Kad viņai vaicāja, kādā pulkā viņas dēls kalpo, tad viņa atbildēja ar jautājumu: — Vai tad es pulkas zinu? — Kad taujāja, kurā gadā dēls noņemts, atbildēja tāpat ar jautā-, jumu: — Vai tad es gadus skaitu? — Kad pētīja, no kā tad viņa zinot, ka dēls pavisam esot kara klausībā, tad deva atbildi joprojām ar jautājumu: Kur tad viņš citur var būt? — Vēl komiteja, gribēdama kaut kā palīdzēt (ko vēlējās īpaši Linums), ievaicājās, vai viņš neesot aizgājis kādā citā darbā, arī tad neatbildēja citādi kā vienīgi ar jautājumu: — Kādā citā darbā tad viņš var būt aizgājis? — Komiteja pārliecinājās, ka veltīgi dzīties pēc pareizās atbildes, un sacīja
— No tevis mēs dzirdam tikai jautājumus pretī par atbildēm, bet tavi jautājumi jāatbild tev pašai, nevis mums, un ar to tava rinda beigta.
— Ko tu, nabaga cilvēks, domāsi darīt? — Steņģene iziedama izsaucās bēdīgā balsi. — Nemāki tu pa prātam izrunāt, nelīdz tev ne apsolītjā pirmā rinda, ne nekas. Tukši bijis, tukša paliec, vairāk nekā.
Daži nosmējās, viņai izejot.
Atkal pa brīdi ziņnesis aicināja iet iekšā tos, kam no muižas ņemtas nomas mājas un kas vēloties tās paturēt. Atkal krietns pulks sabruka iekšā — tur vidū bij no jauna Steņģene, tāļāk Augura' māte un Plīņu saimniece.
Pirmā runa šoreiz nāca par Plīņu māju, uz kuru Jete pasteidzās pirmā pieteikties; tad Laķis pieteica abu.Lūru meitu tiesības kā viņu aizbildnis un beidzot ari tagadējā Plīņu saimniece.
Augura māte pieteicās uz viņas līdzšinējo Ežermuižiņas da|u, bet Steņģene uz visu Ezermuižiņu. Pēc tam uz citām vietām uzdevās krietni gara rinda.
Steņģenei bij savādi ap sirdi, redzot viņas aģrāko.ne-izprotamo puisi, kuru viņa bij nereti urdījusi, sēžam tagad komitejas priekšnieka krēslā un izturamies pret viņu ar nicinošu lepnumu. Viņa šķitās redzējusi Vernuli pat ļau-nīgi pasmīnam, kad bij pieteikusies uz visu Ezermuižiņu. Atcerējās viņa ar baigām šausmām ari pret Vernuli pie tiesas izsacītos apvainojumus un goda aizskārumus, kas arī, protams, nav vis aizmirsti, nedz piedoti..
Skolas biedri un agrāko laiku draugi, Linums ar Vernuli, sanāca asā sadursmē jau šaī pirmā komitejas sēdē apspriežot jautājumus, kam piešķirt Plīņu mājas. Pirms šā jautājuma iekustināšanas Linums aizrādīja, ka, viņus apspriežot, sēdē nevar piedalīties tie, kas paši ir šai lietā sacensoņi kā Laķis ar sekretērieti. Tiem vajagot būt tikmēr ārpus komitejas sēžu telpas.
Vernulis bij gan pilnam ar mieru, ka jāiziet Laķim, bet ne sekretērietei, kuras amats dodot viņai tiesību būt klāt visās sēdēs. Bet Linums aizrādīja, ka šaī gadījumā viņa, kur viņai savlabuma jautājums stāvot augstāk un arī, protams, vistuvāk, nevarot but ne tikvien sēdes dalībā, bet arī jo mazāk vēl kā protokola rakstītāja par Plīņu mājas piešķiršanu šim vai tam no prasītājiem.
Vernulim un jo vairāk pašai Jetei šis priekšlikums bij kā skabarga acis, bet apgāzt un atraidīt viņu kā nepareizu nevarēja būt Iespējams. Un, kad turklāt kļuva nomanāms, ka komitejas locekļu vairākums ir ar noteiktību Linuma domās, tad Vernulim pret visu prātu bij ar pretošanos jāatkāpjas. Balsot liekot pret šo jautājumu, viņš neparedzēja nekā laba priekš Jetes un priekš sevis, jo nebij ko šaubīties, ka pārbalsojums nāks, tālab likās beidzot pieņemam Linuma priekšlikumu ar labu prātu, lai gan iekšēji bij otrādi. Laķis, paaicināts uz iziešanu, paklausīja tūliņ, bet ne tā Jete. Viņa kavējās, lepojās un žēlojās par viņas tiesību aizskaršanu. Bet nelīdzēja taču tas viss nekā, un vispēdīgi ari viņai bij iāātštāj uz brīdi sēdes telpa.
Par sekretērietes vietas izpildītāju priekš šā sprieduma izvēlēja ar zīmītēm Linumu, kas ari Vernulim nebij pa prātam, bet darīt nekā nevarēja.
