— Piedodat, Linuma kungs, manu pārdrošību, ka iedrošinājos lūgt jūs pie sevis; tomēr tas nenotika vis aiz augstprātības, kā izskatīties varētu, bet īpaši vien aiz apava trūkuma.Citādi jau pati būtu atnākusi agrāk, nesūtīdama jums nekāda lūguma iet turp. Šie priekš manis diezgan smagie un lielie puszābaki nav vis mani, bet pieder agrākā muižas dārznieka sievai, ko esmu izlūgusi uz šo bridi, lai būtu iespējams atnākt pie jums Un labi, ka vēl tos pavisam dabūju.
Linums atvainojās, uz acumirkli iziedams, bet pēc tam fon Drelem kundze uzņēma valodu no jauna, sacīdama:
— Jums jau nezināms mans bēdu liktenis nav, Linuma kungs, bet paskaidrot kaut ko tuvāk vēl varētu. Mans nomirušais virs un es atnācām šurp no citurienes. Viņš nopirka ar krietni lieliem parādiem Bungžu muižu. Grūt bij maksāt parādus un viņu procentes, cauri taču spiedāmies. Bet sasirga un nomira man papirms virs, tad gandrīz pieaugusi meita — vienīgais bērns, pēc kam paliku še pilnīga vientule, jo tikpat mani, kā mana vira tādi, cik viņu Var vēl pavisam saskaitīt, dzīvo Izklaidu visvairāk pa ārzemēm un maz kas arī vēl zināmi. Pēc vīra nāves gribēju Bungžu muižu pārdot, bet apstiprināšanās uz mantniecības tiesībām vilkās bezgala ilgi un maksāja daudz naudas, līdz pēdīgi uznāca pasaules kara laiki un izpostīja pagalam muižu; karaspēki mainīdamies izlaupīja visu mantu, atstādami mani vispilnīgākā nabadzībā, kādā tagad esmu. Manu dzīvi un nodarbību gan jūs zināt, ar ko vēl dzīvību velku, iedama vasaru ravēt vai drusku ko palīdzēt dažai saimniecei, kā viņas saka, «pie mājas soļa». Ziemu peļņās darbu nav nekādu/Tad lāpu tik savas vēl par valkājamām atzīstamās vecās drēbes un, kad 1ās nāks pagalam, tad nezinu, ar ko segt savu kailumu. Sās briesmas jau ir iesākušās pie basām kājām. Vasaru gan kaut kā izvadīšu, bet kā glābšos nākamās ziemas aukstumā, ja vēl jādzīvo ilgāk? Dzīvokļa ziņā vēl esmu līdz šim glābta. Par laimi, citreizējā pilī ir palikusi puslīdz vesela viena maza istabiņa, kurā bēdīgi mitinos. Taisni ubagot gan vēl neesmu gājusi, io palīdzību sniedz, cik spēj, agrākie vēl tur būdamie muižas cilvēki, lai arī paši cik grūti uzturēdamies. Bet cik ilgi tas varēs tā turpināties? Ir piegādājuši viņi arī kaut kādus krauļus kurināšanai, cik tiem iespējams;- bet reti kādam ir zirgs. Pie jums es nu nāku, Linuma kungs, kā pie apgaismota un… un pacietīga… Nē, tas nebūs vis īstais vārds. Lūdzu, kā ir latviski «die Toleranz»?
— Iecietība, «tolerant» — iecietīgs, — Linums atbildēja. — Bet šis vārds ir cēlies gan tikai jaunākā laikā.
— Nu, tad man jāsaka, ka nāku nevis pie pacietīga, kas iznāktu laikam tā kā- «geduldig», bet pie iecietīga vīra,
zīmējoties uz citām tautībām un citām dzīves kārtām, ar lūgumu palīdzēt man manās dzīves bēdās ar to, ka pie Bungžu muižas izdalīšanas, kura, kā dzirdu,.drīz iesākšo-. ties, tiktu ievērota un atstāta kāda daļa arī priekš manis, Jo tur ir sagājusi un nogrimusi tikpat mana vīra, kā ari mana pašas peļņa un mantojums no vecākiem. Es varētu tad varbūt tādu gabaliņu izdot nomā manas nabadzīgās dzīves pabalstībai
Linums uz to atbildēja, ka šo lietu viņš jau no sevis — bez nekāda lūguma — būtu uzskatījis par ievērības pienākumu, bet nezinot, kāds būšot panākums, jo komitejā valdot domu dažādības.
Patlaban mājas saimniece ienesa priekš abiem launagam tēju ar maizi un sviestu gan vienkāršā, bet glītā sakopojumā. Linums lūdza viešņu ņemt dalību, ko viņa arī neliedzās darīt.
Pie galda fon Drelern kundze uzsāka valodu no jauna, sacīdama
— Šās savas nākšanas virslietu gan esmu izrunājusi ar jums latviski, bet, kā nomanījāt, nevis bez grūtībām unne ik droši, kā domātu un kā vajadzētu. .Man runājamas ir arī. dažas citas lietas, kur nevarēšu izteikties vēl ne tik viegli kā priekšējā sarunā. Bet jums, Linuma kungs, kas vāciski esat mācījušies- gan skolās, gan amatniecību iestādēs, gan iekšzemēs, gan ārzemju pilsētās, būs viena alga, katra valoda runājama, latviski vai vāciski. Tālab es jūs lūgtu, ka runātum no šā brīža līdz beigām mana viegluma labad vāciski. Vai būsat tā ar mieru?
— Kālab nē? — Linums atbildēja. — Pēdējos gados gan maz ir bijis izdevības vāciski runāt, bet tik daudz jau vēl pratīšu, cik vajadzīgs būs.
Latviski fon Drelern kundze bij runājusi gan skaidri, bet vienmēr tā kā visus vārdus apdomādama, vai pareizi tā ir, pie kā viņai palīdzēja viņas krietnās skolu mācības valodu ziņā; bet-nu, tiekot vaļā vācu valodas strautiņam, viņas runāšana ritēt ritēja. Vispirms viņa vaicāja:.
— Sakāt, Linuma kungs, — kādēļ latvieši nīd joprojām vāciešus?
— Latviešiem nav nekāda ienaida uz vāciešiem viņu vācietības dēļ, bet ir bijis tik nemiers pret muižniecību viņas lielo priekšrocību dēļ attiecībā uz citiem iedzīvotājiem un arī pret agrākām pilsētu valdēm, kas bij tikai vāciskas un vienpusīgas samērā ar citu tautību iedzīvotājiem. Linums atbildēja. — Turklāt tas nav nosaucams par ienaidu, bet par dzīšanos pēc vienlīdzības tiesībām. Ja kādās vietās ir notikuši mantas postījumi- vai pat uzbrukumi šim tam pie dzīvības, tad tādi gadījumi uzskatāmi tik par izņēmumiem un personīgām attiecībām kaut kādu netaisnību vai patvarību dēļ. Ļaužu prāts, protams, nespēj skaidri izšķirt tautību no dzīves kārtām, un, tā kā vācieši veselus septiņsimts gadus ir bijuši šejienes iedzīvotāju, mazākā nozīmē sakot, izmantotāji un visu mantu sarāvēji savās rokās, tad nav brīnums, ja tautas prātā vācietis tiek saprasts vispāri par apspiedēju- jeb izsūcēju, jo tikpat kungi ir turēti par vāciešiem, kā vācieši par kungiem.
— Bet muižniecības kārta, ja jau nu ne gluži visa, tad taču lielā skaitā, īpaši pēdējos gados, ir centusies būt tik labprātīga, palīdzīga un pazemīga, cik vien domājams. Man pazīstamas vairākas muižnieces, kurām skaitos es arī līdza un kas centāmies sniegt palīdzības un labdarības, kur un kam vien var, bet arī tas viss nav pasargājis muižu no izpostīšanas. Tur rādās saprotamas kādas dziļākas naidības jūtas nekā priekšrocību tiesības vien.
— Ja vēroti tiek cilvēki atsevišķi par sevi kurš, tad, protams, atradīsies tādi visās kārtās un tāpat muižniecībā arī, par kuru šaī ziņā šolaik nav bijis patiesi ko sūdzēties; bet, kad kas zīmējas uz visu kādu kārtu citu kārtu starpā, paveidam, kā uz muižniecību viņas bijušo priekšrocību dēļ, ad izšķirība nav iespējama un jācieš visai kārtai līdza, tāpat kā arī cietusi bez izšķirības papriekšu visa nastu nesēja kārta arī, — Linums atbildēja.
-— Bez tam ir zināma vēsturīga patiesība, ka nereti pašiem teicamākiem pēcnākamiem jācieš par tēvu un sentēvu grēkiem.
—Bet, Linuma kungs, tās priekšrocības jau ir bijušas visas no seniem laikiem valdības dotas, un pēc zemnieku brīvlaišanas maz kas vairs atlicies, — fon Drelern kundze sacīja.
— Muižnieki jau paši sev nespētu viņu ņemt.
