— Es nemaz nedzenos pēc ievēlēšanas un izturos klusi, — tā Laķis iesāka izskaidrot. — Neesmu arī sevis stādījis starp vēlamiem, bet to darījuši ir citi. Turpretī tu gan centies ar visu spēku, lai tevi ievēl, kas arī gan notiks. Par to tad nebūtu nekas sakāms, ja tu izturētos ar tiem kandidātu sarakstiem pēc taisnības un darītu tā, kā tās balsotājas liek, kas tev apkārt; bet tu acīmredzot uzspied viņām savu gribu, gan arī rakstīdama dari pēc sava prāta. Tavi rokraksti būs pazīstami, un no tiem vēlāk redzēs tavu vienpusību. Tas pats taī ziņā sakāms arī par Augura Antonu. Bet, kad tu apzīmē mani par «muižnieku bļodlaižu», tad saku atklāti, ka tu runā tīši nepatiesību, kas nav tev par godu, un man tas jāmet atpakaļ uz tevi pašu, kamēr es priekš sevis no nekādas muižniecības neesmu nedz meklējis, nedz dabūjis ne putekļa. Bet vai tev nebūs atmiņā kāda nabaga skolniece, kas centās tāļāk skoloties un kurai trūka pat pienācīga apģērba? Vai tev nebūs atminams, ka šī skolniece līdz ar viņas godīgo niāti, kas tad vēl bij dzīva, lūdzin lūdza mani iet pie muižas īpašnieces — lielmātes izlūgt no viņas kādu kārtu apvalkāju drēbju, kas palikušas no. viņas nomirušās meitas, kura bijusi gandrīz jau pieaugusi? Lai gan ar grūtu prātu, bet — pazīdams lielmātes labsirdību un ka šī nabadzīgā skolniece bij man arī vēl ne visai tāļa radiniece — apņēmos tomēr paklausīt uri panācu vēl vairāk, nekā domāts un pat vēlēties. Atnesu krietnu nastu dažādu un pa daļai pat pavisam nevalkātu apģērbu, kas piemēroti jaunavu gadiem, ko lielmāte sasēja pati nastā, asaras birdinādama par savu nomirušo vienīgo bērnu. Viņa sacīja gan, ka esot mīļas un dārgas šās piemiņas no viņas meitiņas, bet labāk lai ejot labdarībā nekā guļot mierā un nezin kam vēl paliekot, jo tuvēju piederīgu viņai nav. Vai tev zināms, ka šī skolniece ar šām izlūgtām un manis atnestām drēbēm vadījās vairāk gadus un pat vēl tad, kad — skolas nepabeigusi — sāka iet tādus ceļus, par kuriem māte rūgti raudātu, ja būtu vēl dzīva? Bet vai šī citreizējā skolniece būs sacījusi dāvinātājai jel vienu vienīgu vārdu par atzinību un pateicību, tas nav zināms un nav arī ticams. Nav brīnums, ka viņai vēl tagad pat kaut kas ir valkājams no lielmātes dāvinātām drēbēm.
Laķim runājot, viss nemiers bij apklusis, visi vērīgi klausījās, un pie viņa pēdējiem vārdiem atsaucās kādas sievietes balss sekoši:
— Kā tad nē! Šī pati blūze, kas viņai nupat mugurā, ir tik drusku pāršūta un aplikta jaunām knipelēm, bet to pašūdināja lielmāte savai meitai neilgi priekš viņas nomir-šanas.
Jete, nosarkusi bietes krāsā, iekliedzās, pirkstu galos pacēlusies:
— Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?
— Ak tu nekauņa! Pati melo! — Steņģene atsaucās. Klausāties un liekat vērā, kā viņa lamā Jetes jaunkundzi! — Vernulis uzsauca visiem.
Kas tavu kazu ved tirgū? — Steņģene deva viņam pretī un pati arī tūliņ apķērās, ka pret Vernuli pārsteigusies. Bet izsacīti vārdi nav vairs notverami — tie bez astēm.
— Nu, pagaidi vien laika, gan vešanu šad tad piedzīvosi, — Vernulis, iešķībi uz viņu paskatīdamies, ļaunīgi atmeta viņas vārdus. Vai šā rīta tirgu esi jau aizmirsusi? Nākamie tirgi var sataisīties vēl kuplāki.
— Sai aplamā sadursmē jāiejaucas citiem arī un jāsaka taisnīgs vārds abām pusēm, — Brencis Linums atsaucās.
- Lamāties nedrīkst, zināms, ne vien Steņģa māte un citi, bet arī Jetes jaunkundze. Viņa pirmā izsaucās: «Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?» Še arī jau ir lamāšanās un vēl nepatiess apvainojums. Un, ja Steņģa māte ar lamāšanos atbildējusi, tad ir tikai dots pret dotu un pirmā lamātāja nav mazāk vainīga, ja ne vairāk.
— Steņģa māte nav sacījusi par to blūzes lietu ne vārda, — tādu liecību izsacīja Plīņu saimniece. — Steņģa māte stāv man līdzās un bij gluži klusa. . . .
