, ko attaisnoja aiz pierādījumu trūkuma, lai gan zināt viņu noziedzības zināja kā uz delnas.