Laķa miršana.
Graustiņš ierodas. Mājas sajūtlba. Augura māte pie miroņa.
18-367
«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT
«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT
1923. gadā Kaudzītes Matīsam apritēja mūža septiņdesmit piektā gadskārta un tās atzīmēšana notika vietējībā — Vecpiebalgas Labdarības biedrībā, bet jo īpaši plaši — Rīgā. Rakstnieku šīs godināšanas dziļi aizkustināja. Draugam Kārlim Eglēm viņš par to 1923. gada 24. oktobrī rakstīja:
«Caur visiem ārkārtīgi sirsnīgiem cildinājumiem esmu tā kā iztraucēts no vienaldzības miega. Ieraugu, ka, dzīves saulei rietot, vēl daudz steidzamu darbu.» (K. Eg'ie. «Atmiņas». R., 1972, 55. Ipp.) Un vēl vēstulē pēc apmēram nedēļas (3. XI 1923. g.): «Rīgā piedzīvotie mīlestības pilnie godinājumi dzīvo joprojām nemitīgi pa atmiņu.» (Turpat, 56. Ipp.)
īsteni gan, ja ciešāk paskatāmies, miera dzīvei pēc lielajiem kara un juku gadiem pamazām atgriežoties, Matīss ne brīdi nebija spalvu no rokām izlaidis. Viņš bija turpinājis un pabeidzis jau pirms kara aizsākto atmiņu grāmatu par tautisko laikmetu un tā ievērojamākajiem darbiniekiem, viņš bija uzrakstījis grāmatu par savu dzimto novadu, viņa sirdij tik dārgo Vecpiebalgu, kārtoja agrāk uzrakstītu darbu jaunus izdevumus, rakstīja rakstus par jaunības gados līdzi dzīvoto tautas atmodu, bet rakstniekam tomēr laikam šķita, ka viņš ir, lauku klusumā dzīvodams, kā puslīdz aizmirsts, kā sūnām apaudzis celms meža biezokņā. Jubilejas godinājumi Rīgā tāpēc laikam patiesi sirmo rakstnieku itin kā ieveda jauno laiku literārajā dzīvē, viņjī zuda atstā- tības, pamestības sajūta, radās jauna darbošanās griba.
Lielajā jubilejas vakarā Rīgā viņam bija piesūtīts šāds apsveikums:
«1. X 1923.
Kaudzītes Matīsam Nacionālā teātrī, Rīgā
Sirmajam «Mērnieku laiku» tēvam tagadējos mērnieku laikus aprakstīt novēl izbijis mērnieks, tagad skolotājs.» («Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja». R„ 1924, 77. Ipp.)
Aprakstīt «jaunos mērnieku laikus» Kaudzītes Matīsu jau bija mudinājis savā apsveikuma vēstulē no Jaunauces Kārlis Sillings, Vecpie-
baigas kādreizējā mācītāja Ferdinanda Sillinga radinieks: «Kādi laiki nu ir! Nu ir atkal mērnieku laiki — vai aprakstīsiet? Būtu priecājies — tad dzirdētu, kā ir.» (Turpat, 91. lpp.)
Pēc rakstnieka liecības, uz jaunu mērnieku laiku aprakstīšanu viņu reizēm sastopoties rosinājuši arī plebaldzēni.
Nav droši nosakāms, uz kādu laikmetu īsti šais mudinājumos tēmēts: vai uz 1919. gadu, tātad padomju varas laiku, vai varbūt uz Latvijas Republikas zemes reformu divdesmito gadu sākumā, kad notika muižu zemes sadalīšana, jaunsaimniecību zemes piešķiršana. Bet rosināts rakstnieks tika, droši vien tas tika darīts ari galda runās jubilejas sarīkojumos.
Kā savās atmiņās liecina Kārlis Egle, Kaudzītes Matīss viņam jau 1922. gada vasarā kādreiz ieminējies: «Tiek jau šis tas domāts un darīts arī stāstu darbu ziņā, kas būtu tāds kā lielāks apveidos, bet tas viss vēl tikai tā padomā, un dzīves rūpes un gadu nasta neļauj vairs tik strauji darboties pie rakstīšanas kā jaunās dienās, tad nevar vis krietni zināt, kas no tā pēdīgi iznāks.» (Kaudzītes Matīss. «Jaunie «Mērnieku laiki»». Cēsis—Rīga, 1927, 4. daļa, III—IV lpp.) Nākamajā gadā, vēl pirms jubilejas sarīkojumiem, K- Egle par šo jauno darbu uzzina ko konkrētāku: «..sāka noskaidroties, ka lieta grozās ap pēdējo gadu notikumu attēlošanu plašākā darbā un ka šis darbs taisni tā arī sauksies — «Jaunie Mērnieku laiki», par kādu tas drīz vien kļuva atklātībā pazīstams.» (Turpat, IV lpp.)
Jo drīz pēc jubilejas — 1924. gada 28. janvāri — rakstīdams vēstulē Kārlim Eglēm par dažādiem darbiem, pie kā patlaban tiek strādāts, Kaudzītes Matīss skopi piezīmē: «Bez tam esmu iesācis kaut ko citu lielāku ari.» Un turpina: «Gribētu steigt, vai abām rokām rakstīdams, bet kad tik aiz steidzības darbi nesaragžās un nepaliek uz vietas! Bet gribu cerēt, ka tā nebūs.» (K. Egle. «Atmiņas», 67. lpp.)