Te izspraudās iz ļaužu biezuma kāda cita sieviete, Grieta Pulne, un sacīja:
— Tā runātāja par Jetes jaunkundzes blūzi biju es un nevēlos slēpties, lai netiek vainots nepatiesi kāds cits cilvēks. Man arī nemaz nav bail šaī lietā runāt atklāti. Es tolaik biju lielmātei par rokas meitu, kad viņa šo blūzi šūdināja savai meitai. Drāna taisni tā pati, un tādas šolaik vairs nekur neredz. Man vēl laikam ir kādas skrambiņas par atmiņu mājā, un, ja grib, var salīdzināt — tās pašas rožainās puķītes,- tie paši puszilganie raibumiņi un arī tās pašas spīdīgās kaula podziņas blūzei priekšā un uz pleciem. To apliecinādama^ es nedaru nekādas netaisnības nekam un apliecinu tik tāpēc, lai še netiek ilgāk par to strīdēties. Patiesība ir un paliek, ka Jetes jaunkundzei vēl mugurā muižnieces — lielmātes dāvinātā blūze.
Jete tik atmēdījās: — Ļe, ļe — ļe, ļe, — un aizdedzināja papirosu.
— Tādi neaicināti un nevajadzīgi liecinājumi ir tikai personīgi aizskārumi, kas sapulcē nemaz nav pielaižami,— Vernulis sacīja.
— Jums taisnība gan, — Laķis atbildēja, — tikai tas bij sakāms jau tad sākumā, kad aizskārums tika izsacīts pret mani un taisni vēl no tās puses, kuru jūs raugāt tagad aizstāvēt. Tomēr vispāri vaina arī nekāda nav, jo caur to esam tikuši dažā ziņā pie skaidrības un augstprātīgai apvainojumu netaisnībai nozāģēti asie ragu galiņi. Tik man sakāms vēl pāra vārdu, ko pirmāk nedabūju izsacīt, jo valoda iegriezās citā virzienā. Beigu vārds man sakāms par atbildi un atraidījumu tam pašam nolamājumam, ka es muižnieku «bļodlaiža». Neesmu muižniecības priekšā nedz zemojies, nedz no viņas kaut ko priekš sevis saņēmis. Neesmu meklējis priekš sevis nedz viņu nepelnītas laipnības, nedz labvēlības un par visām lietām neesmu nekad ēdis pie viņu galdiem, nedz arī paliekus no viņu bļodām. Bet neesmu arī bijis naidīgs viņiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Es nemīlu tikai tīša naida kurināšanas starp iedzīvotāju kārtām un tautībām, bet vēlos, lai valdītu saderības prāts pie visiem un starp visiem. Un tev, Jete, jāsaka man vēl tas, ka augstprātīgi citu cilvēku apvainojumi nereti mēdz attiekties uz pašiem apvainotājiem, tālab ņem vērā, ka pati nepiedzīvo bļodlaižības, kuru netaisni piemēroji man, jo tādos ceļos, kādos tu iesākusi staigāt, tas viegli var atgadīties.
— Nes tu savus padomus, uz kurieni gribi, man viņu nevajaga, — Jete pīpodama atteica.
— Nenesīšu tādēļ jau nu gan nekur, ka tev viņu šobrīd nevajaga, bet paglabāšu padomu pie sevis. Ja kādreiz būs vajadzīgs, tad atrast jau zināsi, — Laķis mierīgi atbildēja.
— Nu par to nav vis vairs ko bēdāties, — Vernulis teica pretī. — Agrāk lielas nevienādības un netaisnības laikos gan tas tā varēja būt, bet mums nupat iesāksies īsteni vienlīdzības laiku gadi, kur būs visiem visa pārpārim diezgan ar mantas izdalīšanu, kad pašiem nekam par sevi nebūs vairs nekā, bet visiem piederēs viss.
— Ak tētiņ Dieviņ, kāds posts tad gaidāms! — Steņģene iekliedzās.
— Gan jau es ari priecātos, ja nu tiktu atrasts ceļš uz labāku labklājību nekā līdz šim, bet ticēt tam nevaru, — Laķis norunāja..— Tas jau gan tiks panākts, ka pirmā brīdī daudziem mantu atņems, bet tikpat drīz viņa saplūdīs citās rokās, pret kurām nedrīkstēs sacīt ne vārda.
— Dārta, nāc! Jābrauc mājā, — Steņģis pievirzījies aicināja sievu. — Zirgam tik ilgi jāstāv, jāiet arī govju'slaukt, vakars nāk virsu.
— Vai tu nevari zirgam iznest sēdekli, lai nav jāstāv? — Steņģene atteica pār plecu. — Un vai nevarēsi govju slaukt pie uguns gaismas?
— Pašai še nav sēdekļa, kur nu vēl zirgam ņems? — Steņģis jautāja .savukārt. — Balsis ir nodotas, un iznākumu dabūs zināt vēlāk.