Par 1925./1926. mācības gadu Kaudzītes Matīss raksta: «Sai ziemā sarakstīju «Jauniem mērnieku laikiem» IV daļu un dažus mazākus rakstu darbus.» (Kaudzītes Matīss. «Vecpiebalgas Kaibēn-, vēlāk Og- rēnskolas hronika». R„ 1939, 157. Ipp.) Vēstulē Kārlim Eglēm 3. jūlijā Matīss gan raksta mazliet citādāk: «Strādājams man ir, kā jau zināt, galvenā kārtā pie mana lielākā darba turpinājuma, bet vasaras laikā maz pie viņa nekļūstu. Taču IV ir jau tuvu pie beigām.»
Tā ir pēdējā Eglēm (un reizē arī Jānim Misiņam) rakstītā Matisa vēstule. Kā liecina Ķ. Egle, viņš nokļuvis Kaibēnos augusta pirmajās dienās. Kaudzītes Matīsu viņš atradis spirgtu un rosīgu. Matīss stāstījis, ka romāna ceturtā daļa «lielāko tiesu sarakstīta Kaibēnu dārzā pie primitīva, paša Kaudzītes Matīsa improvizēta un pagatavota pultveidīga galdiņa, puķu dobes tuvumā .., kā to viņš, pēdējoreiz tiekoties, liecināja, ar sevišķu prieku un humoru rādīdams šo vietu. [..] Ceturtās daļas manuskripts bija tolaik jau galīgi pabeigts un sagatavots nodošanai drukā.» Matīss sākumā gribējis to dot tūdaļ Eglēm līdzi, bet īsi pirms šķiršanās savu nodomu mainījis. Tā kā tai pašā gadā izdevējam nebūšot iespēju ceturto daļu laist klajā, tad nav ko steigt, viņš mēģināšot uzrakstīto vēlreiz pārlasīt, lai visu precizētu. Viņš gada beigās cerot nokļūt Rīgā un tad manuskriptu Eglēm aizvedīšot.
Pēc rakstnieka sievas Līzes liecības, Matīss romāna ceturtās daļas manuskriptu aizspējis pārlūkot gandrīz līdz beigām, bet šo darbu pārtrauca pēkšņa nāve 8. novembri, pēcpusdienā, Kaibēnu dārzā. Manuskriptu vēlāk Kārlim Eglēm nodevusi Līze, un romāna ceturtā daļa nāk klajā 1927. gada otrā pusē. Grāmatā ievietotas Kārļa Egles levadpie- zīmes un beigās piektās daļas aizsākuma pirmuzmetums, kā arī iss piektās un sestās daļas plānojums, kas uzņemti ari šajā romāna izdevumā.
Kritika itiri kā pagura izvērtēt «Jaunos mērnieku laikus» pa atsevišķām daļām. Liela jēga tādai nodarbībai patiesi nebija, jo par romānu taču īsti varētu spriest, kad tas atklātībā nonācis viss. Andrejs Upīts «Domās» (1925, 5) vēl novērtēja romāna otro daļu, konstatēdams, ka tikai «viena vienīgā vērā liekama doma tajā atrodama: «Ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai ari neviens nav redzams, kas būs liekams iekšā.»» Upīts no jauna atkārtoja, ka Kaudzītes Matīss metas cīņā pret parādībām, «kuras viņam tikpat svešas kā kāda etruskiešu gramatika». Pēc tam «Domas» «Jaunos mērnieku laikus» pamet un neraksta par tiem ari tad, kad ir iznākusi romāna ceturtā daļa un ir zināms, ka turpinājuma vairs nebūs.
Par romāna pirmo un otro daļu raksta A. Goba «Ilustrētā Žurnālā», par pirmajām trim daļām A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», par trešo daļu — Līgotņu Jēkabs «Jaunības Tekās», par ceturto daļu — A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», viņš devis ari itin kā romāna kopvērtējumu. Tas ir ari vienīgais, jo visi iepriekšējie recenzenti sprieda tikai par romāna kādu daļu. Minētie kritiķi atšķirībā no pirmās daļas vērtētājiem (A. Upīša, K. Zariņa, P. Ermaņa), gan arī norādot uz dažādiem trūkumiem, romānu kopumā novērtē pozitīvi. A. Goba, piemēram, raksta:
««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā personība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir: rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina realizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necilvēcīgi ļaudis. Sludinātās laimes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stiprākie, un tas ir viņam gandarījums. [..] Lai arī mākslinieciskā un psiholoģiskā patiesība bieži vien cieš, tomēr netrūkst pievilcīgu vietu. «Jaunie mērnieku laiki» savu parādīšanos atklātībā pilnīgi attaisno: viņa ir interesanta grāmata.» (Ilustrēts Žurnāls, 1925, Ns 7/8.)
