«Jaunajos mērnieku laikos» ir ļoti daudz dialogu, un Matīss skaidro, kāpēc: «Tai dialoģiskā lietā man bij tas centiens .. nereprezentēties publikas priekšā tik daudz rakstītājam, bet ļaut darīt stāsta personībām, cik iespējams.» Viņš raksta arī par darba kompozīciju: «Esmu gribējis, lai ikkatra nodaļa dabūtu tādu kā sevišķa stāsta īpašību, bet visas beidzot saistītos kopā.» (Turpat, 79. lpp.)
Vēsts, ka top jauni «Mērnieku laiki», ir acim redzami ieintriģējusi literāro pasauli. Laikrakstu ļaudis interesējas, vai nevar jau pirms romāna iznākšanas kādu fragmentu nodrukāt, savukārt 0. Jēpe paziņo, ka ar šo romānu viņš sāk izdot sēriju «Latvju daiļdarbi».
Romānu paredzēts publicēt pa daļām, bet, cik daļu īsti būs un kāds būs to saturs, to droši nezina ne izdevējs, ne pats autors. Bet — tāda prakse tolaik bija parasta. Visu izšķīra savstarpēja uzticēšanās.
Kārlis Egle sūta uz Kāibēniem romāna korektūras, Matīss izsaka savus vēlējumies par grāmatas tehnisko iekārtojumu. «Jaunie mērnieku laiki» salikti cieši saspiestām rindām, tāpēc Matīss raksta, ka tas katrā ziņā novēršams: «.. daiļliteratūru visas tautas mēdz dot It īpaši ērti iespiestu un viegli lasāmu. īpaši vecāki cilvēki saspiestu rakstu neņem ne rokā. Apgādātājs nekā nezaudēs, jo maksu apskaita pēc loksnēm un publika mīļāk pirks vieglāk lasāmas grāmatas nekā biežāk saspiestiem rakstiem. Pīpiņa kgam arī esmu par to rakstījis, ka retinājumam jānāk.» (Turpat, 85. lpp.)
Kaudzītes Matīsa prasība tiek ievērota, drukātais teksts acij grūtības nesagādā.
Romāna pirmā daļa iznāk 1924. gada vasarā, un drīz par to parādās recenzijas. Arī tas atbilst tālaika praksei — darbu vērtēt, pirms tas izlasāms pabeigtā veidā. Cik tālu nopublicēts, tik tālu novērtēts. Žurnālā «Domas» raksta Andrejs Upīts, «Ritumā» — Kārlis Zariņš, «Latvju Grāmatā» — Pēteris Ermanis. Viņi visi ir pazīstami rakstnieki. Atzinīgu vārdu maz, izteikti pat ļoti asi, kritiski vērtējumi. Visbargākais — Andrejs Upīts, viņš savu recenziju sāk nesaudzīgiem vārdiem:
«Vislielākā dzīves gudrība rakstniekam ir — laikā apklust. Ar varu nelauzties pāri savas literāriskās gaitas samanāmai robežai. Nemēģināt pagarināt savu dabisko, zināma laika un paša individuālas īpatnības nosprausto mūžu. Bet tā ir ari visgrūtāk izpildāmā prasība. Nav viegli apguldīt rakstnieku uz lauriem. Vecā slava neļauj norimties mierā. Provocē ari apkārtnes seklā, liekulīgā lišķība. It sevišķi tādā vecumā, kad nav vairs pietiekošas vingrības sabiedriskos vērtējumos, ne estētiskā paškritikā. Tā, liekas, radušies ari Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki».» (A. U. «Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki»». — Domas, 1924, Ns 8.)
Tie ir nežēlīgi vārdi, un tāpēc šeit varbūt ir vietā piebilst, ka paradoksālā kārtā līdzīgi spriedumi Andreja Upiša mūža beigās tika attiecināti ari uz viņu pašu. Tā, piemēram, kādā sanāksmē Rakstnieku Savienībā Anna Sakse lūdza savus kolēģus, lai tie, ja viņa nonākusi Andreja Upīša spriešanas spējā, viņai pasaka tieši acīs, ka laiks apklust.
Par īstu piedauzības akmeni jaunā romāna novērtēšanā bija kļuvuši «Mērnieku laiki». Recenzenti tos izvirza savā ziņā par jaunā romāna mērauklu un sašutuši konstatē, ka jaunais romāns veco neaizsniedz. Kārlis Zariņš raksta: «..jāatzīstas, ka grāmata, kas atrodas mūsu priekšā, ir tikai bāls atspīdums, tāla atbalss no klasiskajiem «Mērnieku laikiem». Te ļoti maz kas palicis pāri no tā dzīvā gara, kas valda pirmā, lielākā Kaudzīšu Reiņa un Matīsa darbā.» (K. Zariņš. «Jaunie mērnieku laiki». — Ritums, 1924, N« 6.)
Andrejs Upīts arī jau recenzijas sākuma daļā nojautā: «Vai daudz no vecajām vērtībām palicis vēl «Jaunajiem mērnieku laikiem»?»
