— Kas visus tos stāstītājus lai zina saskaitīt un saukt pie vārdiem? — Steņģis tāpat mierīgi atbildēja. — Man jau arī vai uz ikkatra soļa bij jādzird gan bodē, gan pagalma gan sapulcē: Steņģi, Steņģi, klausies, kā tava pilnvarniece tiesājas, kā tava vecene meklē lieciniekus, kādas tavai mātītei zīmogmarkas — un nezin kas vēl viss cits! — Pie šiem vārdiem Steņģis arī viegli pasmējās, no kā sievas dusmas iedegās jo trakāk.
Atkal pa brīdi Steņģis turpināja, sacīdams:
— Tad vēl rādās, ka tu pati nemaz neapjaut, kādās cilpās vari ietinusies būt ar tām Jankeļa zīmogmarkām. Tiesāties tu mudīgi ej, bet vēl nesajēdz, ka valdība ar zīmogmarkām ņem tiesu nodokļus un ka viltus zīmogmarkas ir tikpat kā viltus naudas zīmes.
Steņģene savā sirds nemierā nezināja arī šoreiz nekā labāka sacīt kā pēc pastāvošā ieraduma atkārtot sekošos — Kad jau nu man nav vīra par gājēju, tad lai ari nav. Vai vieglums sieviešu cilvēkam tiesu ceļus staigāt, kad neiets nevar palikt?
— Nu tad klausies atkal no manas puses, kas tev arī vairs nezināms nav, — Steņģis uzsāka savā nesatricināmā,nesteidzīgā lēnprātībā. — Kad man nav, lai nav sievas, kas dzīvi kopj, tad daru to pats, kamēr vēl nav pavisam izputēts, uz ko ilgi gaidīt arī gan vairs nevajadzēs, bet kas nebūs vis cēlies caur nicinātā vīra tiesāšanās gara vājumu, bet caur sievas tiesāšanās gara stiprumu.
— Tad jau, tad jau man cits nekas neatliek kā raudas un asaras! Es, es tā vainīgā pie visai
Steņģis gribēja gan vēl sacīt, ka tas tiešām tiesa, bet, zinādams, ka sieva drīzāk atdos dzīvību nekā pēdējā vārda paturēšanu, palika klusu, jo citādi varot tielēties vai līdz rītam.
10. Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī
Draudzes mācītājs — mīkstās istabas kurpēs un pavalkātā mētelī turēdams kreisā rokā «Jauno Derību», labā — zīmiķi, staigāja pa savu pieņemamo istabu, sazīmēdams kārtas nākamās svētdienas sprediķim. No uzgaidāmās istabas nāca dzirdams troksnis, vairākiem cilvēkiem sarunājoties, kam pirmām iet iekšā. Cits citu skubina, bet neviens pirmais negrib iet. Pēdīgi var izdzirdēt, ka pirmām jāiet Stērģeniekam un ari jāsāk pirmām runāt. Durvis atveras, un ienāk visi trīs zināmie: Stērģenieks, Tuluks un Remps. Visiem šautenes piecos, visiem lepns izskats. Pēc labrīta Stērģenieks iesāk runāt:
— Mās, māceitāj, nākam īrūčus otpraseit.
— Un kas jūs pēc amata esat? — mācītājs vaicāja.
— Mās asam jounās valdeibas miliči, — Stērģenieks atbildēja.
— Vai kāds apliecības raksts jums arī ir? — mācītājs taujāja tāļāk.
— Navaid, — tā atkal Stērģenieks, — bat jūs jou muis pazeistīt.
— Es jūs pazīstu gan kā dažādas palīdzības meklētājus, bet nevis kā kādus amata vīrus, — mācītājs atteica.
— Mās vēl nūle vakar tikām īcelti, — Stērģenieks skaidroja.
— Un tad šorīt tūliņ steidzāties pie manis, — tā mācītājs joprojām.
— Kur tad, mācītāj, citur labāk lai ejam? — Remps jautājoši runāja. — Kad jau tur neiesi, kur vāri ko cārāt, ko tad līdzās iet mums tur, kur nādod nākā?
— Un ko tad jūs cerat no manis īsti dabūt? — mācītājs vaicāja.
— Kā jau, mācītāš, esam sacījuši, mums jānāk pēc ieročim, lei, — Tuluks cienīgi atbildēja.
— Bet vai man kaut kad kādi ieroči ir iedoti, ka var nākt tos atprasīt? — tā atkal mācītājs.
— Visim viņus tagad atprasa, kad arī iedoti nebūtu, — Tuluks paskaidroja.
— Nu tad še mani abi ieroči pašlaik rokās ir, un tos dabūt varat. — Tad, zīmiķi rādīdams, mācītājs sacīja: — Ar šito var karot pret cilvēkiem rakstos. — Un «Jauno Derību» rādīdams: — Ar šito var. karot pret pašu velnu vārdos. Varat ņemt, kuru gribat, vai arī abus, bet citu Ieroču še nav kā tik no šitādiem veidiem.
Pēc tam mācītājs turpināja savu staigāšanu un miliči drusku apmulsa.
— Mārc, brāl, ja ieroču nav, saki, lai dod naudu, — Remps čukstēja Tulukam ausī. .
— Mācītāš, — Tuluks uzsauca, — ar tādim ieročim mēs karot nemākam, lei. Bet, kad jūs tādu ieroču nevarat dot, kādu mums vajaga, tad dodat naudu. Ar to mēs arī paliksim mierā.
— Jā, naudu varat dabūt, — mācītājs sacīja un pasauca savu veco saimnieci, kas viņam bij mātes māsa, un sacīja taij — Krustmāt, padod no guļamās istabas to naudas kastīti. '
Viņa, uz visiem trim zīmīgi- un sirdīgi paskatīdamās, izgāja. Mācītājs pa to starpu atkal staigāja, savu iesākto darbu turpinādams. Miliči, būdami pārliecībā, ka vēroti netiek, savstarpēji samirkšinājās acīm un cits citam par saprašanas zīmi piebikstīja pie sāniem, it kā sacīdami: lūk, cik gudri nu būs! Tik viegli dabūsim naudu!
Kad kastīte bij atnesta, tad mācītājs sacīja krustmātei:
— Gāz uz mutes, lai nauda izbirst galdā!
Viņa tā darīja, sacīdama: — Te nu ir beigu beigās visiem trim vēl, ko rīt. — To sacījusi, viņa dusmīgi atkāpās uz izeju.
— Vui tī nabej lamošanās, kod viņa saceija — vusim trim, kū reit? — Stērģenieks vaicāja.
— Es vis nesacīju «vusim», bet visiem, kā grāmatās rakstīts, — viņa, pie izejas durvīm atgriezusies, vēl atsaucas.
— Tad valns viņas sozina vusas tīs gromotas — Stērģenieks atkliedza. — Citās otkan asut raksteits «vusim».
— Es nesacīju vis «raksteits», bet skaidri — «rakstīts», tāpat nevis «reit», bet «rīt», — krustmāte vēl, durvīs stāvēdama, Stērģenieku sarāja. — Nezin kādēj šim vēl jālepojas valodu tā ākstīt — To sacījusi, viņa durvi aizvēra aiz sevis.
— Tad valns vusu lai aaprjūtl — Stērģenieks izsaucās— Munā pusē tā vīn vusi runāj, a navīns nadūmoj āksteit voludu.
Mācītājs staigādams tik drusku pasmīnēja par šo abu sarunu, bēt nesacīja ne vārda.
Ak tad tik vien tās mantas par visim mums tur izbira, — Tuluks, skatīdamies naudas gabaliņos, izsaucās un taisījās jau iet tuvāk.
Bet Stērģenieks, to saprazdams, piesteidzās pirmais un uzlika plaukstu uz naudas, izsaukdamies: — Tī mun!
— Palūk štie! Par ko tad tev vienam, lei? — tā Tuluks viņam pretī.
— Vai tas, Jān, brāl, labi, kad tu viens pats tā gribi uzkundzēties par mums diviem? — Remps, tuvu pieliekdamies, vaicāja. — Cik ir, Jān, tik lai ir visiem vienlīdzīgi.
— Ko jūs, vaina pļāguri, plijātīs mun vīnumār virsūl — Stērģenieks kliedza uz abiem biedriem. — Kur vīn as kodu noudeiņu izdabīju, tur jūs kā maitu vanagi vusur klāt; tā tis bej viesīgā vokarā, tā aizvokar pogostnomā ar Steņģe-nes noudu, tā jite.
— Bez mums, abim lieciniekim, tu, Jān, brāl, nedabūtu no Steņģenes, lel, nekā, — Tuluks skaidroja. — Un tad vel negribēji ar mums dalīties. Lielā tiesa jau tev palika tā kā tā vienam pašam, bet lai tiek mums jel arī pa daļiņai, pa pilītei, lei.
— Citi vis, Jān, brāl, tev tā pa prātam neizliecinātu kā mās ar Tuluku, — Remps metās starpā, — no mums, lieciniekiem, Steņģenei bij vairāk bail nekā no tevis paša. Atlaid vien nu, brāl, naudiņu vaļā, lai varam izdalīties godīgi un lābi ar mīlāstību.
— Kā miličim, goda vīrim, pieklājas, lei, — Tuluks Rempi pabalstīja.
—- Ko, vaina pleikas, jūs ap muni dauzītīs? — Stērģenieks uzkliedza, naudu joprojām turēdams. — Na jums kā plenčīm poģiras lāpāmas, na nakā.
— Kur tad, Jān, brāl, paģiras celsies, ko lāpīt, — Remps, tuvu pieliecies, raudzīja Stērģenieku pārliecināt sev par labu, kad viss lielums vienādi paliek tavā rokā. Ar tām pābirām mās nākad līdz paģirām netīkam.