Выбрать главу

Pasmējās ari fon Drelern kundze un sacījas — Neesmu vis tik plānprātīga, ka tādām murgu melšām ticētu, lai arī zinu, ka daudzi tām tic. Lai nu tie nieki kur būdami, bet vai vāciešiem pie latviešu kultūras un turības pacelšanas nekādu nopelnu nav, kā no jūsu runas izklausās? — viņa vaicāja. — Visas zīmes taču rāda, vismaz pie apgaismotākās tautas daļas, ka vācu kultūras iespaids ir to vadījis. Bez tam paši latvieši ari atzīst, ka ir darbojušies_ vairāki vācu tautības vīri priekš latviešiem, sanākdami tāpēc pat sadursmē ar saviem līdztautiešiem.

— Ka darbojies ir vācu apgaismības spēks pie latviešiem, kaut ari aplinku, to neliegsim, — Linums atteica, — bet to iespējusi uzņemt pašu latviešu atjautīga daba pat gandrīz lielākā mērā, nekā gribēts to viņai sniegt un novēlēt, kamēr vāciešu gādība salīdzināma tik ar saimnieka gādību par savu saimir lai tai būtu spēks un darba prieks. Bet* daudz tāļak laist art gan vis nē, lai neizaug pārāk lieli, ka nevar vairs valdīt. Jānožēlo arī gan ir dažu tagadējo muižnieku liktenis, ka tiem bijis jāpaliek uz reizes bez nekā. īsta taisnība tā gan nav, bet tāds mēdz būt pasaulē lielsaimniecību liktenis, kad paši pie laika nav pratuši sadalīt mazākiem gabaliem, lai tiek tiem arī, kam nav nekā.

— Bez savas taisnības, Linuma kungs, nav gan jūsu domas arī, — fon Drelern kundze, brītiņu padomājusi; sāka runāt, — un par viņām varētu paprātot gan garāk, bet nedrīkstu jums ilgāk jūsu laika laupīt, kad turklāt man ir vēl kāda trešā lieta, jums ko lūgt. Mana vira un mans grāmatu krājums līdz ar citu mantu un pašu muižu kara laikos ir iznīcināts, bet man bez gara barības — rakstniecības — iztikt ir pārāk neierasts grūtums un tukšums dzīvē, kur jāsavieno ar miesīgo nabadzību arī gara baudas nabadzība. Kad jel no pēdējās var izsargāties, tad puse no nabadzības smaguma atkrīt. Man nav iespējams nekā nopirkt, un, cik zinu, tad pēc izvēles šolaik rakstnieciba nemaz nav dabūjama, ja tik kādi atlikumi. Jūs jau nu paredzat gan, uz kurieni es. domāju savu nabadzības laiviņu arī šai, ziņā stūrēt. Gan zinu, ka krietns grāmatnieks ne labprāt no savām rokām grāmatas laiž, bet gribēju iedrošināties lugt, ka ar mani šai ziņā jūs darītu izņēmumu un; dotu man pa grāmatai līdza šad un tad. Drīkstu cerēt, ka nešaubīsaties tai ziņā, ka es grāmatas pratīšu glābāt un ari rūpīgi gādāt atpakaļ.

— Neliegtos gan, fon Drelern kundze, to darīt, ja man butu kas no rakstniecības jūsu gaumē piemērojams, —-Linums domādams sacīja — bet lieta tāda, ka vieglās jeb tā saucamās laika kavēkļam nodomātās dāmu rakstniecības man tikpat kā nemaz nav.

— Nu tad vismaz šoreiz tas var būt taisni tā, kā vajadzīgs, — fon Drelern kundze kā iepriecināta atsaucās, — jo šaī ziņā es atšķiros no vispārīgās dāmu pasaules, ka neesmu vieglās un seklās rakstniecības meklētāja.

: —Tad saprotams, ka jūs mīlat zinātnisku rakstniecību, —Linums sacīja,,— bet kuras zinātnes jūs visvairāk pievelk?

— Savu virsskolotājas eksāmenu priekš augstākām meitu skolām noturēju vēsturē, — fon Drelern kundze atbildēja, — bet lasu tikpat labprāt arī prātniecības rakstus, dabas ziņas un tautu aprakstus, tāpat augstākās daiļliteratūras klasiskos darbus. Mans uzskats uz rakstniecību samērā ar cilvēka mūža īsumu ir tāds, ka jālasa tikai, kas viskrietnāks, jo tādu rakstu arī tik milzum daudz, ka grēks pret mūža īsumu, ja to pavadītu ar kaut kādu vidišķu vai zemāku pakāpņu gara barību. Bet šoreiz gan es vēlētos lūgt, cik vairāk iespējams, no mana galvenā priekšmeta — no vēstures.. Savos skolotājas gados, strādādama pie augstākām klasēm, es kādu laiku nodarbojos stipri ar to, cik un kādi asiņaini briesmu darbi ir darīti laicīgu valdību maiņās jeb apvērsumos un kādi ticības niknumā. No manām salīdzināšanas lekcijām man bij sakrājies rokrakstu krājums priekš krietni bieza sējuma, un jau domāju izdot to klajā viegli saprotamā stāstījuma veidā, bij arī zināms izdevējs. Bet, kāda jau mēdz,būt mūsu sievietišķā likteņa gaita, — precības lieta, ģimenes rūpes un raizes pēc tam apturēja visu darbu un izjauca visus nodomus. Cerēju gan vēl tikpat pēc vīra, kā pēc meitas nāves, it kā bēdas remdējot un drūmās domas izgaisinot, uzņemt sakārtošanas darbus no jauna un atstāt gatavu rokrakstu nākotnei, bet tas pats kara laiks aprija līdz ar visu citu arī šo rokrakstu krājumu. Tālab lūdzu, Linuma kungs, ko jūs varētu man dot no plašākām vēstures grāmatām?