Steņģene satikās nejauši ar Plīņu saimnieci, un abas nosēdās pie loga, kur dabūja vietu un varēja redzēt pagalmu uz ceja pusi. Viņas skatījās, vēroja un apsprieda Visus nācējus, kas radās joprojām klāt, un prātoja, kādi nodomi šim vai citam zemes dabūšanas lietās un kam par labu vai par sliktu turēsies šis komitejas loceklis, kam tas un kam cits. Vairāki komitejas locekļi, kas ievēlēti no attālākām pagasta malām, nebij viņām pazīstami citādi kā lik pēc viņu vārdiem. Vairākiem viņas nezināja pat vārdu arī.
No pazīstamākiem dabūja novērot veco Laķi nākam ar nūju rokā un pīpīti mutē.
— Man par šo spriedēju gan ko bīties nebūtu, — Plīņu saimniece sacīja. — Viņš nav nedz netaisns, nedz savla-buma meklētājs bet tik vien tā lieta, ka viņam jāstāv priekš tiem bāru bērniem kā aizbildnim. Bet, Ja jau nu Plīņu mājas nepiespriež man kā tagadējai viņas valdītājai, tad labāk gan vienumēr priekš manis, ka viņa tiek tiem nabadzigiem; godīgiem meiteniem nekā tai gaisavietei Jetei. Ja tā, tad man tūlīt durvis vajā uz iziešanu.
— Bet manā labā vis viņš daudz nerunās, — Steņģene sprieda. — Augura mātei viņš būs vienumēr par aizstāvētāju, lai gan negribēs nīdēt manis arī laukā no Ezermuižiņas.
— Nu tad jau pareizi vien būs darīts, — Plīņu saimniece atbildēja. — Jo kāda taisnība tad gan, mīļā, būtu, kad tev par labu Augura māti izspiestu? Mums labi, kad tik citi neiekāro mūsu vietiņu, tāpēc neiekārosim dabūt no citlera viņu vietu. Kā man, Steņģa māt, zināms, tad Augura māte vis pēc tavas vietas nekāro. Viņa pietikt grib tik ar savu daju vien.
Ķāda nu man dzīve uz tās nieka puses? — Steņģene īgni atteica. — Tik daudz zālnieku, tik daudz dārzu viņai vienai bet kas man? Tik tās malas. Pļavas ar viņas pusē labākas un plašākas. Vai nu tik vecam cilvēkam kā viņa no pasaules daudz vairs vajaga? Var piemesties kaut kur kā piedzīvotāja.
— No tā dēla dēla Antona, kā pazinēji spriež, viņai nekā laba neesot, ko gaidīt, lai gan to kā savu bērnu audzinājusi, — Plīņu saimniece piezīmēja, — tālab jāgādā un jārūpējas gašai par savu iztiku līdz dienu galam. Un no kā lai tāda iebūVietībā dzīvo, ja negrib līst pagastam uz kakla?
— Ak tētiņ Dieviņ! — Steņģene nopūtās. — Kurš nu būs, kas kādu vārdiņu metīs pa manai pusei? Ja nu varbūt tas, kas tur pašlaik nāk. Cik man gan taisnība mīļa!
Plīņu saimniece paskatījās un ieraudzīja nākam Brenci Linumu.
— Tas jau ir tagad še Izpildu komitejas priekšnieka vietnieks un visādi krietns vīrs, kas vēro un mīlē taisnību, — Plīņu saimniece pārliecinoši runāja. — Bet ta Jau, mās, nedomā, ka viņš atzīs to par taisnību — tavas plašākas dzīves dēļ spiest Augura māti iziet.
— Tā tu, nabaga cilvēks, visu^mūžu jēdzies un cīnies, bet netieci pie nekā labāka! — Steņģene izsaucās, kā apvainodama vai visu pasauli par savām dzīves neveiksmēm.
— Ja tu, Steņģu māt, domā labāk iedzīvoties arto, ko citam noņemsi un sev pievilksi, tad tas nav nedz godīgs iedzīvošanās ceļš, nedz ari vedīs kaut kad pie turības labā ziņā, — Plīņu saimniece piezīmeja ar pilnu nopietnību.
— Bet tava saimniecība jau tagad, vēl mazāka būdama, nav pienācīgi apkopta un vadīta, ko tad tu darīsi ar otrtik lielu?
— Tas viss Jau tā mana neveiklā puisieša dēļ, — Steņģene ar nepatiku atmeta. — Kad lielāka daļa, tad cita atvēza. Jāpieņem tik viens krietns puisis, un tūliņ iznākums vairāk nekā otrtik liels.
