— Man šepat, — tā viņš sacīja, — ir saglabāti un pie rokas viaī Lfira laika kvīti par kalpojumiem, nodevām un vēlāku laiku gaudas nomas maksājumiem Plīņu dzīves laikS. Lūrs tos visus ir saglabājis. Pietrūkst tik paša pēdējā, kura viņš nedabūja saņemt, jo muiža piedzina pēdējo maksājumu pēc viņa nāves ar izķīlājumu. — To liecinājis, viņš pasniedza komitejai papīru vīkstoliņu, sacīdams tā-ļāk: — Kad ņemsat pirmo Lūra kvītu un pēc gada skaitļa celsat vienu gadu atpakaļ, tad tas bez misēkļa būs pēdējais gads bijis sekretērietes vecvecākiem Plīņos. Turpretī iesākuma gads gan laikam paliks nezināms. Tomēr no atmiņas varu liecināt, ka viņi tur par divdesmit gadiem mazāk nav dzīvojuši, bet drīzāk gan vairāk. Kad aizgāju kara klausībā, tad jau viņi tur dažus gadus bij nodzīvojuši. Ja vajadzīgs otras liecības vēl, tad varētu vaicāt Augura māti. Viņa ir dzīvojusi visu mūžu šepat un var būt, ka zina dažās lietās kaut ko tuvāk. Tāda ir mana liecība. Bet pieminu, ka sekretērietes vecvecākiem bij arī pušelnieks Graustiņš, un viņa dēla dēls jūrnieks Vilis Graustiņš arī meklējot tiesības uz Plīņu mājas dabūšanu jel pa daļai.
Jetei bij drusku kā brīnums, dzirdot Laķi tik taisnīgi liecinām, ko viņa nemūžam nebij domājusi. Viņa gaidīja drīzāk dzirdēt tik nedraudzīgus vārdus pret sevi, kā to atminējās, citās lietās piedzīvojusi, bet šoreiz no tā ne vēsts. Viņai cēlās gandrīz domas, ka šim cilvēkam divējāda daba.
Pēc Laķa aizrādījuma komiteja aicināja arī Augura māti — dzirdēt viņas liecību šaī pašā lietā. Sī liecība saskanēja vispāri ar Laķa liecību, un ar to pabeidzās pierādījumi Jetes labā uz Piīņu māju.
Pēc tam komiteja vaicāja Laķim, ar ko viņš pierādot savu aizbildāmo bāreņu tiesības uz Plīņu dabūšanu. Viņš aizrādīja tik uz iesniegtiem kvītiem un piebilda, ka neturot par vajadzīgu meklēt vēl vairāk pierādījumu.
Toreizējā Plīņu saimniece, kā trešā no pieteicējiem ies, nespēja rādīt nekādu citu tiesību kā vien to, ka viņa tagad valdot Plīņus.
Komiteja vaicāja, vai pieteicējies vēloties vēl ko sacīt. Uz to Jete steidzīgi atsaucās, ka tiesība uz visas Plīņu mājas dabūšanu piederot tik viņai. Laķis, to dzirdēdams, sacīja:
— Ja netiktu izteikts no mums trim nekas, tad nesacītu es ari nekā un atļautos komitejas izspriešanai; bet, kad sekretēriete grib visu Plīņu māju tikai sev, tad to pašu saku es arī kā bāreņu aizstāvētājs priekš Lūru meitām. Tad es atzīstu tāpat, ka viņām vien ir tiesība dabūt Plīņu māju, jo viņu vecāki ir bez tam pēdējie, kas Plīņos nodzīvojuši ilgus gadus.
Plīņu saimniece sacīja to pašu, ko Laķis, un piezīmēja, ka viņa šo māju valdot jau desmito gadu un turot to par piespriežamu viņai uz īpašuma tiesību pamata.
Visi pieteicējies izgāja, un komitejā sāka apspriest Šo grūti izšķiramo lietu. Tikpat Jetes, kā Lūru meitu tiesības atzina vienprātīgi par pierāditām, bet izspriešanas jautājumā izcēlās liela domu dažādība. Vieni gribēja piešķirt visu māju tik Lūru meitām, otri, kuru priekšgalā īpaši Vernulis, Jetei vien, un bij arī daži, kas gribēja atzīt tik patreizējo saimnieci par īpašnieci. Vernulis uzrādīja sevišķi uz to, cik liela nozīme pagastā varot būt tādai mājas īpašniecei, kāda esot sekretēriete. Viņa varot lieliski veicināt krietnu audzināšanu, īpaši pie meitenēm, kā jaunatnes pulciņu vadītāja ar gaismojošiem priekšlasījumiem un visvisādiem teicamiem jaunlaiku dzīves paraugiem. Bet daudzi citi par to visu kratīja tik galvas.
