— Kur no tādim niekim celsies paģiras, lei? — Tuluks atkal palīdzēja Rempam. — Ja jau mums par ikkatru dalīšanu jāstrīdas,- palūk štie, kā nupat, tad labāk mēs ar Rempi metīsimies atkal uz savu roku kā agrāk; paliec tad bez lieciniekim. Lai tad tevi lamā, cik grib, — pierādīšanu nekādu nebūs, izsūdzēt neviena nevarēs solīties, un ienākuma nekāda. Šoreiz jau vēl uz manu sacīšanu mācītāš lika naudu atnest.
— Tu, Mārc, imoisījīs baz rindas munās dareišanās, — Stērģenieks atmeta pretī. — Māms beij nūrunāts, ka mun vīn jārunāj.
— Tas domāts bij tā tik priekš pašim pirmiem vārdim, ka Iesākt valodu, ka mācitāj zin, kas esam par vīrim, lei, — tā Tuluks.
— Tā gan, Jān, brāl, tā! — Remps, tuvu pieliecies, centās Stērģenieku mierināt. — Jo vairāk asam runātāju, jo drīzāk var kaut ko panākt.
— Nu, tad daliet ar, elles plenči, — Stērģenieks atkliedzās, roku atraudams no naudas. — Tur tad, nabaus na šam, na tam nakāl
— cik tiek, lai tiek, kad tik ir visiem vienlīdz, lei, — Tuluks atsaucās un stājās saskaitīt un dalīt, abiem biedriem līdza vērojot.
— Tur nu ir visa mana manta un bagātība, — mācītājs sacīja, tuvāk pienākdams. —Ņemat viņu un dalāt, tik neceļat vismaz savā starpā naida viņas dēļ.
— Mums jau mācītāj, tas nākāds naids vis nav, tā tik tāda pati ierasta tiele vie, — Remps ļoti mīlīgi mācītājam atbildēja, it kā abu biedru vārdā ari.
— Kā sacīju, ņemt jau gan varat, tikai ne priekš paģiru meklēšanas un viņu lāpīšanas, kā dzirdēju jūs savā starpā runājam, — mācītājs vēl piebilda. — Priekš tādām vajadzībām es nevaru dot it nekā.
— Mās jau pavusam nasaceisim, ka tī nouda dobeita nu jums, — Stērģenieks mācītāju mierināja.
— Lai arī jūs nesacītu, bet man pašam nav sirds ar mieru, palīdzot iet jums posta ceļos, — mācītājs atbildēja. — Izlietojat to mazumiņu priekš kādas derīgas vajadzības.
— Tur, mācītāš,trim vīrim paģiras pavisam neiznāks,— Tuluks teica.
— Un derīgākas vajadzības mums, mācītāj, nemaz nav par sirds uztaisīšanu,"— Remps steidzās apliecināt.
— Grēcīgim priekim jau mēs nenododamies, ne dančim, ne ziņģēm, lei, — Tuluks cienīgi apstiprināja.
— Un kautīs ar daudz nakaujamīs, ja tikai kodu reiz!
ar tū pošu daleišanūs, — Stērģenieks palīdzēja mācītāju pārliecināt par saviem tikumības krietnumiem.
Tuluks griezās pie galda un ņēma to naudas blāķīti sev, kurš izskatījās drusku lielāks, bet Stērģenieks krita klāt, iekliegdamies: — Valna klurģi, tis ir muns!
— Vaj tad visi nav vienādi? — Tuluks neatlaizdamies atsaucās.
— Valns tū zin, bat jitim nadur pirkstu klotl — Stērģenieks mācās Tulukam virsu.
Izcēlās abu starpā stipra grūstīšanās, un grūstoties naudas blāķīši pavisam sajuka kopā.
— Tu jau Jān, brāl, bez kaušanās nekad navāri iztikt,— Remps nāca starpā.
— Un tu ar, klurģi, Ondž, verīs, ka nadabij pa purnul — Stērģenieks viņam uzkliedza.
Mācītājs, redzēdams, ka paši vien galā netiks, stājās vidū, sacīdams:
— Pag, laižat, es izdalīšu visiem līdzīgi.
— Tas labi, tas labi! — Tuluks atsaucās, un Stērģenieks atkāpās, Tulukam uzsaukdams: — Pagaidi vin, valns, Mārc, as tav laukā rādeišu.
Mācītājs izdalīja, bet viena naudiņa atlika, un par to sacēlās atkal strīde. Tad mācītājs lika visiem trim pagriezties uz otru pusi, lai neredzētu, kuram blāķītim šo atlikumu pieliek. 'Nu lika ņemt Stērģeniekam pirmām, Tulukam otram un beidzot Rempam, kurš mierīgāks pēc savas dabas.
— Kad nu tās naudiņas tā pamaz,-tad dodiet, mācītāš, mums pa gabalam no savim apģērbim un apavim, lei, — Tuluks uzrunāja mācītāju tālāk. — Redziet, ka man kājas gandrīz basas.
— Jā, no apģērbiem gan, mīļais mācītāj! — Remps Tulukam palīdzēja. — Man svārku tikpat kā nāmaz. — To sacīdams, viņš pašķīra savu skrandaino mētelīti.
— Un mun tik jitīs kelderu skrombas, kas mugurā, — Stērģenieks apgriezdamies sevi rādīja.
— Bet kur mans mētelis, ko viņlaik jums iedāvināju? — mācītājs jautāja.
— Mun viņa vairs navaid, — Stērģenieks nedroši un kavēdamies atbildēja.
— Un kālab «navaid», — mācītājs pratināja tāļāk.
— Nazin vui kāds baus nūzadz's, — tā Stērģenieks.
— Bet es viņu redzēju Suņu kroga puisim mugurā, kurš zaglis nemaz nav, bet godīgs cilvēks, — ta atkal mācītājs.
— Valns viņu zin! — Stērģenieks izsaucās. — Mun tur reiz bej breismeigas paģiras. Var bout, ka viņam tis ir atdūts, kū paģiras lāpeit.
— Ja drēbju gabali jādod projām, kā jūs sakāt, priekš paģiru lāpīšanas, tad apģērbjami jūs neesat, — mācītājs sacīja. — Jo kad gan jums paģiru trūks?
— Nupat vis viņu necik nav, — Tuluks ierunājās. — Tas sakarā ar tādim posta lalkim. Ja nu ir vien kādi lielāki svārki, tad, lūdzu, nežēlojat gan, bet liekat iedot. Pats kungs jau ari māca, ka tie, kam divēji svārki, lai dod vienus tiem, kam nav, lei.
— Kurš kungs tis ir? Vui Bungžu muižas? — Stērģenieks vaicāja. — Bet tis jau nu projām. As tiku viņam grāvus rac's.
Abi biedri pasmējās laikam par Stērģenieka gara gaismas trūkumu, apzinādamies paši esot vai stiprāki, bet nesacīja nekā vairāk, laikam sajēgdami, ka ir iekustināta cienīga augstība, par kuru tērzēt nedrīkst.
Mācītājs pašlaik bij pabeidzis savu sprediķa sakārtošanas darbu un apsēdās, nelicies līdz šim par miličiem nekā daudz zinot, lai gan, protams, dzirdēja visas viņu sarunas.
Tur nu Remps griezās pie viņa arī ar lūgumu jel pēc cepures un cimdiem un Stērģenieks vismaz pēc vestes,Ja cita neesot, ko dot. Viņš uzklausīja visu ar mierīgu prātu kā vienumēr, tad sacīja viņiem:
— Saslienat nu jūsu šautenes tur kaktā un nākat sasēs-taties še uz sola parunāties ar mani. Līdz šim jūs esat runājuši tik savā starpā, kamēr man bij mans iesāktais darbs, kuru nu esmu pabeidzis, un varēšu parunāties kādu brītiņu arī ar jums.
Miliči tūliņ darīja, kā rīkoti, un sasēdās solā iepretim mācītājam.
— Vui dūmus taiseit dreikst? — Stērģenieks vaicāja mācītājam.
— Taisāt vien droši, kad jums vajadzīgs, — mācītājs atteica. — Pīpošana gan ir viens no Jauniem netikumiem, bet, kas ieradinājies, tas vismaz uz reizes reti kad var no viņas atraisīties. . <J:
— Kā, zaldatūs boudams, īrodinajūs, tāpat jakalpoj vīnumār, — Stērģenieks atbildēja, pīpītes meklēdams.
— Tāpat jākalpo t^m otram elkam ar, kas vēl vai negantāks par pirmo, — mācītājs runāja.
— Jā, tis jau ir tis valna brendiņš, — Stērģenieks īgni atteica, kaut kādu vietējībā audzētu tabaku pīpītē bāzdams.
Kad diviem tik briesmīgiem un nežēlīgiem vergu kungiem uz mata jāizkalpo, tad nav vis brīnrtns, ka na baga cilvēks ne tik nespēj sev apģērba sagādāt, bet pat vēl jādod projām nereti tas, kas mugurā, atdodot lļdza arī savas cilvēcīgās goda tiesības, — tā mācītājs.
Miliči visi klusēja. Tad mācītājs pa brītiņu uzsaka ar viņiem to īsto sarunu, kuru priekš šā brīža bij nodomājis. Viņš sacīja;
— Jūs visi trīs esat vairākkārt nākuši pa vienam pie manis meklēt dažādas dzīves palīdzības gan drēbēs, gan naudā. Un, protams, ka ]ūs uzskatāt mani. par tik turīgu, ka viegli varu ikkatram dot, ko lūdz. Bet tad nu klausāties vispirms, kāds mans turības stāvoklis ir. Viņš ir tads, ka man patiesībā nav atstāts gandrīz nekas no tā, kas bij agrākiem mācītājiem, atskaitot tik to izņēmuma ziņā mazvērtīgo zemes gabalu, ko sauc par neatņemamo un kura apstrādāšana maksā — ja ne vairāk, tad varbūt tikpat, cik liels viņa ienākums, ko tas dod. Man nav iespējams turēt ne zirga, ar ko braukt pa draudzi amata pienākumos, — man nav spējams algot pat neviena cilvēka, kas jel kaut ko darītu priekš manis. Un, ja man nebūtu vēl manas vecās mātes māsas klāt, kura mani mazu izauklējusi un kura ari gan, par laimi, kā mātes vietā pie manis turas, tad man vajadzētu būt še vienam vienīgam par sevi, bet palikt arī gan joprojām kā draudzes garīgam apkopējam. Pašā jaunākā laikā ienāca gan viena nabadzīga laulāta pāra, veci cilvēki, kā brīvi iemītnieki, kuriem citur vietas nebij. Ar tiem tad esmu gandrīz vienādā dzīves stāvoklī. No draudzes locekļiem algas ziņā man neienāk tikpat kā nekas. Dažiem maniem amata brā|iem citās draudzēs klājas gan, laikam vismaz vēl šobrīd, labāk, bet arī nezin, cik ilgi tā būs. Mans ienākums tad vēl pastāv pavisam no amata izpildījumiem, ko daži draudzes locekļi labprāt pasniedz, bet arī ne visi, jo likuma uz to nekāda nav.. Staigāju uz baznīcu nereti kājām, tāpat ari uz citām pasniedzamākām vietām amata darbos. Neesmu pāra gados spējis iegādāt sev nekā no apģērbiem, pat arī ne no vajadzīgākām grāmatām un stāvu vēl parādos, kas cēlušies skolojoties un par kuriem Jāmaksā augstas procentes; bet nupat no naudas ne zīmes nav. Pirmīt pēdējais naudas gabaliņš, kas nebij izdalāms, krita kā laimes loze vienam no jums, bet nezinu gan — kuram. Redzat, tāda ir man turība un tāda mana palīdzības spēja, bet atrauties tomēr neatraujos darīt visu līdz pēdējam.