Kaudzītes Matīss par P. Ermaņa izsacītiem vērtējumiem raksta:
«Redzu, ka ar Jums dažu domu un ieskatu noskaidrošanas ziņā ir Iespējams parunāties vismaz kā ar godīgu pārspriedēju, kas nestājas pie darba jau ar aizspriedumīgām nopelšanas domām, kā to, rādās, darījuši Andr. Upīts un K. Zariņš, tālabad še dodu īsumā sekošās vajadzīgās pretpiezīmes.»
Kā jau minēts, recenzenti, arī P. Ermanis, izsacīja kritiskus spriedumus par romānā pārlieku uzsvērto reliģiozitāti, un Kaudzītes Matīss asi iebilst, ka P. Ermanis piedēvē romāna tēlu reliģisko pārliecību paša autora reliģiskajai pārliecībai (P. Ermanis: Kaudzītes Matīss «vecuma dienās iestidzis diezgan nesimpātiskā pietismā»).
Te jāatceras, ka brāji Kaudzītes, jo īpaši Reinis, uzskatīja: sava reliģiskā pārliecība nevienam nav nedz jādara zināma, nedz jāapliecina, tā ir sfēra, kurā nevienam nav tiesības ielauzties. Tāpēc Matīss raksta par recenzenta spriedumiem asā noteiktībā:
«Bez tam Jūsu izteikumi rāda, ka Jūs ar to pašu nevienādības mēru mērojat arī mani pašu manas reliģiskās pārliecības ziņā, ka agrāk es bijis pareizos ieskatos, bet nu vecumā iestidzis svētulībā. Se man Jums jāaizrāda, ka mani reliģiskie ieskati zināmi tik man pašam un viņu neizteic nedz. (vecie), nedz «Jaunie Mērnieku laiki»; tikai tie izraudzītie abu vietu darītāji dzīvo savos ieskatos un ieaudzinātā pārliecībā, stāvot man viņiem gandrīz nemanāmiem aiz muguras.»
Kad Kaudzītes Matīss pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados polemizēja ar Pārstrautu Jāni, pēdējais Kaudzītes Matīsu dažādi centās apkaunināt kā aprobežotu spriedēju, kas no dzejas mākslas smalkumiem nekā nesaprot. Kaudzītes Matīss savukārt aprādīja, ka tāds spriedējs ir pats Pārstrautu Jānis, un vienai no savām polemiskajām brošūrām lika moto: «Ārste, dziedini pats sevi!» Tagad bija sagadījies tā, ka Pēteris Ērmanis, vērtēdams «Jaunos mērnieku laikus», rakstīja: «Ja «Mērnieku laikus» (pirmo romānu) salīdzina ar «Mirušo dvēseļu» pirmo daļu, tad Kaudzītes Matīsa jaunais romāns pilnā mērā pielīdzināms Gogoļa ģeniālā sacerējuma otrai daļai.»
Kaudzītes Matīss zināja, ka «Mirušo dvēseļu» otro daļu rakstīja garīgi slims cilvēks. Vai šai gadījumā Pēteris Ermanis aplinkus aprāda, ka tāds tagad ir viņš, Kaudzītes Matīss? Un Matīss savā pretrakstā turpina ar neslēptu žulti:
«Bet Jūs sperat vēl kādu soli dziļāk, meklēdami atrast mani nogrimušu garīgos murgos, līdzīgi Gogoļam viņa mūža galā, kas aizrāda kā uz domām par mana prāta neskaidrību vai pat uz jukumu. Nu, paturat vien savu prātu gaišu paši (vēlēt laikam nedrīkstēs, lai Dievs to uztur?), bet par manu prāta gaismu Jūsu šaubas nevietā.»
Pēteris Ermanis bija skāris ari jautājumu, kas jau krietni agrāk, _ «Mērnieku laikus» apcerot, atkārtoti nodarbinājis vērtētāju prātus: kāda loma Reinim un kāda Matīsam romāna tapšanā? Abi brāļi bija devuši atklātībā paskaidrojumu, ka tas ir viņu abu kopdarbs, kur nekas nav šķirams vai dalāms — to nevar izdarīt viņi paši un neizdarīs arī neviens cits. Bet nu, lūk, atkal šis dalīšanas mēģinājums! Pēteris Ermanis raksta:
«Kaudzītes Matīss pie šā jaunā darba stājies viens pats, jo veco «Mērnieku laiku» otrs līdzautors miris. Tomēr jaunajā sacerējumā jūtams dziļā un asā domātāja Reiņa padoma trūkums.» Arī Andrejs Upīts bija piebildis mazliet divdomīgi: «Kur palicis Kaudzītes Matīsa mākslinieka talants? Vai aizgāji» tas līdz ar brāli Reini?» Matīss aizsvilstas:
«Kad «Jaunos Mērnieku laikos» nav tas, kas vecos, tad Jūs uzņematies tūliņ izšķirt, kam no (veco) «Mērnieku laiku» sarakstītājiem dziļāku domu nopelns, un to piešķirat droši manam brālim. Aiz mīlestības, pateicības un atzinības es viņam atvēlu sirsnīgi ikkatru goddevības ziediņu, ko laiks birdina gandrīz pēc pussimts gadiem arvienu jo devīgāk uz (veciem) «Mērnieku laikiem»; bet kaut kam trešam tur nav vairāk" neko iespējams izdarīt un izspriest, kā vien kas no manis rakstīts jau mana brāļa dzīvības laikā «Par «Mērnieku laiku» izcelšanos».»