Tagad «Jaunie mērnieku laiki» iznāk no jauna. Ar visām stiprajām un vājajām lappusēm, bet šķiet — lasītājs varbūt dos romānam citādu novērtējumu nekā tad, kad tas parādījās pirmo reizi. Gadi ir gājuši, viņējo dienu notikumi, kas guvuši atspoguļojumu romānā, sīkāk mūsdienu lasītājiem, katrā' ziņā to lielākajai daļai, nav zināmi, mēs veramies romāna notikumos no laiku tāles. Un vēl — un varbūt tas ir vissvarīgākais — mūsdienu lasītājs ir bijis spiests piedalīties tai dialogā, tai polemikā, kas mūsu dzimtenē sākās pirms septiņiem gadu desmitiem un bija visdzīvākā aktualitāte pēdējos piecos gadu desmitos, pusgadsimtu. Jo «Jaunie mērnieku laiki» ir uzrakstīti gan par cilvēcību, gan necilvēcību nepārprotami politiskā aspektā.
Kā tad tā? Kaudzītes Matīss un politisks romāns. Ir taču zināms, ka Kaudzītes Matīss nekad nav tiecies uz politiskiem ķīviņiem. Vismaz viņš pats ir to apliecinājis. Viņa brālis Reinis — jā, Reinis gan dažkārt jaucies ar saviem rakstiem dažādās politikās, latviešu zemnieka un reizēm vispār latviešu tautas tiesības dažādu laikmetu centienos un grozībās aizstāvēdams. Bet ir noticies tā, ka politisku romānu uzrakstījis tieši «miermīlīgais» Matīssl Tiesa gan, reizēm viņš nemaz tik miermīlīgs savā literārajā darbībā nav bijis. Laikam taču tieši viņš (un nevis brālis Reinis) «Mērnieku laikos» uzrakstīja kodīgo «Augsta dziesma, skani, skani Zilā zvaigžņu haosā», viņš uzrakstīja arī cenzūras aizliegto kupleju «Nekur tā neiet kā pasaulē», viņš pārtulkojis dažu labu satīrisku Heinriha Heines rindu. Un tomēr kopumā pēc asumiem viņš nekāroja, tas nebija viņa dabā. Bet varbūt vēl būtiski nozīmīgāk bija tas, ka viņš visu mūžu bija skolotājs un gribēja tāds būt. Lai viņu nepatriektu no skolotāja darba, viņam vajadzēja daudz pacietības, vajadzēja spēt neatdarīt muti, kad gribējās kliegt. Vajadzēja strādāt savai tautai laikmetos, kad latviešu skolotājam kā augstākais ideāls bija izvirzīts iznīcināt to tautu, kuras bērniem skolotājs mācīja "latviski rakstīt un lasīt.
Divdesmitajos gados, Latvijas Republikai nodibinoties, šis svešzemnieku uzspiestais jūgs bija atkritis. Ilgi cieti slēgto muti bija iespējams atdarīt. Varēja iejaukties politiskos pārspriedumos, nebaidoties nokļūt vajāšanas virpulī un mānijā! Un Kaudzītes Matīss raksta par politiskajiem notikumiem, kas Latvijā norisinājās, muižniecības varai sabrūkot un tālāk, padomju varai īsajā valdīšanas laikā realizējot laukos savus centienus. Nesenie notikumi bija Kaudzītes Matīsu skarbi aizskāruši, varbūt dziļāk nekā jebkurš no laikmetiem, kuriem cauri bija dzīvots un strādāts. Bija raudzīts iznīcināt pamatu pamatu, uz kura celta viņa un lielas latviešu daļas dzīve: bija aizskarta zeme, kas ir laiļku iedzīvotāju eksistences drošākais balsts, bija apdraudēta un pat atņemta tā mantība, ko latviešu zemnieks iekrājis, sūri strādājot, dzīvojot stingrā pieticībā. Matīss nāca no laikmeta, kad zemes iegūšana par dzimtu bija katra lauku cilvēka sapnis. Tam tika krāta nauda, lai zemi iepirktu, celtu ēkas, iegādātu iedzīvi. Tā darījuši ari Reinis un Matīss, un tā viņi tika pie Kalna Kaibēniem. Un tagad viss jāiznīcina? Viss mūža darbs! Un tas notiek drakoniska, asiņaina terora apstākļos! Un bieži vien to liek darīt cilvēki, kam kārtīgs dienas darbs visu mūžu bijis svešs.
Romānā attēlotais laikmets ir lielā mērā abstrahēts, Darboja-s dažādi sociāli spēki, bet neviens no tiem netiek saukts Latvijas vēsturiskajai īstenībai atbilstošos vārdos. Nav ne lielinieku, ne komunistu, ne sociālistu, ne nacionālistu. Nav ari ne latviešu, ne krievu, ne vāciešu. Ne Latvijas, ne Krievijas. Sastopam dažādus bruņotus spēkus, un ari tie atbilstoši Latvijas vēsturei nav nodēvēti. Tāpēc dibināts ir Kaudzi- tes Matīsa iebildums P. Ermanim, kas bija rakstījis, ka romāna darbība (pirmajā daļā) norisinās, cik noskārstams, 1917. gada pavasarī, bet ka tā tomēr īsti nesaskan ar šo laiku: