vaicāja:
— Kas nu, vuj skaistā Azarmuižeņa pogolam?
— Ej tu ellē, pag…! Nē, nē, labāk nekā, labāk nekā,— viņa atsaucās un šņukstēja no jauna.
— Tī jou bej lamošanās! — Stērģenieks priecīgi iesaucās. — Tū as viņai naškinkūšu na par kū, loi vui valns par stenderi palīk! Tuluk, Rempi, jūs dzirdit!
— Ko nu par nedzirdēšariu, Jān, brāl! — Rempis atsaucās. — Kas jau sadzird dzāguz, tas sadzirdēs šito lamāšanos ar.
Plīņu saimniece kā aiz līdzjūtības piegāja pie Steņģenes, vaicādama, kas viņai kaitot
— Ko nu, ko nu,.cilvēks, — viņa atsaucās. — Kurš jau nelaimes varā ir, tam visi virsū krīt kā dunduri vājam zirgam! Tur man noņēma dzīves vietīņu, — viņa, uz iekšu rādīdama, rūgti stāstīja, — un šitie uz ikkatra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte, — bet labāk nekā.
Arē, palūk, štie! — Tuluks izsaucās. — Goda amata vīrim jātiek lamātim par suņim, lei! Par šādiem vārdiem mēs žēlosimies.
— Vai tad viņa uz jums to saka? — Plīņu saimniece metās starpā. — Cik suņu nav pasaulē? Nupat dzird vēl daudzinām trakos arī.
— Uz kādim citim tad viņa, ačka, to zīmējusi? — Tuluks uzstāja.
— Kas tev bēdas, uz ko es zīmēju, — Steņģene, joprojām aiz dusmām šņukstēdama atgaiņājās. — Pats jau tu arī lamājies — mani sauci par «ačku».
— Mūsim tas ierasts vārds, — Tuluks atteica, — tāpat kā jūsim citi, lei.
— Valns, as viņai našķinkūšu! — Stērģenieks atsaucās.
— Un vai viņa tad «škinkūs» Tulukam par «ačku» un tev par «valnu», kā nupat viņu nosauci? — Tā Plīņu saimniece pretī.
Miliči samirkšķinājās un nogāja savrup kopā apspriesties, ko darīt.,;;
— Nebūs Šoreiz nekā, — Tuluks sacīja. — Man, par nelaimi, ,paspruka pašam tas ierastais «ačka» un Jānim «valns», lei, kā arvienu. Tur tad būs pretruna.
— Kad varētu izsist jel pāru zeķu, — Stērģenieks vēlējās. — Mun kājas pavusam plikas.
— Un man cimdu nav nāmaz, — Remps piebilda.
— Nu, gaidīsim, vai vēl kas negadīsies pa kādim brī-žim, lei, — Tuluks mierinājās ar cerību.
Komiteja neielaidās šodien citos. izspriedumos, uz ko esot maz laika, bet uzaicināja pieteikties tos, kuriem zemes vēl nav, bet kuri to vēlas dabūt no Bungžu muižas zemes, un kādas kuram tiesības uz to. Tur nu sabruka iekšā pie komitejas viss Iielum lielākais bars un miliči visi trīs pie paša komitejas galda. Pirmais uzsāka runāt tūliņ Stērģenieks, sacīdams:
— As nupat dziržu, ka puse nū Azarmuižeiņas asut breiva, tū tod dudīt mun — kā miličam, kos kolpuj baz nakā. — Aiz muguras dzirdēja iesaucamies:
— Trakais elles pag…! Bet nē, nē, labāk klusu.
— Tī ir lamošanās, — Stērģenieks atsaucās. — Sakait, kas lamojāsl — Bet neviens nekā nesacīja. Tad, otrādi apgriezies, viņš ieraudzīja Plīņu saimnieci un uzsauca tai
— Tu beji tī lamotājās!
— Vai tev pakausī acis,-ka redzēji mani lamājamies? — viņa atcirta pretī. — Ja jau tu ņo dzirdēšanas būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rēgāties nevajadzētu.
— Nu tad līcinīt citi! — Stērģenieks uzaicināja, bet palika viss klusu. Tad viņš pa brītiņu bij pamanījis aiz Plīņu saimnieces pazīstamo Steņģenes sedzeni un iekliedzās — Ak tad tu pati tī lamotājās bousi?
— Papriekšu tev bij Plīņu māte lamātājās un nu atkal es, — Steņģene atteica. — Nezin kas būs pēc tam?
— Nu tad, valns, kā lai dabiju zināt? — Stērģenieks uzkliedza Steņģenei.
— Klausāties, kā mani lamā par «valnu», — tā Steņģene iemanījusies sāka saukt arī lieciniekus.
— Vui as tav saku, vecene? — Stērģenieks skarbi uzkliedza viņai.
— Klausāties, lamā atkal mani par «veceni», — tā jo-projām Steņģene.
