«..neesmu nekur un nekam solījies rakstīt kaut ko noteikti vēsturisku ar datiem un skaitļiem, bet sastādu tik vispārīgu ainu pēc [sava] ieskata.»
Sī «vispārīgā aina» ir divu dzīvošanas principu sadursme. Vienā pusē stāv cilvēki, ko Kaudzītes Matīss nodēvējis par savmantiešiem, otrā pusē — kopmantieši. Savmantieši dzīvojuši pēc principa, ka cilvēkam tiesība uz savu mantu, savu īpašurņu, kas iegūts cītīgā, nerimstošā darbā, pašaizliedzīgi strādājot. Kopmantieši šādu privātīpašumu neatzīst. Zīmīgs ir jaundibinātās izpildu komitejas priekšnieka Vernuļa un Brenča Linuma dialogs tautas sapulcē. Vernulis sapulcētajiem stāsta par jauno varu un šīs varas nākotnes plāniem:
«Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ceļa jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Līdz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas daļa, dzīvojot uz kopmantas.»
Vernulis stāsta par jaunās iekārtas labumiem, un lasītājam tās šķiet frāzes, kas gadiem ilgi dzirdētas, bet palikušas tikai skaļu vārdu līmenī. Sai ziņā daudzas «Jauno mērnieku laiku» lappuses ir itin kā šodien vai vakar, aizvakar rakstītas. Skaisti vārdi, vārdi, vārdi… Cilvēkiem būs daudz brīva laika, tie varēs to izmantot sevis izglītošanai, atkritīs bērnu audzināšanas grūtumi, būs ikvienam bagātīgi iespējams iegādāties pārtiku, apģērbu. «Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopības.. .» «Zeltam un sudrabam tādā prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem.» Cilvēki būs laimīgi tikuši vaļā ari no zemes: «Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop, tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu.»
Vernulis savu runu nobeidz, uzsaukdams:
«Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopībal Lai nāve aprij līdzšinīgo kapitālistisko verdzībul»
Brencis Linums Vernulim iebilst:
«Teorijas tiek sastādītas, kā grib notiekam, bet dzīve pati saka, kā jānotiek. Teorijas mēdz viņu cēlēji uzstādīt kā žurku slazdus, lai dzīve lied tur iekšā, bet viņa tās nievā.»
No daudzajiem Linuma iebildumiem šeit gribas atzīmēt vienu: jauno «līdztiesības», «vienlīdzības» sistēmu veidojot un izveidojot, radīsies «bezgalīgi liekēžu bari uzraudzības ziņā» un. «tiem it īpaši vispirmiem l.ejputrijas dzīve īstenā ziņā celsies uz verdzībā nodzīto nabagu r6- ķena».
Varu savās rokās sagrābuši, kopmantleši savmantiešlem piederošo ar dažādiem paņēmieniem lūko atņemt, pie tam sodīdami katru pat ar nāves sodu, ja saskata pretošanos viņu varai, viņu rīcībai, viņu vārdiem un darbiem. Darbojas tiesas, asinstiesas, kurās nekas netiek noskaidrots, bet tikai raudzīts notiesāt. Tiek daudzināta vārda brīvība, bet drīkst runāt tikai to, kas kopmantiešiem pa prātam. Kas bilst kaut puszilblti citādi, ir sodāms. Lasītājs, kam zināmi notikumi, kādi norisinājās 1919. gadā, kad Latvijā tika nodibināta padomju vara, nepārprotami saskata kopmantiešu darbos šīs varas izrīkošanos, ar nežēlīgu teroru raugot izveidot jaunu kārtību. Sīkāku, detalizētu vēsturisko norisi no romāna veltīgi prasīt, tāpat kā veltīgi Dž. Orvela «Dzīvnieku fermā» vai romānā «1984» meklēt vēsturiski konkrētu kādas valsts varas īstenības detalizētu notēlojumu. Sai ziņā «Jaunie mērnieku laiki» ir pirmreizēja parādība latviešu literatūrā, un, šķiet, nav pamata Kaudzītēm Matīsam piedēvēt, kā tas izskanēja dažās kritikās, laikmeta neizpratni, atpalicību utt. Ne velti romāns ilgus gadus atradās tā saucamajā specfondā, lasītājiem bez īpašām atjaujam nepieejams, neizlasāms. Šobrīd romānu pārlasot, kopmantiešu izrīcībā sastopam bezgala daudz no tā, ko esam pieredzējuši kopš pēckara gadiem. Briesmīgo vārdu un darbu nesaskaņu, netaisnas, bezjēdzīgas tiesas. Alkatību pēc mantas, pēc varas. Liekulīgi par cilvēcību runājot, bez kautrēšanās strādāt netaisnības un necilvēcības darbus. Kaudzītes Matīss romānā ar mācītāja muti novērtē kopmantiešu valdīšanas laikmetu šādiem vārdiem:
«Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprieduma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietumiem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, nogalināja un paturēja visu sev, kas kuram piederēja. [..]
Viņi solīja rakstu brīvību, bet nejāva izdot vairāk neviena laikraksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.
Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet ari bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu ta! ziņā ko sacīt.
Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai arī tik vien viesošanās ziņā.
Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet Ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā…
Viņi soiijās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu.. .» (IV daļa, 530., 531. lpp.)
Sie vārdi rakstīti 1926. gadā, bet vai tie neskan, itin kā tajos būtu apkopots nevis pusgada laikā pieredzētais, bet vairāk nekā pusgadsimta posmā piedzīvotais?
Tolaik nesen notikušo varbūt vēl varēja skaidrot ar juku, lielu pārvērtību laiku gaisotni, kādai parasti iet līdzi gadijuma cietsirdība, nežēlība un bieži vien arī muļķība, bet mūsdienu lasītājs zina, ka apmēram līdzīgi viss notika garus gadu desmitus, miera laikos, nevienam pat nopietni neapdraudot šo «kopmantiešu» varu. Sādā aspektā Kaudzītes Matīsa romāns mūsu dienās iegūst jaunu aktualitāti, un nešķiet, ka to uzrakstījis vecs cilvēks, kas vairs savu laiku neizprot. Viņš sprieda par to, ko pieredzēja tiešamībā, un acis viņam neaizmigloja godīgi vai negodīgi domātas idejas, pēc kurām jāpārveido dzīve.
Viena no romāna īpatnībām ir tā, ka tajā, satīriski paspilgtinot krāsas, figurē vai vienīgi «mazie ļaudis», vietējība, jo īpaši kopman- tiešus attēlojot. To lielais vairums ir apbružāti, nejauši pie varas tikuši cilvēki. Mantas kundzību viņi sakās iznīcinām, bet paši pēc tās kārot kāro, zemi atņem, bet klusībā prāto, kā labākos zemes gabalus nākotnē paturēt sev. Kopmantiešu valstību ceļ tumsonība, cietsirdība, neapvaldīta varas kāre.
Kaut nedaudz, romānā ienākuši arī daži notikumi, kas risinājušies Matīsa dzimtajā novadā Vecpiebalgā. Kaibēnu-Ogrēnu skolas hronikā par 1918./1919. gadu Matīss ierakstījis: