—- Jā, un kad tev noņems māju, ko tad tu darīsi? — Steņģene vaicāja tāļāk.
— Vismaz šodien jau nenoņems, — Steņģis runāja vienaldzīgi. —- Un, ja ņems, tad atturētāja tu arī nebūsi.
— Nu, tevis dēļ jau var paņemt vai visu, — pati rūgti sacīja, — un tevi pašu arī, kas labāk gan būtu.
— Tad govis varētu dzīvot neslauktas, — Vernulis zobgalīgi piebilda.. .
— Un tu jau arī viņu slaucējs neesi bijis, ne būsi, — Steņģene atraidoši atmeta pretī.
— Ko vainu jūs ar tīm meitīškīm pluinītīsj—Stērģenieks uzsauca.—Vui tod zemes šūdin nemaz nadaleis?
— Vēl jau dalītāji nav pavisam pasludināti, — Vernulis atteica.
— Jitī poši vin jau bousīt, vui nu kas cits? — Stērģenieks skaidroja tāļāk. — Loi nu dala šūreiz, vui citu reiz, bet tū gon zinīt paturēt protā, ka Azarmuižeiņa mun vīnam pošam. …
— Nekaunīgais, bezdievīgais pagān! — Steņģene viņam uzkliedza. Tad, pret Steņģi pagriezušies, viņam arī uzsauca: —- Brauc nu, brauc uz māju! Vai nedzirdi, ko saka?
— As uzoicinu licinīkus īklouseitīs, kā viņa muni lomā! — Stērģenieks grasījās, - To as viņai naškinkušu, lai vui valns par stenderi palīk. Muns tēva tēvs jir dzeivūjis Azarmuižeiņā, un mun vajaga viņu dabeit.
— Mels mel's! — Steņģene kliedza pretī. — Tur nav bijis nekāda tava tēva tēva, tu, kleņģi, tur nevari nekā dabūt.
— Klausatīs, ļoudis, kā lomā muni otkan, — mel's mel's, kleņģis Tuluk, Rempi! Jūs līcinīki! — Stērģenieks kliedza atkal.
— Goda vīrim taisnības pēc neklājas liegties, lei, — Tuluks atsaucās ar cienības pilnu izrunu, — liecību jau dosim, tik vien Ezermuižiņa nevar būt tev vienam pašam, lei. Tur daļa arī man ar Rempi.
— Jā, jā, Jān, brāl! Daļa gan mums ar, — tā Remps atsaucās.
— Vaina klurģi, vuj jūs nadabūsīt citu vītu! — Stērģenieks kliedza jo vairāk. — Ko jūs bāžaties mun virsū?
— Tētiņ Dieviņ, tādas nelaimes! — Steņģene vaimanāja. — Kā tu, cilvēks, pasauksi īstā vārdā kādu, to tevi sūdzēs par lamāšanos, ka nedrīksti ne mutes vaļā plest.
— še jau ir vien atkal aplinka lamāšanās, — Vernulis aizrādīja. — Viņa grib sacīt, ka tevi, Stērģeniek, esot nosaukusi īstā vārdā. Tad tu nu esi nekaunīgais, bezdievīgais pagāns, meļ's, kleņģis». Sitie tad esot tavi īstie vārdi.
— Vernuli, tu arī līcinīks! — Stērģenieks uzsauca.
— Labi, labi, — Vernulis atbildēja. — Kad jau aicinātam jātiek, tad liegties nevar.
— Vai Dieviņ, tāda posta ar šitādiem nešpetn … nē, nē, labāk nesaku nekā — citādi sauks atkal lieciniekus. — To sacījusi, Steņģene, dikti raudādama un abām plaukstām seju aizklājusi, izlīda caur drūzmu laukā.
— Kam vajaga šodien pavisam šādu lietu kustināt, kas nemaz nepieder pie šās sapulces darbiem? — Brencis Linums stājās starpā. — Tur tad nav ari brīnums, ka caur tādiem iekārošanas vārdiem dažs cilvēks var tikt aizrauts uz skarbiem izteikumiem, it kā ar nodomu kaitinot.
— Lai lūst vui pleist, bat as viņai ta naškinkušu, — Stērģenieks izsaucās. Un tad vaicāja Steņģim: — Klausies, Steņģi, kur tava māteite palikās? Ja viņa varbūt gribātu leigt ar labu, tod loi nok.
— Ej vien pats laukā meklē, — Steņģis vienaldzīgi atbildēja, pīpīti uztaisīdams. — Laukā jau viņa būs. Skaties vien, kur lielāks tieselniecīgu puisiešu bars, tur jau viņas rūtainā sedzene pa vidu mirdzēs.
— Ja jou grib īt tīsas prīkškā, tod loi nadūmāj tikt bez solmim voļā, — Stērģenieks runāja. — As viņas maklāt naīšku, ja pate grib, loi nāk īkškā.
— Kas man par ziņu! — Steņģis atkratīdamies atbildēja, ievilcis pirmos dūmus un šķiltavas noglabājis.— Lai iegrūž arī pāra dienas salmos, tad būs man jel tik ilgi miers.
Pēc tam Steņģis ari izlīda klusām laukā un tik pa labu brīdi atrada kaut kur sievu, uz sētas uzlīkušos, šņukstam. Viņš tai uzsauca:
— Dārta, ja gribi kopā ar mani braukt uz māju, tad nāc, es ilgāk te nediedelēšu.
— Kaut tu aizbraucis vai ellē! — Steņģene, nemaz galvas nepaceldama, pilnās dusmās atrūca un šņukstēja jo dikti, pēc tam vēl runādama? — Vai tad man ir jel vīrs, kas mani aizstāvēs pret tādiem sātaniem, kādi tur iekšā, lai vai aprij kā zvēri, liecinieks liecinieka galā. Kā izsalkuši vilki, mani vien tiesāt. Kur nu vairs lai glābjas bez nekādas aizstāvības?
' — Tu cilvēkus lamā un tad šņuksti, ka nav, kas aizstāv, — Steņģis atteica. — Kāda tur aizstāvēšana? Ja jau sūdzēs, tad bez nekā nepaliksi, bet, ja gribi izlīgt ar labu, tad ej iekšā — Stērģenieks vēl gaida. Bet tad pie drīzuma. Es ilgi negaidīšu.
— Ko lai es tiem rīkļiem grūžu kaklā, kad man nekā nav? — Steņģene gaudās. — Bez nekā jau tie kurti mierā nebūs.
— Man vēl pēdējais divdesmitpiecnieks ir, un, ja gribi, ņem to pašu un ej, — Steņģis lēnprātīgi runāja.
— Vai nu tu nevarētu iet un izlīgt? — raudāt nemitēdamās, viņa Steņģim kā pārmetoši uzsauca.
— Nu tad iesim abi. Man vienam viņus grūtāk piedabūt uz pieļāvību, — Steņģis sievu uzaicināja.
Nekā vairāk nesacīdama, seju priekšautā noslaucījusi, Steņģene gāja. arī līdza sapulcē atpakaļ un ar lielām pūlēm — īpaši Steņģa lūguma labad — piedabūja Stērģenieku par to pašu divdesmitpiecnieku pie miera.
Patlaban, iznāca vēlēšanas komitejas priekšnieks pasludināt, kas ievēlēti. Starp tiem bij vispirms, kā jau domāts, Vernulis, tad Jete, Linums, Laķis un citi, kas mazāk pārzināmi.
Steņģene pēc tam vairs neliedzās gan braukt vīram līdz uz māju, bet viņa bij tādā sajūtībā kā bērns pēc rīkstes. Asaras gan nostājušās, bet sirds smaguma pilna. Viņai sāka nākt prātā, ka visas bēdas nav vis vēl galā un ka ar Vernuli izlīgšana var iznākt vēl grūtāka nekā ar Stērģenieku. Viņai gan labāk patiktu, ja Steņģis vaicātu kaut ko par tā rīta tiesas lietu. Bet viņš nelikās par to ne zinot. Nesaprata viņa arī, vai iesākt pavisam ko stāstīt vai nē — un īpaši par Vernuļa apvainojumu, kuras domas it sevišķi nedeva viņai miera.
Bet nu uz otru pusi cēlās Steņģenei arī jautājums — cik ilgi lai visu slēpj? Beidzot tāpat kādreiz jāstāsta būs. Ja
nu Vernulis varbūt nesūdzētu par apvainojumiem un goda aizskārumu, lai tad nu vēl šā vai tā, bet nevarēja ticēt, ka viņš mierā paliks, būdams tik stipri iekaitināts. Jāmaksā Vernulim ari atturētā algas nauda līdz ar tiesas izdevumiem — un kur to ņemt? Nav vairs nekā rokā, un paredzēt ari nevar, kur kas ienāks. Dažādi citi maksājumi ari nepildīti — un no kurienes līdzekļi celsies? Viņai sametās ik brīdi smagāk un gandrīz neviļu izlauzās smaga nopūta uz āru:
— Ak negals, cik grūta šitāda diena!
— Kas tev, Dārt, tos šādus grūtumus uzlicis ja pati viņu nemeklētu? Vai es tev labi nesacīju likt pie malas īpaši šo Vernuļa lietu, izmaksājot viņam ar labu to aizturēto algas mazumiņu? — tā Steņģis atsaucās pa brītiņu savā lēnīgā nesteidzības garā. — Kad tev pašai nebij nojaušams, ka neesi Vernuļa pretiniece nedz tiesas lietās, nedz citādi, tad vajadzēja klausīt jel maniem vārdiem. To jau varēja paredzēt, ka tas putns pratīs tavai vientiesībai un nezināšanai aplidot vai desmit reizes apkārt.
No šiem vārdiem Steņģene saprata, ka vīram jau ir zināms prāvas gājums un sliktais iznākums, un tas viņu sadusmoja no jauna, pat vēl vairāk.
— Kas tad ir steidzies tev to jau sapļāpāt? — viņa vīram sirdīgi uzsauca.