Komitejā nu cēlās jautājums; uz kādā pamata atzīt vai atraidīt šos pieteicējos uz Plīņu māju? Tur priekšnieks aizrādīja, ka bez ierunas sekretērietei jau viņas krietnās Izglītības dēj vien pienākoties, priekšroka. Bet Linums to atspēkoja, sacīdams, ka izglītības jautājums neesot tiesības piešķīrējs uz zemes dabūšanu, bet to dodot nopelni kara klausībā un kaut kura zemes gabala ilggadīga lietošana nomas ziņā.
— Un turklāt šiem visiem savas tiesības vēl pilnīgi jāpierāda, ko nav vēl neviens darījis, — Linums piemetināja.
Vernulis, nojauzdams, ka Jetei nekādu pierādījumu nav, ieteica Izspriest tāpat uz tā pamata, kā dzirdēts stāstām muti no mutes.
— Jo, — tā viņš pabeidza, — tas liedzams nav, ka sekretērietes vecvecāki valdījuši Plīņus pirms Lūra meitu vecākiem.
— Ar to vien nepietiek, — tā Linums atkal, — jo pierādījumu raksti liekami klāt pie sprieduma, citādi augstākās iestādes atraidīs.
— Tādi pierādījumi nezin vai kam no viņiem pavisam būs? — Vernulis izsacīja. — Un tad jāatraida visi līdz pierādījumu pienešanai vai arī pavisam.
— Protams gan, bet tik līdz nākošai komitejas sēdei,— Linums piebalsoja.
— Nu tad lai nāk visi trīs iekšā! — Vernulis sauca ziņnēsim. — Jāvaicā taču ir, lai dzirdam, ko atbild
Uz to ienāca atkal Jete, Laķis un Plīņu saimniece.
— Sekretēriete, kādi jums ir pierādījumi, ka jūsu vecvecāki tad un tad, tik un tik ilgus gadus valdījuši kā nomnieki Plīņu māju? — priekšnieks vaicāja.
Jete pie šā laikam negaidītā jautājuma drusku tā kā apmulsa, bet tad par brīdi runāja sekoši
— Man nav citu pierādījumu kā tik dzirdējumi bērnībā no vecākiem, ka viņu vecāki Plīņos ilgi dzīvojuši, bet muižas valde viņus izlikusi, kad nevarējuši spēt izpildīt augsto nomas kalpojumu un nopildīt visu nodevu; vēlākos laikos to pašu dzirdēju arī no citiem veciem cilvēkiem. Un varbūt šepat Laķis var liecināt, ka tas patiesība, ja tik to pēc taisnības dara.
— Kāds iemesls tev, Jete, šaubīties par manu liecināšanu pēc taisnības? — Laķis jautāja. — Vai tu esi no manis dzirdējusi kādu netaisnu liecību?
— Netaisnas liecības gan dzirdējusi neesmu, — Jete atteica, drusku iztrūkusies, — bet Plīņu māju tu gribi atraut man un atdot tiem Lūru meiteņiēm.
— Ne es esmu Plīņu mājas atdevējs kaut kam citam, nedz viņas atrāvējs tev, kā tu saki, bet esmu tik bāra bērnu tiesību aizstāvētājs, nedzīdamies pēc tā kas pienākas kaut kam citam, kā vien pēc tā, uz ko tiesība šiem bērniem, — Laķis izskaidroja. — Uz citu tiesībām — un vēl netaisnā ceļā sasniedzamām — es negribu viņu tiesību dibināt, bet tik uz viņu pašu taisnīgām prasībām. Un pie netaisnas liecināšanas manis nedabūtu neviens — ne tik par Plīņu māju, ja viņa caur netaisnu liecību būtu sasniedzama, bet arī ne par tūkstoš pasaulēm. Nekam neesmu solījies iet par liecinieku, bet, kad kāds sauc, tad arī neliedzos, tikai neļauju šaubīties par manu taisnības apziņu. Tu pati, Jete, aizrādīji uz mani kā uz liecinieku, tik vien pieliki apvainojošu apšaubības vārdu klāt. Ja nu tu par mani nešaubies un vēlies, lai es liecinu, tad to darīšu.
— Nešaubos un lūdzu liecināt, — Jete atbildēja mazliet tā kā pazemota.
— Ka sekretērietes vecāki Plīņus ir valdījuši ilgiem gadiem, tā ir neapgāžama patiesība, — Laķis uzsāka. — Pats es viņus jaunībā redzēju tur grūti pūlējamies, bet cauri netiekam, jo bij vēl grūtie klausības laiki ar dažādām nodevām un nemitīgu darbos braukšanu pie muižas lauku apstrādāšanas.
No komitejas puses Laķim tika vaicāts, vai esot zināms arī, kad tie Plīņos iegājusi un kad izgājuši jeb cik ilgi to māju valdījuši.
Laķis uz to atbildēja, ka iesākums viņam zināms neesot, bet beigumu varot gan droši izrēķināt.