Izpildu komiteja «..uzlika visus maksājumus, visus kalpojumus, bet pati un visi tās kārtas cilvēki nenesa nekādu sabiedrības nastu, turpretī vēlējās būt vēl uzturami un iemitināmi brīvdzlvokļos pie saimniekiem. Tirgotavas, kas iepatika, gan slēdza, gan iztukšoja, tāpat noņēma, ko gribēja, kā Labdarības biedrībai viņas namu ar visu, kas iekšā, pārdēvējot to par «strādnieku klubu». Māju īpašniekus sāka dēvēt tikai par bijušajiem saimniekiem un atstāja tiem viņu mājas nomā vēl tik uz vienu gadu. Ļoti viņi centās izplatīt bezvērtīgas krievu naudas papīriņus., [sauktus] par «kerenkām». [..] Tirgotavas tādā ziņā ar tām blēņu zīmītēm tika vai pavisam izpostītas, jo pret tām ņēma, ko kurš gribēja, līdz iztukšojumam; tāpat dziļā postā iedzina arī krājaizdevu sabiedrību, visos atmaksājumos bezmaz tik «kerenkas» vien dabūjot.» (144.—145. lpp.)
Romānā attēlotajam skolotājam, kas apcietinājumā izdara pašnāvību, par prototipu ņemts bijušais Vecpiebalgas Upītes skolas skolotājs Reinis Resnais, kas «bija slēpies visu ziemas laiku dažādās vietās un aprīļa mēnesi nejauši izzināts viņa paša siena šķūni un tūliņ apcietināts, lai gan būtu varējis vēl izbēgt. Paredzēdams briesmīgās tribunāla mocības un pēc tam šausmīgo nogalinājumu, bija ieņēmis labāk — laikam jau ilgāk pie sevis glabājamu — nāvekli nekā ļāvies tik visai sevi gānīt un vārdzināt, kur glābiņš nekam nebija paredzams, kas krita tajos briesmu varas nagos.» (Turpat, 145. Ipp.)
No Vecpiebalgā pieredzētā radusies arī epizode, kurā kopmantieši atkāpdamies nogalina pulciņu cilvēku, ko uzskata par saviem atkritējiem. «Tos bija ielenkuši Alauksta ezera sarga mājā vakara laikā, aizveduši sev līdza, skaitā deviņus, visvairāk jaunekļus, un tad ceļā briesmīgi nogalinājuši. Vēlāk piederīgie viņus izraka un tad ar godu apglabāja draudzes kapsētā.»
«Jaunos mērnieku laikus» no «Mērnieku laikiem» šķir četrdesmit piecu gadu ilgs laika posms. Sais gados radās virkne dzejoļu un tulkojumu, bet prozu Kaudzītes Matīss nerakstīja. Sai jomā viņam darbs bija jāsāk itin kā pilnīgi no jauna, un var pat vērot, ka viņa spalva rit gludāk tieši romāna tālākajās daļās, kad viņš bija vairāk ierakstījies.
Romāns uzrakstīts neizlidzināti, itin kā steigā, labas epizodes mijas ar bāli veidotām, atkal un atkal nākas sastapties ar stieptību. Daļa trūkumu radušies acīmredzot tāpēc, ka romāns lielāko tiesu uzrakstīts dialogu formā, tie nav tik koncentrēti, spilgti, ka spētu aizstāt autora veidotu tēlojumu. Atkārtojas dažādās dauzoņu un dzērāju izdarības.
Romāna tēliem lielā mērā piemīt tas pasausais abstraktums, kāds daiļdarbos parasti vērojams, kad autoriem tēli kļūst par viņu ideju tiešiem paudējiem. Kur tas nenotiek, tēlu dzīvīguma, krāsainības pakāpe lielāka (Steņģene, Katrēns, Vernulis u. c.). Romāna valodai ir zināms vecmodības zīmogs, bet tas nenozīmē, ka tai trūkst saturīguma. Matīss bija dzīvē daudz pieredzējis, un to romānā nevar nepamanīt. Piemēram, Ansis Linums spriež: «Visīsāks mūžs tādām [valdībām], kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien, kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc.. , kur netiek gribēts cilvēkam hekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības, bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpinātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot vēlēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu.» (III daļa, 271. Ipp.)
Kopumā didaktiski naiva ir reliģiskā līnija, bet uzmanību var izpelnīties «Jauno mērnieku laiku» autora domas par cilvēka un Dieva attieksmēm. Vispirms — kā ir saprotams pats Dievs, kā viņš atklājas? Mācītājs skaidro iesvētāmajiem jauniešiem:
«Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams.»
Cilvēka prātam mūžam paliks neaptverami tris jautājumi: «kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbību, bet nevis pašu darītāju arī, .. viņa esamību saņemam ar ticību».
Kā redzams, Kaudzītes Matīss šeit ir daudz «modernāks», nekā viņu laikam mēs iedomājamies.