Kas rādījās pa šo ceļu nesasniedzams, to nu priekšnieks gribēja sasniegt caur labprātīgu vienošanos ar Laķi, ka tas Jetes labā atkāptos no savām prasībām, bet par Plīņu patreizējo saimnieci nelikdamies daudz vērojot. Viņš lika pasaukt Laķi un tam sacīja sekošo:
— Tagad patlaban ir iesākušies citi laiki un nāks daudz kas pārgrozāms. Arī bērnu audzināšana jādibina pavisam uz citādiem pamatiem nekā līdz šim. Vecākiem un aizbildņiem tur noteikšana vairs nebūs, bet valdība ņems visu savās rokās. Tas pats tad notiks arī ar tām Lūru meitenēm, īpaši ar jaunāko, kura pašlaik vēl skolas gados, lai pārāk veclaicīgā audzināšana nenospiež bērnam spirgtā gara kā kāds slogs uz pavasara asniņa. Jūs paši arī esat augstā vecumā, kad cilvēkam vispāri audzināšanas darbs metas jau grūts un arvien nav piemērots vairs laika gājumam, laika prasībām, — vai tad jūs nebūtu mierā vienoties ar sekretērieti, ka viņa uzņemtos gādāt par Lūru meiteņu izglītību un arī audzināšanu, cik tā vēl vajadzīga, un nestāvēt pretī, ka Plīņu māja pāriet uz viņas vārda, nodrošinot jums tagadējo dzīvokli turpat līdz mūža galam un tām audzēknēm abām arī, cik tāļu tas vajadzīgs? Tad savas vecuma, dienas iums būs mierīgas, bez raizēm un rūpēm un aizbildāmie bērni apgaismoti uņ attīstīti brīvā nākamu laiku garā — yai tā nevienosaties?
— Tādā ziņā gan varu būt mierā, ja Plīņus dala starp sekretārieti un Lūru meitām un tagadējai saimniecei atvēl dzivpt uz līdzšinējās, nomas līdz Lūru jaunākās, meitas pilngadībai, pārdalot nomu līdzīgi abām pusēm; bet to meiteņu audzināšanas un mācīšanas nekādā ziņā nevaru atdot sekretērietes rokās, — Laķis atbildēja. — Un, ja šo bērnu audzināšana, kā tas nupat dzirdēts, ir veclaicīga un asniņu noslodzītāja, tad lai sauc papirms arī patiesību un taisnību par veclaicīgām mācībām, jo viņi ir audzināmi tikai patiesības garā un taisnības prātā.
— Bet, ja valdība ņems bērnus savā ziņā un rīcībā, ko tad jūs darīsat? priekšnieks vaicāja.
—-Ja varu grib lietot, tad lai ņem manu nabaga dzīvību arī līdz, - Laķis pašapzinīgi atbildēja. — Pēc tam tad var darīt, ko grib, tad kavēkļu vairs nebūs.
— Kā tas nu saskan? — priekšnieks vaicāja. — Pirmāk jās liecinājāt it labi priekš sekretērietes, bet tagad viņai neuzticaties.
— Liecība dodama pēc taisnības, — Laķis atbildēja, — bet cilvēks apspriežams pēc gara.
- Kad Laķis ar Jeti bij atkal projām un iesākās no jauna bezsekmīgi apspriešana par Plīņu mājas likteni, tad uz Linuma uzaicinājumu beidzot tika pieņemts Laķa priekšlikums — dalīt māju starp sekretērieti un Lūru meitām, bet patreizējai saimniecei līdz jaunākās Lūru meitas pilngadībai atstāt māju līdzšinējā nomā, kas dalāma vienlīdzīgi starp abām nākamām īpašniecības pusēm.
Tjka gan iezīmēts protokolā, ka Anglijas jūrniecībā kal pojošais Vilis Graustiņš arī ar vēstuli gan pieteicies uz Plīņiem,. bet bez vajadzīgiem pierādījumiem, kāpēc nav varēts viņu līdza ievērot.
Kad šo nolēmumu pasludināja dalībnieclbai, tad Jete tūliņ pieteica nemieru, un pēc tam to pašu darīja arī Laķis ar Plīņu saimnieci. Abi pēdējie, protams, būtu bijuši gan mierā, ja Jete nepieteiktu pārsūdzības.
Pēc tam nāca izspriešanā Ezermuižiņas lieta, kuru komiteja paveica drīzāk un vienprātīgāk nekā Plīņu mājas lietu. Augura mātes daļu atstāja vienbalsīgi viņai pašai, bet par Steņģu pusi sprieda, ka tā atņemama Steņģiem pavisam, tāpēc ka pati — kā vīra pilnvarniece — nebijusi ar savu vien mierā, bet iekārojusi otru pusi arī Priekšlikumu uz šādu nolēmumu cēla Vernulis kā priekšnieks. Dažiem citiem, īpaši Linumam ar Laķi, gan tas īsti pa prātam nebij, bet daudz viņi arī nepretojās, tāpēc ka arī tiem Steņģenes kāre pēc otras puses nebija pa prātam.
Nolēmumu dzirdējusi, Steņģene nobāla kā kaļķis un nejauši iesaucās?
— Vī die, vī die, tādas netaisn… nē, nē, labāk nekā, labāk nekā!
Lielā istabā viņa atdūrās uz Stērģenieka. Tas, viņas apraudājumos ievērodams, nomanīja, ka nu labi nav tāpēc