Laķis, apsardzības/priekšā stājies, izlūdza vispirms atļauju runāt apturēto jaunavu atsvabināšanas lietā un, kad atļauja bija dota, tad runāja sekoši:
— Cik saprotu, tad godājamā apsardzība ieskata par vajadzīgu gādāt drošību, lai aizdomās turamās četras jaunavas būtu kaut kuru brīdi dabūjamas pie tālākas atbildības, un jāatzīst, ka apsardzībai tas vajadzīgs līdz lietas pilnīgam noskaidrojumam. Tādā ziņā šām bēdu jaunek- lēm tad jāpaliek par cietumniecēm uz nezināmu laiku, kas īpaši jaunu, godīgu sieviešu sirdīm var dot uz visu mūžu nelabu, nevēlamu iespaidu. Bet, kad nu šie trīs tēvi par savām meitām un es par savu aizbildnības meitu uzņemamies visi kā galvinieki atbildību un ne vien vēl ikkurš par savu meitu vien, turpretī ikkurš par visām, ka viņas īpaši bez apsardzības ziņas savu līdzšinīgo dzīves vietu neatstās, kālab nekad nezināmas nebūs, un ka paklausīs visas uz mata turpmākiem aicinājumiem ierasties uz atbildību še vai citur, — vai tad gadījumā apsardzība neatrastu par iespējamu viņas līdz lietas izbeigšanai atstāt mūsu ziņā, kā bijušas līdz šim un kā būtu arī turpmāk? Cik man nojaušams, tad visvairāk aizdomu krīt uz viņām taī ziņā, ka viņas, vismaz vēl šobrīd, nespēj atrādīt savu mitekļu, kur mājojušas pa prombūtnes laiku, kas man arī nav zināms; bet galvoju droši par visām, ka nekādos neceļos nedz nodevības, nedz netiklības ziņā nebūs bijušas, kas ar laiku gan atklāsies, kā rio viņām solīts tiek. Jādomā, ka līdz nenoteiktam laikam viņas uz to saista kāds goda pienākums vai neizpaužams solījums, tādēļ es savai aizbildnības meitai neuzmācos ar uzspiedīgiem iztaujājumiem, jo esmu pilnīgi pārliecināts, ka tikpat viņai, kā viņas trim biedrenēm apziņa droša un skaidra. Laicīgas mantas man nav, ko likt ķīlām, bet ir gan vienīgā augstas sajūtības manta: vecum veca karavīra ilgas, nevainotas kalpošanas gods, kas līd* šim nekur nav ieķīlāts, bet ko tagad še lieku droši ķīlā, ka šās visas četras jaunavas noziedzību ziņā tiek nepatiesi aizdomās turētas un ka viņas ikkatru bridi ari turpmāk stāsies priekšā apsardzības vai tiesu iestādēm, kad vien tiks aicinātas, ja apsardzība laipni atzītu, ka var viņas visas atlaist. Līdz ar mani uz to parakstītos arī visi šie trīs goda vīri, kas tāpat, cik man droši zināms, nav nekur vainoti. Bez mums saistītos ar saviem parakstiem arī visas jaunavas pašas. Tad nu visu šo jaunavu, kā arī to triju tēvu un pats savā vārdā lūdzu atlaist viņas brīvībā uz viņu tagadējām dzīves vietām, kuru viņas neatstās bez apsardzības ziņas līdz pilnīga attaisnojuma dienai un varbūt ar vēl ilgāk pēc tam.
Apsardzības sastāvs iegāja brīdi dziļāk apspriesties, ko darīt. Tad iznāca un pasludināja krusttēva Laķa lūgumu par ievērotu un pieņemtu, ko dzirdot jaunavu pabālējušie vaidziņi sāka aiz prieka atkal ziedēt. Tūliņ tika sastādīts protokols par jaunavu atstāšanu vecāku un aizbildņa Laķa atbildībā, apņemoties jaunavām pašām visu pildīt, kas lūgumā solīts un protokolā rakstīts. Vārdu paraksti viņām, neatšķirot pat drošākās Vilmas, vai nu vēl aiz baiļu iespaida, vai aiz pasludinātās brīvības prieka, vai pat aiz šām abām sajūtībām vienkop izdevās sadrebinātiem burtiem, lai arī gan izlasāmi.