-Kad jūs, fon Drelern kundze, atsaucaties uz to, ka valdība devusi priekšrocības, tad tur jāuzrāda tik tas, ka taisni vai aplinku šejienes vācietības rokās ir stāvējusi Krievijas valdība un viņas vara. Ko paši gribēja to no valdības ņēma, — Linums sāka skaidrot. — Un tad, lai viņas arī būtu senos laikos valdības dotas, tad taču pašiem priekšrocību turētājiem bij jāsaprot laiku laikiem dažas laist nost vai pārlabot, kas nekad netika darīts. Jūs sakāt gan, ka daudz tiesību nebij vairs atlicies, bet tomēr viņu patiesībā bii vēl krietni daudz un arī lielas. Vispirms no ļaunumiem pieminams landtāgs, kas sastāvēja vienīgi no muižniekiem, ne pilsoņu, ne zemnieku, ne rūpniecības priekšstāvju, ne garīdzniecības, tikai viena un pati bagātāki kārta par spriedēju visas zemes un labklājības lietā un visu nastu izdalītāja, ko vēla visvairāk uz zemnieku pleciem. Nezin vai jel kur un kādā eiropejiski iekārtotā zemē būs vēl šāda vienpusība pastāvējusi? Un vai tā nebij piemērojama laika vajadzībām, pielaižot citas kārtas ari pie apspriešanas? Velti aizrādīt, ka valdība to tā bij iecēlusi un paturēja. Ja muižniecība gribētu pielaist citas kārtas, tad valdība pretī nestāvētu Turpretī uz nabaga zemnieka pleciem vien bij sagāzta visa ceļu bruģēšana, Lai gan muižas pašas bij lielākās ceļu izbraucējas. Priekš tiltiem deva gan kokus, kuru viņiem bij bez gala un par velti. Tad atkal muižām vien piederēja krogu, brūžu, fabriku, dzirnavu, tirdzniecības, zvejas un medinieku tiesības, izmīdot vēl zemnieku druvas zirgiem un nosliedējot suņiem. Tas nu Viss sakāms vēl par pašiem jaunākiem laikiem, bet šausmas jau ir runāt un domāt par agrākiem, kur pastāvēja briesmīgie miesas sodi pēc muižnieku iegribas un patikas, kur mates aicinātas dažā muižā pie kucēnu zīdīšanas, kur dārzos dažiem vīriešiem bijis jāmetas.četriski par soliem lai kungi var kāpt uz mugurām, kā aizsniegtu koku augļus, kur muižās nezin kāda pārpilnība, bet zemnieku — latviešu sētās skarbākais bads, plikums un visa trūcība, Pat jaunākā laikā neilgi pirms pasaules kara nodokļu uzlikšanas labad izdarītais zemes un ēku novērtējums starp muižniekiem un zemniekiem ir stipri nesamērīgs. Un tad pilsētu dzīvē — kāda tur ir bijusi latviešiem tiesība? Vai varēja, īpaši kāda latviešu meitene, iekļūt kādās augstākās vācu skolās? Un, ja kāda iekļuva, tad tā bij tik par izsmieklu izsmalcinātām vācu jaunavām. Priekš vācietības bij gādāts viss, vai skolas, vai patversmes, vai teātri, bet priekš latvieša nekas, kamēr nebij izcīnīts ievēlēt pilsētu valdēs jel dažus latviešu tautības vietniekus. Uz laukiem cēla latvieši paši savas pagastmājas un skolas, kur no muižām reti kad kāda palīdzība nāca. Tie zemes gabaliņi, ko muižas priekš skolām devušas, bij dodami pēc valdības pavēles. Un vispāri līdz šim pašam laikam vācieši nav uzskatījuši latviešus par sevis līdzīgiem, ja arī daudzi no tiem būtu mācībās par viņiem pārāki. Ķad Tērbatas augstskolā cēlās pirmā latviešu studentu sabiedrība, tad īpaši vācu muižnieku un citu bagāto kārtu dēli bij apņēmušies viņu iznīcināt divkaujās, sajuzdamies esot varbūt izveicīgāki rīkotājies ar zobeniem, bet pastāvēja, par brīnumu, stipri šie no viņiem nonievātie zemnieku puikas. Un vispēdīgi jāaizrāda, ka šejienes muižnieki, lai ari viņu starpā netrūka īsti prātīgu vīru ar gaišiem ieskatiem, tad tomēr, laikam bezmaz visi turējās pie tā smieklīgā iedaudzinājuma, ka viņiem citādas —īpaši zilas un nevis sarkanas asinis kā zemām kārtām, it kā kad viņi vieni paši būtu sevišķi radīti un nevis kopā ar visiem citiem cilvēkiem. Un vai jums, fon Drelern kundze, arī nav tāda ticība? Kad tik es jūs netīši neapvainoju šaī ziņā? — To vaicādams, Linums viegli pasmīnēja un pabeidza savu runu.