Savu recenziju viņš beidz ar vārdiem:
«Bet vienu gan mēs vēlētos: lai turpmākie Piebalgas apceļotāji un vecā rakstnieka godinātāji mēģinātu viņu atrunāt — neturpināt «Jauno mērnieku laiku» rakstīšanu un neaptumšot veco «Mērnieku laiku» slavu ar nevarīgiem un absolūti nevērtīgiem ražojumiem.» (Domas, 1924, Ne 8.)
Kārlis Zariņš gan atzīst, ka nav ko pārmest, ka «Jaunie mērnieku laiki» neaizsniedz vecos: «Vecie «Mērnieku laiki» paši par sevi ir darbs, kuru grūti pārspēt un ar kuru pilnīgi pietiek, lai ieietu nemirstībā.» (Ritums, 1924, Ka 6.)
Recenzenti pārmeta autoram attēlotā laikmeta nepazīšanu. K. Zariņš: «. .jaunkis temats — sarežģītie pēckara apstākļi un revolūcija — liekas Kaudzītes Matīsam pilnīgi svešs. Viscaur jūtama zināma nevarība un apstākļu nepazīšana.» A. Upīts: «Par sevi saprotams, ka itin nekādas laikmeta noskaņas nav un nevar būt visiem šiem sapļā- pājumiem un niekiem. [..] Dzīves virmas straujumā, dažādu šķiru interešu sadursmē un tipu bagātībā radikālās agrārās reformas laiki nesalīdzināmi raibāki par vecajiem mērnieku laikiem. Kaudzītes Matīss viņus dzird kā vēju garām šalcam un nesaprot, no kurienes tas nāk, kurp iet.» Recenzenti kritizē romāna dialogu stieptību, naivu reliģiozitātes slavināšanu. P. Ermanis: «Vietām liekas, it kā lasītu piecdesmitos gados pag. gadusimtenī sarakstītu grāmatiņu «tiem mīļiem latviešiem».» (Latvju Grāmata, 1924, Ws 5.)
Kaudzītes Matīsu vērtētāju spriedumi satrauca un saniknoja, viņam tie šķita netaisni, bez pārliecinoša pamatojuma, un viņš gatavoja pretrakstu. Viņš taču nāca no 19. gadsimta literārās dzīves, kad autoru spēkošanās ar viņu darbu vērtētājiem bija diezgan parasta parādība. Art pats Kaudzītes Matīss tolaik bija šai ziņā īpaši aktīvs, vārdi viņam tādās reizēs kabatā nebija jāmeklē. Viņš un Auseklis ar preses starpniecību apmainījās ne sevišķi glaimojošiem vārdiem, bet polemika vairāku gadu garumā Matīsam bija ar Pārstrautu Jāni par Lauten- baha-Jūsmiņa «Zalkšu līgavu». Sī polemika notika, strīdniekiem ua; sava rēķina izdodot pat atsevišķas brošūras (atcerēsimies: arī Kron- valda Atis savus «Tautiskos centienus», kas bija polemika pret vācu avīzē «Zeitung fūr Stadt und Lanā» ievietotu rakstu, izdeva īpašā brošūrā). Tā arī tagad iebildes pret «Jauno mērnieku laiku» kritizētājiem Kaudzītes Matīss gribēja izdot brošūrā, pie tam tādā pašā salikumā, kādā bija izdots romāns, lai šīs iebildes varētu pievienot romāna otrajai daļai.
Sai lietā Matīss sazinājās ar Kārli Egli. Kārlim Eglēm nodoms nepatika, bet Matīss nelikās mierā. Kārlis Egle par to atminas;
«Nelīdzēja aizrādījumi, ka šādām polemikām būtu maza nozīme, pirms darbs pats vēl nav pabeigts, K. M. palika pie sava. Aizrādīdams, ka viņam ne tikai morāliska, bet ari juridiska tiesība prasīt atspēkojuma uzņemšanu, atbildi Ermanim «Latvju Grāmatā» viņš nodeva, un tā tika arī 1924. gada 6. burtnīcā iespiesta. Neiespiestas palika atbildes Upītim un Zariņam, kuras viņš pats beidzot atlika.» (K. Egle. «Atmiņas», 91. lpp.)
Kaudzītes Matīsa atbildē Pēterim Ermanim iezīmējas virkne apstākļu, kas rakstnieku un viņu darbu vērtētāju attieksmēs šķiet aktuāli vēl joprojām. Un pirmām kārtām — rakstniekiem visbiežāk liekas, ka viņi ir pārprasti, ka kritiķis nekā nejēdz, ka viņa spriedumi ir kulturāla cilvēka necienīgi, utt. Kaut — kā tas ir arī šai gadījumā — vērtējumus izteikuši cilvēki, kas pirmām kārtām ir rakstnieki un nevis kritiķi. Tāpat polemika liecina, cik grūti, pat neiespējami, literāru darbu vērtējot, pārliecinoši pierādīt savu spriedumu patiesīgumu un cik viegli ir izsacīt neloģiskus, greizus spriedumus.