Kad viss šis pulciņš izgāja pagalmā un vecais krusttēvs sameklēja jau pīpīti, tad visas jaunavas steidzās samutēt viņam rokas, bet viņš pasmiedamies lūkoja tās kopā ar pīpīti bēdzināt sev aiz muguras. Tomēr viņas saklupa ar pulku arī tur un samutēja, lai tiek vai rokām vien, vai pa daļai pīpītei arī. Viņš tad, mīlīgi pasmiedamies, noteica:
— Jā, ko mīļiem bērniem darīt! Viņu pateicība lielāka par nopelnu. Tiktu jau vaļā tāpat varbūt bez manis arī.
Bet uz to viņas atsaucās gandrīz kā no vienas mutes:
— Netiktu vis, netiktu vis.
Ida, nokļuvusi atpakaļ Rūķīšos, steidzās atrast un iepriecināt savu nevarīgo mammiņu, kas viņu pavadīja ar lielām bēdām uz apsardzību. Viņa atrada to, kā jau domājams, noraudājušos kaktiņā sēdam. Līdz ar redzes mazināšanos viņai sāka mazināties arī jau dzirde, tāpēc viņa lūkoja īdu pazīt atkal, īpaši aptaustīdama: no vaigiem, žoda, deguna, matu pīnēm un tā vispāri no galvas apkārtnes. Kad bija visapkārt to aptaustījusi, tad sacīja:
— Rādās, ka esi jau gan tā pati. — Un tad, piespiedusi Idas vaigus savam vaigam, izsaucās:
— Manu dārgo bērniņ! — pie tam saspiezdama īdu tik stipri, ka tā iekliedzās:
— Vai, vai, mammiņ, nenospied jel manisl
Roķēnu rijas priekšā Janka sagaidīja atbraucot tēvu un māsu Alvīnu, lai var saņemt un nojūgt zirgu. Grožu salocīdams, viņš vaicāja Alvīnai, kura sāka iet jau uz istabas pusi:
— Vai Ruķīšu Ida arī vaļā?
— Vaļā jau, vaļā tava īda arī, — viņa, atpakaļ nepagriezdamās, atbildēja mazcienīgi pār plecu.
— Labi gan, labi gan. Ak tu Dieviņ, lai tad kā! Pašreiz pie šiem vārdiem samestai auklai atraisoties,
stipri savilktais resnais loks spruka vaļā, dikti nožvakstēdams.
PIEKTĀS UN SESTĀS DAĻAS PLĀNA UZMETUMS
PIEKTĀS UN SESTĀS DAĻAS PLĀNA UZMETUMS
V
I. Jaunavu tincināšana par nestāstīšanu, kur slēpušās. (Kopā ar kopmantiešiem.)
II. Kā Vernulis cīnās par savas dzīves ierīcību uz piešķirtās zemes. Gaužas par drauga Linuma nāvi.
III. Pārnāk Steņģu dēls ar ģimeni — negaidīts. Naidi ar vīra māti vedeklai.
IV. Cenšanās pēc muižas viduča. Intrigas.
V. Katrēns skolā. Izmaina pret lasāmo grāmatu nekrietnu ziņģu burtnīcu. Maja to uzrāda vecam krusttēvam.
VI. Krulais dabū zemi kā kaujā kritušā dēla mantinieks, bet meita, kā ierēdņa vīrs pilsētā izprasa daudz palīdzības, tad zeme jāpārdod, un nauda arī drīz beigta. Meitas apģērbs: lejspus pleciem un kalnpus ceļgaliem vien ir kāda ēna no drēbēm.
VII. Kā cenšas pēc dabūto jauno īpašumu uzkopšanas. Kopmantīhas pretstats.
VIII. Vecā lielmāte pārdod ceļa naudas labad nekurnēdama par nieku to viņai nomaļā vietā piešķirto zemes gabalu un taisās aizbraukt.
IX. Tiesā Ķimuru, Ceru un Frici. Lieciniekos Tuluks, Steņģene, Late Murine.
X. Murlāns aizņemas mājas būvei naudu, bet izdzīvo.
XI. Stērģenieks pārdod savu zemes gabalu.
XII. Jetes tiesāšana.
Stērģenieks nospēlē naudu, iet atpakaļ pie Virgu Joniņa.
Ezermuiž. augstiem kungiem. Iemītnieki izlikti.
Auguru māte Pilnos.
Steņģene joprojām tiesāties.
Plīņi visgalīgi Lūru mantiniecēm un Graustiņam.
Lielmātes aizvadīšana. Zināma tiek -jaunavu uzturas vieta. Atceļ viņām zvērastu.
Jete pārvesta, un viņas atgriešanās gaita.
Vilmas un Alvlnas saruna par nākotnes izredzēm priekš visām četrām. Baznīcā pie dievgalda.
Laka novēlējumi Majai, kas darāms pēc nāves.