Stērģenieks apgriezās pret Tuluku ar Rempi un tiem uzkliedza:
— Par līcinīkim jūs mun saucatīs, Mārc ar Ondžu, bat ļurbas vln esitl Kod jālīcina, tod gulīt kā migužasl
— Tur, Jān, brāl, nāka navar dārit, — Remps, padevīgi pieliekdamies, atteica. — Kau tu pats nalamajis papriekšu.
— Valns, Ondž, ka naīgožu po purnu! — Stērģenieks atkliedza.
— Visim nākas atbildēt par savim vārdim, leit — Tuluks apliecināja.
Linums pie galda sačukstējās ar Vernuli, un šis paskaidroja ienākušiem to, ka šobrīd varot pieteikties tik uz Bungžu muižas zemi un tie, kam tagad še neesot nekas darāms, lai izejot. Tāpat arī miličiem piekrītot kārtības labad uzturēties lielā istabā. Uz zemes dabūšanu viņi varēšot pieteikties citu brīdi. Tad izgāja ar miličiem arī Steņģene, Plīņu saimniece un vēl dažas sievietes,
— Nakā vairs! — Stērģenieks izgājis sacīja savā nodabā. — Tī meitišķi, valni, ar palikuši gudrāki un nabeis-tas voirs.
Steņģene, projām taisīdamās un sedzenei stūrus uz muguras siedama, sacīja Plīņu saimniecei:
— Bēdas vien aug augumā. Kā nu šito atkal lai stāstu Vīram? Viņš jau no savas puses pirmais nerunās ne vārda.
— Es gan tev, mās, labi sacīju nesniegties pēc citu daļas, — Plīņu saimniece atgādināja.
— Ko nu, ko nu, cilvēks, darīsi? Tas viss jau tā ir bijis nolikts. Sapnī jau viņlaik visu gaiši noredzēju — brillītei izkritis bij kreisās acs stikls. Tas viss uz to pašu — kreisā puse no Ezermuižiņas mana bij, kad no šās puses iet, un tā nu pagalam.
12. Ziema taisījās uz beigām.
Ziema taisījās uz beigām. Sniegs jau zuda, strautiņi sāka čurkstēt. Dzirdēti bij jau cīruļi, redzēti melnie strazdi pie viņu būriem, un baltie pūpolīši parādījās vītolu sārtajos zaros. Saule spīdēja jau siltiem stariem pa logiem istabās, kā aicinādama cilvēkus laukā, kuri vēl nebūtu izgājuši, lai ietu raudzīt, kas jau darāms, īpaši augļu dārzos, kur vispirms var.atrast, ko darīt nolūkā uz jauno vasaru.
Arī Brencis Linums, lai gan būdams bez savas zemes, tomēr kā ilggadējs piedzīvotājs bij iekopis savu augļu dārziņu saimnieka atvēlētā zemes gabaliņā un patlaban, saules siltumu sajuzdams, bij atstājis savus istabas dar bus un sācis dārziņā apkasīt augļu kociņiem mizu un izgraizīt zarus kā darbu pārmaiņai, kad pie viņa piegāja citreizējais vecais Bungžu muižas klētnieks ar vārdos izsakāmu lūgumu no nabadzīgās lielmātes, ka tā vēloties, lai Linums noietu pie viņas.
Linums, darbā nemaz neapstādamies, lēnprātībā atbildēja viņam:
— Pasaki lielmātei, ka, līdzko man būs muižā kas vajadzīgs, tad tūliņ iešu turp.
Ziņas nesējs šo atbildi saprata gan uz reizes, bet, gribēdams laikam uzaicinājuma sūtītāju — lielmāti aizbildināt, sacīja, ka viņa pati jau būtu gan atnākusi, bet neesot cilvēkam par visām lietām nekāda apava kājās.
—Nu jau drīz silti laiki klāt — varēs staigāt basām kājām arī, — Linums atbildēja.
— Neieradušam staigāšana basām kājām nav vis iespējama ari vasaru, — ziņas nesējs atteica. — Tādiem cilvēkiem nav vis tik stipras kāju apakšas kā mums, zemniekiem, lai ari vai sliktāk dzīvodamiem par mums.
— Vai viņai arī tā dzīve tik slikta gan ir? — Linums vaicāja, joprojām strādādams.
— Nu tik slikta, ka it un it nekā, — viņš atbildēja un piemetināja: — Tad taī pašā lietā laikam grib arī ar jums tikties un kaut kādu labprātību lūgt.
Pēc tam vienā no nākamo silto dienu pēcpusdienām patiesi ieradās pie Linuma citreizējā Bungžu muižas «lielmāte» fon Drelern kundze ar spieķīti rokā un kaut kādiem veciem puszābakiem kājās. Lai gan viss viņas apģērbs bij pilnīgi nabadzīgs, novalkāts un trūkumu pilns, bet rādīt tas rādīja vēl zīmes no agrāko laiku turības jeb pat bagātības, netrūkstot arī iespējamās spodrības. Viņas sejs izteica ievērojami apgaismota cilvēka labsirdību un cienību bez augstprātības un acīs spīdēja dziļdomīgs dvēseles stiprums. Ar Linumu īsi apsveicinājusies, viņa uzsāka aizbildināties; sacīdama: