Tā nu, kā zināms, viss bija apsviedies otrādi: tiem nesen tik visai vajātiem un apspaidītiem, tiem goda un miera cilvēkiem, kam izdevies palikt dzīviem un jel pavisam nenovārdzinātiem šausmīgos cietumos, bija vecais miers atpakaļ, bet viņu vajātājiem turpinājās joprojām savukārt atbildību rinda par viņu darbiem. Tikai visām četrām zināmām jaunavām — Vilmai, Alvīnai, Majai un Idai — ļaužu ziņkārība ar aizdomību nelika un nelika miera, spriežot un pētot pēc viņu noslēptās dzīves vietas pa zināmā kopmantiešu varas laika beigām. Dažādu aizdomību valodas ne tikvien nemitējās un pat nemazinājās, bet audzin pieauga. Nu jau stāstīja plaši un gaiši, ka viņas spiegojušas priekš kopmantiešiem un stāvējušas taisni viņu dienestā par nodevējām. Viņu meklēšana no pavēlniecības' puses bijusi tik vien tīša_ izlikšanās, lai noslēptu patiesību. Sauca pie vārdiem pat tās vietas, kur kopmantiešu kareivji viņas mitinājuši. Bez tam no tumšākiem ļaudīm bija vienmēr drošāk dzirdams, ka burvību ziņā viņām lai neviens neticot, jo no vella skolām viņas brīvas neesot. Un kur ņēmusi Maja vācu valodu, kad citas, iedamas diezgan tālās skolās, nemākot tomēr pavisam vēl vāciski sarunāties, ja tik vien no grāmatām mācēt? Bez tam tiekot dzirdēts, ka Vilma tar Alvīnu, kad satiekoties, savā starpā sarunājoties angliski un franciski, ko agrāk nemācējušas — tāpat kā Maja vāciski. Savu tiesu vāciski protot tagad arī Ruķīšu Ida, kura agrāk nezinājusi ne vārda līdzīgi Majai.
Izcēlās vēl arī tādas tenkas, ka viņas spējot pacelties un lidot pa gaisu, un aizlaisties, kurp gribot, ikkatrā pirmā veca mēneša ceturtdienas vakarā pulksten deviņos un trīspadsmit minūtēs. Pie šām pēdēji minētām pasakām savu tiesu vainīga bija arī Vilmas jocīgā nebēdība, kad viņa, trakās tenkas dzirdēdama, iečukstēja īpaši mēlnesīgām vecenēm ausīs vēl trakākas lietas un tādā ziņā pilināja šaī pļāpu ugunī vēl eļļu klāt. Sie paši gaisā braukšanas meli bija pārtīši viņas papausti, lai tiekot muļķiem ko brīnoties un māņiem ticēt.
Prātīgi cilvēki gan par šādām nejēdzībām tik pasmējās, bet par dažiem jautājumiem tie arī grozīja galvas, it īpaši par tām aizdomām, ka viņas slēpdamās kalpojušas kopmantiešiem un stāvot pat joprojām ar viņiem sakarā, ko aplinkus liecinot taču zināmā uzturēšanās vietas slēpšana.
Viss tas skanēja arī apsardzības ausīs, kura beidzot ļaužu apmierināšanas labad gribēja darīt reiz visām muļķībām galu, noskaidrojot lietu pēc patiesības. Taī ziņā viņa aicināja visas četras jaunavas uz kancleju izskaidroties un it sevišķi vēl taī lietā, vai un cik taisnības tām melšām par jaunavu kalpošanu politiskā ziņā kopmantiešiem. Protama lieta, ka dažas no viņām par to iztrūkās, kā Ida un pa daļai arī Alvīna, bet visvairāk gan Maja. Pavisam bezbēdīga palika vienīgi Vilma, uzskatīdama šo aicinājumu tikai par jocīgu gadījumu. Maja it pavisam negribēja iet viena, bet lūdzin lūdza veco krusttēvu līdza, ko tas ari apsolīja, redzēdams viņas izbailes. Pārējām trim jaunavām gāja līdza viņu tēvi, lai pa daļai lūgti vai nelūgti. Vilma paļāvās gan pati uz sevi, kā jau teikts, nelikdamās nekā bēdājot, bet viņas māte nebija citādi mierā un vienas nelaida.
— Mammiņ, tu laikam baidies, ka mēs varam atkal pazust? — Vilma smiedamās sacīja.
— Kas gan vēl zina, vai vaļā tiksat vai nē un vai otrreiz izdosies tā izglābties, kā bija izdevies pirmreiz.
— Par šo otro reizi varam tik pasmieties, kad viņu salīdzinām ar pirmās reizes briesmām.
— Labāk neesi vis tik droša un lepna. Ieteicams ir turēties īsti šādos gadījumos pie vientiesīgas pazemības. Man, meit, tomēr prāts nemierīgs un pilns baiļu.
Bailes sajuta par savām meitām arī tikpat Alvīnas māte, bet īpaši pusneredzīgā Idas māmuliņa un jo vairāk jau tāpēc, ka Ida pati bija baiļu pārņemta. Birstot asarām arī no viņas vāj-ām acīm, viņa, turēdama meitu pirms šķiršanās apkamptu, sacīja:
— Ja tev, īdiņ, jāiet cietumā, tad zini, ka tās pašas bēdas atnesīs man nāvi arī.
— Mīļo mammiņ, cerēsim visu labu, — Ida, viņu mutēdama, sacīja, un abu asaras saskrēja vienkop.
Roķēnos Janka, sajūdzis tēvam un Alvīnai zirgu, noskatījās garām acīm viņiem aizbraucot pakaļ un nomurmināja pie sevis:
— Kad tik, velli, neiegrūž vien Ruķīšu Idas cietumā! — Bet, kā jau ieradis, savas māsas likteņa nepieminēja nemaz.
Vai nu bījia nejaušs gadījums, vai apsardzības nodoms aicināt nopratināšanā vispirms Vilmu. Var viegli būt domājams, ka apsardzība pārzināja viņu esam prāta un rakstura ziņā spēcīgāku par pārējām trim un tālab uzskatīja viņu it kā par šā neizprotamā jaunavu pulciņa vadītāju un priekšnieci. Pirmais un svarīgākais jautājums, ko apsardzība viņai vaicāja, bija tas pats zināmais par prombūtnes laika dzīves vietu. Uz to viņa atbildēja mierīgā prātā un pilnīgā pieklājībā, bet ar pašapziņu sekoši:
— Ja es par savu prombūtnes laiku esmu kaut kādā ziņā vainojama, tad lūdzu man to sacīt ar pierādījumiem, bet, ja nē, tad šāds vaicājums man uzskatāms it kā par ziņkārību. Jo bija ne vien simtiem, bet pat tūkstošiem cilvēku, kas glābās no slepkavīgām briesmu tiesām gan pa mežiem, gan pa svešiem šķūņiem un citu ēku augšām — dienās še, naktīs citur, mainot bez tam atkal vietas vai Ikkatru dienu, ikkatru nakti iaiz bailēm, ka jau neseko ķērēji. Kurš tādā nāves briesmu laikā gan būs spējis nēsāt lidza diengrāmatu un atradis iespēju un prieku viņā rakstīt par savām varbūt bezgala daudzām dzīves vietām? Cik man zināms, tad citiem nemaz netiek vaicāts, kur viņi mituši, tik mums četrām vien neliek miera, lai arī uz to nav nekam nekāda īpaša cēloņa.
— Citi stāsta, kur viņi mituši, — bija apsardzības atbilde.
— Daži stāsta gan, bet ir daudz, kas nestāsta nekā vai arī stāsta pavirši un bieži pat nepatiesību bez bēdas, jo kas gan sameklēs taisnību? Un, kad es tagad stāstītu, ko gribētu, kurš gan būtu, kas ņemtos pretoties un liecināt citādi?
— Bet par jums visām pastāv vispārībā aizdomas, ka jūs kalpojušas kā nodevējas kopmantiešiem un jūsu meklēšana no viņu puses bijusi tik ārēja izlikšanās jūsu aizslēpšanas labad. Jo, ja jau patiesi viņi būtot gribējuši jūs atrast, gan tad būtot varējuši.
— Lūdzu, lai nāk un liecina, kas var liecināt. Es gribētu redzēt kādu, kas to spētu.
— Tik tālu līdz šim tā lieta vēl nav vadīta.
— Un nebūs vadāma arī nekad, — Vilma pašapzinīgi atteica. — Un varu vēl sacīt tik to, ka neapzinos darījusi nekur nekādas noziedzības. Sava mitekļa ziņā pa kopmantiešu varas laika beigām vēlāk varbūt arī varēšu ko stāstīt līdz ar manām trim zināmām draudzenēm, un tad darīsim to labprāt, cik varēsim. Pieminu beigās vēl tik to, ka mēs visas .četras bijām jau tikpat kā pazudinātas uz nāvi no aizdomām par dažu nevainīgu cilvēku glābšanu no briesmu tiesas, kas nozīmēja jau tikpat daudz kā no nāves. Kā tad nu varētu būt vēl domājams otrādi, ka kopmantiešu vara uzticētos un pieņemtu mūs par nodevējām otrādā ziņā? Mums bijia pašām tik glābjama sava dzīvība, vairāk nekas.