Matīsam nav pieņemami ari aizrādījumi uz romāna valodu:
«Pēdīgi valodas notiesājums arī viens no smagākiem: «valoda vecmodīga un grūta».»
Matīss atbild pašpārliecināti:
«Es rakstu tā, kā runā svešvārdiski nesamāksloti un cittautiski nesaviltoti latvieši — vienkāršos, ikkatram viegli saprotamos izteikumos, bez nodeldētiem Un no svešuma Ievazātiem «modes» iedaudzinājumiem (izsmeļoša runa, stāsta apjoms, uzdevuma augstumi, istaba ož pēc tabakas, momentu lozungi etc.). Tādi īsteni latviski latvieši neviens nekad neatrod manas valodas nedz par vecu, nedz par grūtu, bet viegli saprotamu, un šī liecība ir priekš manis pati īstenākā, zinot, ka valoda nav nekāda dāmu platmale, kas grozāma pēc sezonu «modēm». Bet kā tad nu būs ar tautasdziesmu valodas jautājumu vai vecumu modes ziņā?»
Ar to Matīss savus pretlebildumus beidz:
«Sie ir no manas puses lielākie iebildumi pret Jūsu pārsprieduma domām. Mazākiem eju garām. Bet atrodu ari dažus ievērības cienīgus aizrādījumus, kuri pārdomājami.»
Viņš nenociešas un piebilst, ka ir ari citādas domas par jauno romānu:
«Lai Jūs dabūtu redzēt, kā spriež citi lasītāji par «Jauniem Mērnieku laikiem», tad pievienoju še dažas rindiņas no vēstules, ko man raksta pavisam svešs cilvēks no tālas vietas:
«Šodien izlasīju Jūsu dziļi pārdomāto jauno darbu «Jaunie Mērnieku laiki», kur Jūs tik pareizi esat zīmējuši tukšās un briedušās vārpas, sirdsšķīstos un garā nabagos. Lasījām to abi ar savu sieviņu un vietām līdz asarām bijām aizkustināti par tur aprakstīto Majas un Laķa dvēseles dziļumu. Mūsu rupjā materiālisma, pašmīlības un ateisma laikmetā šādi raksti ir kā kvēlošas zvaigznes tumšā naktī.»»
Seko paraksts: «Kaudzītes Matīss». Pašpārliecināti vārdi, cieša pārliecība par sava sprieduma pareizumu. Te gribētu piebilst: tas raksturīgs gan Matīsam, gan Reinim. Viņi nav pārsteidzīgi, viņu atzinumi skaidri, no tīras sirds izauguši, bet it kā nepieļauj ari, ka viņiem nevarētu būt taisnība. Sai ziņā viņu raksturā ir kāda sīksta cietība, ko reizēm var saukt ari par neiecietību. Tā viņiem palīdzēja dzivot un strādāt, iet uz izraudzīto mērķi. Iznākt no dzimtnlecības laiku tumsas un k|ūt par izciliem savas tautas kultūras kopējiem. Laikam tieši tāpēc negatīvā kritika ne mirkli, šķiet, neradīja Matīsā šaubas par aizsāktā romāna vērtīgumu, varbūt notika pat gluži otrādi: tā pamudināja vēl noteiktāk turpināt darbu — ik gadu uzrakstīt vienu no ieplānotajām romāna četrām daļām. Iespējams, ka Matīss šai laikā atcerējās arī sākotnējos «Mērnieku laiku» vērtējumus: recenzentiem nepieņemamas šķita tieši tās romāna lappuses, kas, gadiem ritot, ieguva arvien lielāku slavu, — nodaļas, kurās darbojās Ķencis, Švauksts, Pietūka Krustiņš, Drekberģis. Tolaik rakstīja, ka epizodes ar viņiem vajadzējis vismaz īsināt, ka tie visi ir pārspīlēti, sadomāti tēli. Bet tai pašā laikā piebaldzēni jau meklēt meklēja (un dara to vēl tagad), kurš viņu starpā ir «īstais» Svaukstsj Pietūka Krustiņš, Ķencis… Piebaldzēniem šie tēli sadomāti nelikās.
Kaudzītes Matīss ik gadu, kā bija iecerējis un acīmredzot izdevējam O. Jēpem apsolījis, uzrakstīja pa romāna dajai. Rakstīja joprojām lielāko tiesu ziemās, lauku darbu pavaļas laikā, un tā 1925. gadā atklātībā parādījās romāna otrā daļa, 1926. gadā — trešā daļa.