Rakstnieks intensīvi nododas jaunajam darbam. Viņš iecerējis to četrās daļās, respektīvi, četrās grāmatās, un pirmā daļa šajā ziemā jāpabeidz, jo, kad nāca pavasaris un vasara, pie rakstāmpults pieiet Iespējams tikai vēlās vakara stundās vai agri no rīta. Bija noticis tā, ka mūža vakarā viņš no rakstnieka un aktīva sabiedriska darbinieka kļuvis par Kalna Kaibēnu kopēju, aprūpētāju, visu mājas darbu darītāju, kur vien vajadzīga vīrieša roka. Par to viņš atkārtoti ieminas vēstulēs Kārlim Eglēm, atceras, ka agrāk viņam bijis Iespējams dzīvot citādi:
«Ir sava laime, kad darbu netrūkst un ka var spēt tos darīt, bet sava laime ir arī, kad var izraudzīties no vairākiem darbiem tos, uz ko nestos prāts. Ienāk prātā atkal neviļu tās bezrūpīgās laimes dienas, kad apmēram tika sacerēti «Mērnieku laiki». Lai nu galvenais darbs skolā nebij viegls, bet sīkās dzīves raizes un gādību tad viegli varēja padalīt starp citiem.»
Par veselību Matiss nevar žēloties, kaut kas ari paaug tīrumā un dārzā, tāpēc: «Un tomēr labi, labi arī tā kā tagad. Nav pret likteni arī tagad ko kurnēt, bet drīzāk gan daudzkārt pateikties, ka šajās laiku grūtībās jel pavisam šādā vecumā iespējams dzīvību vilkt. «Ir labi, ka tā gājis. Ir labi, ka tā iet.»» (K. Egle. «Atmiņas», 41. ipp.)
Un tā — no saimniecības darbiem pavaļīgs, Kaudzītes Matīss 1924. gada ziemā uzraksta «Jauno mērnieku laiku» pirmo daļu un 2. maijā var rakstīt vēstulē Kārlim Eglēm, ka nosūta tam solīto manuskriptu.
Te varbūt ir vietā daži vārdi par Kārļa Egles, rakstnieka, tulkotāja, bibliogrāfa, bibliotekāra, lomu Kaudzītes Matīsa dzīves pēdējos gados. Viņi iepazinās vaigs vaigā 1920. gada beigās un tūlīt jutās viens otram tuvi, kaut vienam bija jau 72 gadi un otram 33 gadi. Kārlis Egle sāka strādāt pie grāmatu izdevēja O. Jēpes, un acīmredzot ar viņa gādību un ieteikumu O. Jēpe kļuva par cītīgāko Kaudzītes Matīsa pēdējo mūža gadu grāmatu izdevēju. Vēl vairāk. Kaudzītes Matīss uz Rīgu aizkļūt iespēja reti, tāpēc viņam bija vairāk nekā parocīgi, ka Kārlis Egle rūpējās gan par manuskriptu nodošanu izdevējam, gan par korektūru sūtīšanu uz Kaibēniem, gan par papildinājumiem jau nosūtītajos manuskriptos. Reizēm Kārlis Egle lasīja arī korektūras loksnes. Par šo sadarbību liecina daudzās vēstules, kas ir saglabājušās. Kārlis Egle bija arī viens no pirmajiem — ja ne pats pirmais — Kaudzītes Matīsa to gadu jauno darbu lasītājiem. Rakstnieks labprāt gribēja dzirdēt Kārļa Egles domas par tiem. Nosūtot «Jauno mērnieku laiku» manuskriptu, Kaudzītes Matīss raksta:
«Jums, kas esat darbiem apkrauti, pirms iespiešanas gan varbūt neiznāks laika to palasīt, lai gan vēlams tas būtu. Bet nu draugs Misiņš gan, kā ceru, iespēs to jel pa daļai darīt. Viņam arī šepat rakstu, un, ja viņš vēlēsies, tad pie Jums pieies un uz lasīšanu paņems, bet, kad vajadzēs, tad atkal atdos. Būtu man visai patīkami, ja no Jums diviem un varbūt arī pa daļai no Zeiferta kunga iepriekš kaut ko dzirdētu, kas Jums būtu par šo iesākumu sakāms, ko ir apņēmies turpināt 4 daļās, uz ko vajaga daudz laika, veselības un gara spēku — ja tik tas viss man būs vēl novēlēts, bet jācerē ir.» (Turpat, 76. Ipp.)
Jo drīzi Kārlis Egle ir manuskriptu iepazinis un dara autoram zināmas savas piezīmes. Kaudzītes Matīss par tām pateicas un raksta, ka nobrauks uz Rīgu, lai raudzītu visu pārrunāt gan ar Egli, gaiļ Misiņu un varbūt arī ar Zeifertu. Matīss vēstulē izsaka ari dažas domas par savu jauno darbu:
«Virsraksta ziņā negribēju noteikt nekāda atribūta (nenorādīt, vai tas ir stāsts vai romāns, — /. Ķ.), lai liek ikkurš lasītājs pats, kādu grib. Stāsta nozīme «Jauno Mērnieku laiku» lietā jau nu gan tam savārstījumam būs, bet negribēju aizrādīt nekāda šabloniska šauruma, aprobežojuma sakārtojuma ziņā, jo tad mēdz daudz ko spriedelēt, vai pilda to nozīmi vai ne, u. c.» (Te acīmredzot Kaudzītes Matīss atceras, ka «Mērnieku laiku» pirmie vērtētāji atkārtoti noņēmās ar skaidrošanu, vai tas ir stāsts vai romāns, it kā no tā būtu atkarīga darba vērtība.)