— Raug,tur jau nāk tava vecā pušelniece arī kopā ar savu dēla dēlu, — Plīņu saimniece grieza Steņģenes vērību uz patlaban nākošu Augura māti un Antonu pa pagalmu. — Lai tik veca, bet iet vēl joprojām vingri ar spieķīti rokā.
— Iet viņa tāpat pa māju ari, — Steņģene piebilda.
— Dažās gaitās meitas labi ja līdza tiek.
— Antonam dvieļa nav vis vairs ap galvu, — Plīņu saimniece piezīmēja, — kā bij sapulces dienā. Laikam niknās zobu sāpes jau pārgājušas. Redzēsim, vai kādā vietā nebūs nomanāms vēl kāds atlikums varbūt no zila puna.
— Zobu sāpes jau gan vispāri nekad ļoti ilgi nevelkas, — Steņģene aizrādīja.
— Un. ar nodomu tad tāda kaite bijusi ņemta par iemeslu ar ko pasauli vieglāk var mānīt, — Plīņu saimniece piebilda:
Brītiņu likās valodas aptrūkstot, bet tad viņa spruka Vaļā no jauna piepeši un ar īpašu uztrauktību abām.
— Skaties, skaties, Steņģa māt, kur nāk pārā paši augstākie no otras puses pagalmam: komitejas priekšnieks ar cēlo sekretērieti, kā viņu tur sauc. Dūmi vien abiem griežas ap galvām, — Plīņu saimniece izsaucās.
Steņģene paskatījās un ar savādām izbailēm ieraudzīja nākam Vernuli ar Jeti it laimīgās sarunās un smiekliem savstarpēji margojot šim un šai ap lupām. Līdz šim viņa vēl nebij dabūjusi ir to zināt, ka Vernulis ir izpildu komitejas priekšnieks un Jete skrīverīša, kā Plīņu saimniece viņai izskaidroja sekretērietes nozīmi.
Ejot šai cēlas un pat lepnas apziņas pārai cauri pa lielo istabu uz komitejas darba telpām, viss gaidītāju pulks sakustējās un viskopīga vērība piegriezās viņiem abiem, apklustot ātri pat dažādu sarunu troksnim. Augura Antons centās izlīst drūzmai cauri un tikt Jetei priekšā ar viņu sasveicināties, bet nevarēja tik tāļu aizsteigties, tālab sveicināja, vicinādams savu sadurstīto cepurīti citu galvām pāri, uz ko Jete atbildējā, drusku kā žēlīgi galvu palocīdama. Kad abi ienācēji pazuda aiz turpmākām durvīm, saņemti pat no dažiem padevīgiem sveicieniem, tad atkal atjaunojās gan sarunu neskaidrā rūkoņa, kā jau palaikam pēc augstāku priekšniecību saņemšanas un pavadīšanas. Bet nebij dzirdams vairs neviens pazobojums par Jeti, nedz Vernulim izteikta kāda nebūt mazcienība, ko izsacītu gan varbūt agrākos laikos, kad viņš bij vēl neievērots algas cilvēks. Ikkurš saprata un domāja tagad tik to, kā iemantot šās pāras labvēlību, jo to nojauta visi, ka tās varā nu stāv it īpaši zemes meklētāju laime. Viss viņu pulks sajutās cerībā priecināts, atskaitot laikam tik Steņ-ģeni, kurai metās arvien smagāk ap sirdi, kad bij redzējusī šās pāras lepnuma pilnos sejus. Viņa turējās gan vēl joprojām kopā ar Plīņu saimnieci, bet nejuta necik siltas dalības pie viņas prātojumiem, ka Vernulim ar Jeti esot savstarpēji aprēķini — šis centīšoties viņai iedabūt Plīņu māju, un šī par to atraušoties no viegliņā Antona un piegriezīšoties ar atzinību pie viņa, ka Jete maz kad mājā stāvot un šorīt arī agri jau izgājusi, ka šoreiz viņai esot gan cita blūze mugurā nekā tā — lielmātes dāvinātā, kas bijusi vēlēšanas dienā, bet vai šitā arī neesot turpat dabūta — tāda vien lielām puķēm, kādu citur nekur neredzot
Pa brīdi iznāca no iekšas pagasta ziņnesis un uzaicināja iet tos iekšā, kam dēli vai brāļi kara klausībā un kas vēlas zemi dabūt.
— Nu tad tūliņ mana rinda klāt, lai nu kā! — Steņģene Izsaucās un steidzās iet līdz ar dažiem citiem.
Komitejas priekšnieks izskaidroja, ka kareivjiem vai viņu piederīgiem esot pirmā rinda uz zemes dabūšanu:
Daži iegājēji spēja gan pierādīt, ka viņu tuvie piederīgie atrodas patiesi kara klausībā, un tie tika atzīmēti, bet, kas nespēja pierādīt, tos atraidīja, un starp tādiem palika arī Steņģene.