Mācītājs pēc tam drusku apklusa, un Stērģenieks sacīja:
— Tad vusai brengi vus jums navaid.
— Vai nu mums ar, Jān, brālf vieglāk? — tā Remps itrunājās līdza.
— Bet jūs esat brīvi par sevi un varat pelnīties, kur, kad Un kā gribat, — mācītājs sacīja starpā. — Man turpretī ar manu nebūšanu jākalpo diendienām draudzei.
— Tas jums kā daždien mācītājam tā pieklājas un saskan ar visim rakstim, lei, — Tuluks liecināja.
— Es noprotu, Tuluk, ka iūs arī kaut ko zināt no svētiem rakstiem, — mācītājs atkal uzsāka, — bet nu…
— Jaunās dienās jau nu gan tika iets pa kambaru kambarim un no tiem kambaru tēvim — sacltājim šis tas dzirdēts iz rakstim, lei, — Tuluks atbildēja, pārtraukdams mācītāja vārdus. — Nu, šamī laikā tas viss jau aizmirsies.
— Bet varbūt atceraties no dievgalda mācības laika to līdzību par žēlsirdīgo zamarieti, kurš… — Mācītājs še gribēja skaidrot, bet Stērģenieks iekrita viņam valodā, sacīdams
— Vui tis tis Zomars, kas dzeivoja pa Spūllšu pogostu? Tis jau tods pots pleika viņ bej, kas navlnam nakg šķinkūt našķinkūja.
Mācītājs drusku pasmējās, bet tad turpināja uzsākto sarunu, sacīdams»
— Sis Žēlsirdīgais zamarietis, par kuru līdzība runā, nebij nekāds mācītājs- bet padarīja vislielāko žēlastības darbu, apkopdams slepkavu sakauto cilvēku un aizgādādams viņu mājvietā. Tad nu redzat, ka labdarības pienākums nav uzlikts tik mācītājiem vien, bet ikkatram cilvēkam.
— Ko tad, mācītāš, no šādim nabagim var gaidīt? — Tuluks atsaucās. — Ko tie var citim labu darīt, kam pašim nekā nav?
— Bet kāpēc tad nav? — mācītājs uzstāja. — Jūs esat, tāpat kā jūsu abi biedri, Joprojām spēcīgs darbavīrs itn strādājat uz darba devēju maizes un dzīvokļa. TSdā ceļā ikkurš godīgs strādnieks var sapelnīt droši vien sev, cik vajaga, un uzturēt vismaz'otru cilvēku, Ja vajadzīga, un, Ja nav otra cilvēka kā jums, tad sakrāt vecumam vai kādām neveselības nedienām pārējo daļu. Bet kāpēc jums tas tā nav? Vai darbu trūkst? Vai nopelnīt nevar?
— Darbu netrūkst gan, un nopelnīt var, bet priekš smagiem darbiem man maz vairs spēka, un vieglu vien nevar vis daudz atrast, — Tuluks atbildēja.
Jūs, cik zinu, strādājat pie dreimaņiem un krēslenie-kiem. Tur diezgan ir vieglu darbu, — tā mācītājs.
— Darīts jau gan tiek un pelnīts ar, bet starp drukim tāpat izietas, — Tuluks kā aizbildinādamies atteica.
Un nespējat pat vēl sevis uzturēt ar apģērbu. — To sacījis, mācītājs, griezās ar jautājumu pie Stērģenieka.
Un kas jums, Stērģeniek, par kavēkļiem, ka nevarat ne-tik vien nekam nekā laba darīt, bet meklējat pastāvīgi tāpat sev labdarības, lai gan samērā esat vēl spēcīgs vīrs un labs racējs?.
Tur vaineigs tis pots pūsta brendiņš, — Stērģenieks atsaucās. — Kout tī vaina negribējis! Nupat golva kā svina pilna, bat navaid, ar kū poģiras lāpeit.
— Te redzams, kādi kavēkļi jūs attur no cilvēka krietnības! — mācītājs noteica un tad griezās pie Rempa, sacīdams
— Un jūs, Rempi, kādēļ jūs nevarat nekam palīdzēt uņ lūdzat pasi dāvanu? — mācītājs turpināja jautājumu. »
- Man, mācītāj, abos tukšmaņos sāpe dursta kā ar ikšiem, vej šitā, — Remps atbildēja un iegrūda ar īkšķi labi krietni Stērģeniekam sānos.
Valna klurģi, Ondž, kū tu mun grūd? — Stērģenieks iekliedzās
— Nu tad redzi, Jān, brāl, kā ir, kad sāpe dursta tukšmaņos kā ar īkšiem, — Remps aizbildinājās.
— Valns ar tavīm tuķšmaņīm, ar tavīm īkškīm, ka tav naigožu po purnu! — Stērģenieks kliedza kā ieradis.
— As tik tad varu dzīvot, kad kādu glāzīti iedzeru, kur apvārdotas zālītes iemiekšētas, — tā Remps skaidroja.
— Ar spēclgim vārdim jau var ārstēties bez visim apķēķerim, lei, — Tuluks apliecināja.
-- Bet tad nu, visbeidzot, miliči, redzat, ka paši vien esat Vainīgi pie savas nebūšanas, ka nespējat paši sevis uzturēt un būt apģērbti, neskatoties ir vēl uz to, ka pienācās kaut ķo darīt arī priekš tādiem, kas ir patiesīgi bēdu cietēji, — mācītājs runāja, kā pamācības iznākumu. — Labpties un būt apģērbušies varat visi, ja gribat vien raisīties vaļā no posta nagiem, un īpaši tagad, kur esat iecelti atklātības amatā un kur laikam nāks alga arī.
— Nazin voi kas bius, — Stērģenieks atbildēja. — Viņi skoidruja, ka tis asūt gūda omats — vorut nasāt īročus; bat kas tur por lobu?
— Kad tas tā, tad pieturaties pie saviem peļņas darbiem pa vaļas laikiem un nelaižat peļņas vairs.vieģlprātīgi
projām, — mācītājs paskubināja vēl miličus uz labu un sacīja beidzot tiem:
— Kā jau es solījos, tad gribu arī šo pēdējo reizi jūsu lūgumu vēl pildīt, izdodot tos drēbju gabalus, ko esat lūguši, un tad man pārāk par jums paliks gandrīz vairs tik mans amata apģērbs, bet no cita tik tas, kas man mugurā. Tik to vienīgi lūdzu vērot, ka es nedodu priekš nodzeršanas, bet tik priekš godīgas novalkāšanas.
11. Jaunievēlētā izpildu komiteja,
Jaunievēlētā izpildu komiteja, Ievēlējusi sev priekšniecību, tūliņ ari noteica un izziņoja dienu, kad uzdoties tiem, kas zemi vēlas dabūt un kam tiesība uz to. Lai gan komitejas darbībai bij. iesākties ap pulksten desmitiem, tomēr pagastnama lielā istaba pildījās jau stundas divas agrāk dažnedažādiem zemes gribētājiem jeb viņas paturētājiem.
Sāka mirdzēt tur jau samērā agri Steņģenes rūtainā se-dzene un slaistīties galvām pāri miliču šauteņu stobri, kā arī dzirdama bieži Stērģenieka dobjā balss ar viņa savādo izrunu. Pirms darbu sākšanas Steņģene jau dažas reizes bij saķērusies vārdos ar viņu, pārraudama dažu pasprukušu skarbu vārdu vidū pušu, sargādamās izrunāt līdz galam, ko Stērģenieks gan vēlējās un ar visu uzmanību sekoja ikkatram viņas vārdam, ko šī izrunāja, bet neizdevās notvert neviena tāda vārda, kura dēj varētu piesaukt lieciniekus, un. tie tik veltīgi nogaidīja saukšanas. Steņģene no ,savas puses klausījās ar visu uzmanību tik uz to, vai kāds Jau nesāks runāt par ezermuižiņas dabūšanu sev, un, kur vien padzirda šo vārdu pieminam, tur steidzās vidū tādu runātāju apsaukt, bet gan uzmanīgi vairīdamās vismaz no lielārn rupjībām.