Kādu va|u Dievs devis cilvēkam? Dzīvniekiem, «Jaunajos mērnieku laikos» spriež mācītājs, staigājams tikai tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts, turpretī cilvēks ir brīvs radījums — «viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzīvību vai nāvi, uz labdarī- bām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības». (I daļa, 116. lpp.)
Jāpiezīmē, ka šīs domas cieši sasaucas ar jau «Mērnieku laikos» izteikto atziņu: kas pie cilvēcības noziedzies, tos būs tiesāt pašiem cilvēkiem un negaidīt uz īpašu Dieva sodu. Ne Reinim, ne Matīsam īsti nebija pieņemama atziņa par grēku piedošanu, tos nožēlojot. Viņiem šķita, ka neviens cilvēks, arī mācītājs ne, nedrīkstētu būt tik augstprātīgs, ka varētu uzņemties Dieva vietā piedot vai nepiedot grēkus. Brāļiem Kaudzītēm šķita, ka tāda «sistēma» cilvēku pat itin kā pamudina uz grēkošanu: ko nedēļā sagrēko, to svētdienā ar Dievu izlīdzina, un var grēkot atkal no jauna …
Kad kopmantiešu laiki ir pāri, cilvēki pastiprināti alkst pēc mācītāja vārdiem. Itin kā tādā ceļā atgriežama cilvēcība savās tiesībās, atjaunojama laba un ļauna, godīguma un negodīguma izpratne. Kad parādījās «Jaunie mērnieku laiki», kritika to uzskatīja par Kaudzītes Matīsa vecmodību, iegrimšanu pātarniecībā. Bet tagad mūsu dzīvē pārsteidzošā kārtā ari vērojama garīguma atjaunošana ar reliģijas palīdzību un tāda rīcība nešķiet kā vecmodība. Ak laiki, ak likteņi!
Romānu kopumā uztveram kā rakstnieka vēršanos pret kopmantiešiem, un tiešām šai ziņā Matīsa spalvai pieder krietni daudz spilgtu lappušu, zīmīgu vērojumu, jūtam rakstnieka sirdsasiņu klātbūtni. Bet uzmanīgus mūs dara romāna aizstiepšanās garumā. Pašreizējā veidā tā centrā ir kopmantieši, viņu laikmets. īsteni šis laikmets izbeidzas romāna trešajā daļā, savukārt ar mācītāja muti izsacītu kopmantiešu darbības novērtējumu beidzas romāna ceturtā daļa, bet autors romānu vēl turpina. Vajadzīga piektā, varbūt pat sestā daļa… Sižeta pavedienus it viegli autors varēja pabeigt jau ceturtajā daļā, jo vienīgais, kas lasītājam palicis neuzzināts, ir četru jaunavu noslēpumainā pazušana kopmantiešu varas beigu dienās.
Ceturtajā daļā īsteni jau ir atkal jauna zemes dalīšana, atkal jauni mērnieku laiki: notiek agrārreforma. Sādu reformu realizēja Latvijas Republika (kaut arī šī republika vārdā saukta netiek). Arī jaunā vara nav brīva no neattaisnojamām varmācībām. Tāda ir nevainīgā Linuma notiesāšana un nošaušana, un šī epizode ari ņemta no Vecpiebalgā pieredzētā. Tiecoties pēc zemes, notiek jaunas neiietibas, zeļ kukuļošana, līdzīgi, kā bija «Mērnieku laiku» gados. Laikam šo līniju autors bija paredzējis plašāk izvērst romānu turpmākajās daļās, rādot, ka lielu pārvērtību laikmeti allaž saceļ daudz duļķu. Līdz ar to «Jaunie mērnieku laiki» no politiskas ievirzes romāna, kāds tas ir nepabeigtajā formā, izvērstos par morāles romānu, kādi ir «Mērnieku laiki». Tiesas spriešana par cilvēkiem, viņu dabu, kas ar lielu spilgtumu atklājas šādu pārgrozījumu gados. Te nāk prātā Reinis Kaudzīte, kas savos domu izteikumos taujāt taujā: kad no pasaules pazudīs ļaunums, nelietība? Reinis nonāk pie drūma secinājuma: kamēr pasaulē būs cilvēks, būs arī ļaunums, būs nelietība. Iznīcini cilvēku, un būs zudis arī ļaunums. Matīsam šī Reiņa drūmā atziņa bija zināma, bet viņa skats uz pasauli bija gaišāks: vienmēr pasaulē ir mitis ari godīgums, kaut nīsts un vajāts, un to neiznīcinās nekādas pretvaras. Cilvēku pašu varā ir veidot savu dzīvi: godīgumā vai negodīgumā, taisnīgumā vai netaisnīgumā. Ari tiesāt un sodīt tos, kas ir pret cilvēcību noziegušies.