Vēl nāca Vilmai jautājums par to, kā viņas spējušas uzturēties iztikas ziņā, kur visiem bijis ciešams tik grūts trūcības laiks.
— Arī šis jautājums skaitāms man pie ziņkārības jautājumiem ikkatram, kurš, no nāves glābdamies, zinājis godīgi uzturēties un nav sūdzēts un pierādīts par zagli un laupītāju, — Vilma, mazliet padomājusi, atbildēja joprojām mierīgā prātā. — Jārauga bija no līdzcietīgiem cilvēkiem kaut ko nopirkt vai izlūgt, bet zināms, ka nevar domāts tikt par nekādu pilnīgu uzturu, bet labi ja tik par badveidlgu dzīvības vilkšanu vien.
Ar to tad Vilmas izpratinājums galvenā kārtā pabeidzās, -un pēc viņas aicināja Alvīnu, Idu un, beidzot, Maju. Bet apsardzība no nevienas nespēja vairāk nekā izdabūt, kā no Vilmas dzirdējuši, jo viņas visas turējās pie vienādu domu atbildēm. Un, lai gan viņas nevarēja uzstāties tik droši un ar tādu noteiktību kā Vilma, lai arī īpaši Ida un Maja runāja ar viņām piemītošo baillbu, tad tomēr visu viņu atbildes kopā bija arī skaidras un savstarpēji ne pretrunīgas vai sarežģītas.
Majai atsevišķi no citām biedrenēm nācās izskaidroties par savu citiem neizprotamā ceļā iegūto vācu valodas mācēšanu, kas saceļot sabiedrībā lielas aizdomas, ka tikusi slepen aizvesta pa gaisu uz Vāciju kā tautas un valsts nodevēja. Tur samācījusies vāciski un tad uz īsāku laiku aizgādājusi turp arī šās trīs biedrenes laikam taī pašā ziņā, lai varot jo pilnīgi sarīkot nodevību.
Apmēram pēc šādiem ievada vārdiem nāca viņai šis jautājums:
— Sakāt — kur jūs nodzīvojāt bezmaz pilnu gadu, vai tik patiesi ne Vācijā?
Lai nu gan, uz pagastnamu ejot, nebija ikkurš jautājums paredzams, ko nāksies Majai atbildēt, bet pašus svarīgākos jau varēja gan iedomāt, īpaši šo pašu un otru par vācu valodas mācēšanu, tālab domājams, ka vecais krusttēvs nebūs viņai padoma liedzis, kādos vārdos apmēram tie atbildami, lai arī pats nezināja vēl tāpat kā citi, nedz kur Maja bijusi, nedz kur mācījusies vāciski. Tik viss tas viņam arī izlikās kā kāds pasakains brīnums, bet viņš, Majas nemaz vairāk netincinādams, mierīgi gaidīja atnākam apsolīto stāstīšanas laiku. Ka Maja bijusi jau uz šāda jautājuma dzirdēšanu sataisināta, to varēja prast jau no viņas atbildes, kura izskanēja vismaz bez samulsuma un nerādījās esam pavisam negaidīta. Viņa atbildēja bez liekas bailības sekoši:
— Neesmu nedz Vācijā bijusi, nedz par tautas un valsts nodevēju kļuvusi, nedz arī savu triju līdzbiedreņu nekur vedusi, nezinu ārī vēl pasacīt, kur īsti esmu bijusi, bet zinu tik to, ka līdzcietīgi, žēlīgi cilvēki ir mani glābuši no briesmīgas nāves un par mani gādājuši. Var būt, ka ar laiku zināt dabūšu, un tad arī nekavēšos stāstīt visu patiesību.
— Bet kur un kā jūs iemācījāties vāciski, ko agrāk vis
nemācējāt?
— Lūdzu, no kā jūs to domājat, ka es agrāk nemācēju?
— Nav neviens dzirdējis jūs agrāk nekur vāciski runājam.
— Tad protams, ka man nav vajadzība bijusi vāciski runāt. Jo, dzīvojot tādu ļaužu vidū, kas visi māk latviski un latviski vien arī runā, tur vienam otram ierunāties savstarpēji kādā citā valodā būtu tikai lielība vai citu nonicināšana. Bet, kad man nāca gadījums izpalīdzēt ar valodu cittautietim — vācietim, kas latviski pavisam nemācēja, tad, lai pati cik prazdama, darīju to aiz pienākuma un bez nekādas lielības, tik īstenā un patiesā vajadzībā.
— Bet jūs taču esat runājuši tādā ārzemnieku izloksnē, kādas še īsti neviens neprot, — apsardzība iebilda tālāk.
— Līdz šim, kā man zināms, ir bijusi brīvība mācēt un runāt, kādā izloksnē kurš grib vai prot, neturot tāpēc uz nevienu nekādu aizdomu, — Maja domīgi atbildēja.
— Jā gan, bet šoreiz tomēr ir vajadzīgs to zināt sakarā ar jūsu noslēpumainās pazušanas dzīvi un viņas nozīmi, — apsardzība uzstājās.
— Kas vēro ikkatru mācīšanās izdevību, tas var dzīvē mācīties šo un to šur un tur, ko citi palaiž nevērīgi garām. Manā pirmā ganu laikā kādam citam saimniekam taī pašā ciemā gāja ganos vecs, dzeršanā nogrimis ārzemes vācietis, senākais maiznieks Krikmeijers. Tas mācēja gan puslīdz arī latviski, bet mīlēja runāt tik vāciski, kur vien uz to atrada iespēju. Tā kā viņam, ganu gaitā kalpojot, šaī ziņā bija jājūtas esot pavisam kā vientulim, tad viņš sāka lopus komandēt vāciski. Kad ganāmais pulks izdzenot nokļuva olnīcas galā lejā un viņš vēlējās, lai tas griežas pa kreisai rokai uz ezermalu, tad uzsauca: «Links seewārts!» — bet, kad, īpaši bizenes dienās, gribēja dzīt uz meža pusi, tad atkal pavēlēja: «Rechts waldwārtsl» Kad bija laiks dzīt mājā, tad rīkojums skanēja: «Grade aus heimwārts!» Lopi, kā par brīnumu, ar laiku likās to saprotot un sāka klausīt. Bez Krikmeijera mēs bijām ganos divas meitenes, un mums abām sāka iepatikt viņa vāciskie izsaucieni, tikpat tie pieminētie, kā arī citi, un mēs savukārt sākām saukāt tāpat kā viņš. Kad Krikmeijers mūsu domas nomanīja, tad viņam bija prieks par to un viņš sāka mūs mācīt pamazām plašāk vāciski. Tā tas sākās un turpinājās vienu otru vasaru. Krikmeijers sajutās it kā par skolotāju, un mēs ieradinājāmies viņu cienīt un viņam pakalpot: lai tik sēd ežmalā vai zem kāda koka pīpodams, bet mēs ganījām lopus arī priekš viņa. Kad bija vaļīgāk, tad gājām iatkal vāciski sarunāties un tādā ceļā pamazām iemācījāmies jel tik daudz, ka varējām šaī valodā un Krik- meijera izloksnē ar viņu un arī savstarpēji ar manu ganu biedreni saprasties. Vēlāk es mācījos no dažas grāmatas un izlietoju arī dažas citas sarunāšanās izdevības, nekam tomēr bez īstas vajadzības nerādīdama, ka vāciski kaut ko prastu. Liela jau mana prašana nav ir tagad vis, bet vienīgi visvajadzīgāko ikdienišķībā puslīdz saprotami laikam izteikt varu, jo viņreiz tas ārzemes vācietis, ar kuru bija jārunā pagastnamā, rādīja un sacīja, ka mani saprot. Tur nu ir visa mana valodas noslēpuma atklājums atrādīts, tālab ceru, ka par mani nekādā ziņā neuzticības aizdomas turpinātas netiks.
Jādomā, ka Maja spēja tik droši izstāstīt savu paskaidrojumu tāpēc, ka viņai līdzās stāvēja vecais krusttēvs, šad un tad viņu iesāņus ar dažiem vārdiem pabalstīdams.
Kad apsardzība bija beigusi visas pārklausāmās jaunavas izpratināt pa vienai, tad saaicināja visas kopā līdz ar viņu tēviem un aizbildni, veco krusttēvu.
Tur nu, par visu jaunavu lielām izbailēm, viņas dabūja dzirdēt sekošo uztraukuma ziņu no apsardzības. Neesot gan līdz šim nekāds pārkāpums vai noziegums pierādīts, bet skaidrība arī nekāda nedabūta, īpaši par uzturēšanās vietu izbēgšanas laikā. Un, tā kā aizdomas esot cēlušās politiskā ziņā par kopošanos ar kopmantiešiem nodevības nozīmē, tad viņām vismaz līdz lietas noskaidrojumam caur augstāku apsardzības iestādi jāpa liekot šepat apcietinātām līdz tālākai pavēlei, kas izšķiršot jautājumu, vai viņas atlaižamas vai sūtāmas tālāk.
Sis apsardzības nolēmums izskanēja ar tādu cietu noteiktību, ka bija jāšaubās par viņa atcelšanu caur lūgumiem vai pārliecinājumiem. Jaunavu tēvi un vecais krusttēvs sāka apspriesties, kas taču darāms, kamēr jaunavas pašas palika kā triektin satriektas, nezinādamas, ko iesākt. Viņi visi vienprātīgi nosprieda būt viņām par atbildīgiem galviniekiem, ka viņas savu tagadējo dzīves vietu neatstās vismaz bez apsardzības ziņas un tad ikkatrā laikā, kad vien apsardzība vai kāda tiesu iestāde to prasīs, viņas visas stāsies priekšā ar atbildību uz pirmo aicinājumu. Pieņemdami vecā krusttēva priekšlikumu, viņi gāja vēl soli tālāk un apņēmās galvot savstarpēji visi par visām jaunavām, ka viņas būs atrodamas ikkurā brīdī ar pilnu paklausību valdības iestādēm, un vēl par to arī, ka viņas nav neviena vainojama nedz politiskā, nedz citā kādā noziedzībā. Līdz ar to visi trīs zināmo meitu tēvi vienprātīgi uzaicināja veco krusttēvu stāties visu vārdā ar šo priekšlikumu un lūgumu apsardzības priekšā kā jaunavu atsvabinātājam. Viņš, drusku apdomājies, sacīja, ka jārunā jau esot tā kā tā savas aizbildnības meitas dēļ, tad jau varot gan pieņemt viņas mīļo draudzeņu likteni arī līdza.