— Vienīgi Vēbera lielā vēsture pilnīgā sastāvā var tikt jūsu rīcībai atvēlēta, — Linums sacīja. — Ir dažas citas, mazākas arī, bet tās nespēs kalpot jūsu vajadzībai.
— Nu tad paldies, — fon Drelern kundze pateicās. —.Ar to man pietiek, — to sacījusi, viņa taisījās celties.
— Lūdzu, pasēdaties vēl brītiņu, — Linums teica. — Es vēlētos zināt, kur jūsu dzimtene up kur jūs turējāt savu virsskolotājas eksāmenu, fon Drelern kundze.
— Esmu dzimusi berlīrtiete un eksāmenu turēju turpat pie Berlīnes augstskolas, — fon Drelei;ņ kundze sāka stāstīt. — Ai, mīļā bērnība un jaukā jaunībai Pēc aiziešanas no dzimtenes nav viņa vairs redzēta. St.āv prātā vēl tikai daudz dārgu atmiņu, bet viņas arī dien* no dienas dziest» attājinās un top vienumēr it kā miglainākas. Taču ir dažas arī, kas paliek gaišas. Tā starp citām tādām atminos redzējusi kā bērns tur arī pasaulslaveno dabas zinātņu milzi Aleksandru Humboltu un arī dzirdējusi viņu runājam. Tēvs mani ņēma līdz uz vienu no Humbolta pēdējiem priekšlasījumiem, sacīdams, lai ievērojot šito veco kungu priekš visa mūža, jo nezin vai viņu otrreiz vēl redzēt dabūšot. Viņa rakstus gan varēšot lasīt, paturot viņu pašu gaiši prātā. Un tā arī notika. Pēc kāda laika dzirdēja visus daudz runājam par Humbolta nomiršanu. Vēlākos laikos tik dabūju atzīt, cik teicama ir šāda vecāku gādība par bērnu, gara modinājumu mazatnē. Ja tēvs nebūtu mani vedis Humboltu redzēt un dzirdēt, tad nezin vai es būtu, vismaz ar tādu vērību, lasījusi gudrību pilnos Humbolta rakstus un it īpaši viņa pasaulslaveno grāmatu «Kosmoss». Bet nu gan, Linuma kungs, man vispēdīgi jāatlūdzas un jādod jums miers, kad vien tik dabūju to, kas no jums laipni solīts. — To sacījusi, viņa uzcēlās, pateikdamās par launagu.
— Jā, tūliņ būs, — Linums atsaucās, un, atslēgas paņēmis, piegāja pie sava lielā divdurvju skapja, kas stāvēja pa daļai kā sienas nozīmē starp darba telpu un dzīvojamo daļu. Skapjam atveroties, viņš parādījās pilns skaistām, dārgām grāmatām.
— Lūdzu dot no Vēbera vēstures to sējumu, kur aprakstīts Francijas lielais apvērsums jeb dumpis, — fon Drelern kundze sacīja, pieiedama arī pie skapja.
Kamēr Linums izmeklēja to sējumu ar attiecīgo saturu, tikmēr viņa lasīja zeltītos grāmatu virsrakstus uz sējumu
mugurām. Brītiņu tā skatījusies, viņa izsaucās: — Se sakopots daudz dārgu mantu ar sapratīgu izvēli.
Linums pa to starpu bij izņēmis vajadzīgo grāmatu, ietina to papīrā uņ pasniedza tad viešņai, sacīdams:
— Se ir tas sējums, kuru jūs vēlaties.
Pateicos! — fon Drelern kundze saņemdama sacīja.
— Bet cik ilgi drīkstu paturēt? ?.
— Pēc vajadzības, — bij atbilde. .
— Nu labi! — viņa atteica. — Bet turpmāk lūgšu tos sējumus, sākot ar kristīto vajājumiem senā Romas valstī, tad ar turku briesmu darbiem pte kristītiem pēc Muhameda laika, tālāk ar inkvizīciju, ar Stokholmas asiņu plūdiem, ar Albas hercogu darbiem Briselē, ar Parīzes asiņu kāzām, ar Kromvela laiku Anglijā un ticības kariem Vācijā un vēl dažus cittas, ja jums tik neapniks tāda kalpojumu rinda. Es vēlētos salīdzināt agrākos tādus briesmu laikus ar tagadējiem Krievijā.
Viešņu izvadīdams, Linums deva tai padomu zemes da-būšanas jeb paturēšanas labad, puslīdz pa ceļam uz māju ejot, iegriezties arī pie vecā Laķa, kuram komitejā diezgan ievērojama iespēja esot.
— To esmu domājusi ari jau no sevis, — viņa atbildēja,
— un griezīšu savus smagos soļus tūliņ turp. Viņš jau man pazīstams kā patiesīgs cilvēks arī no tiem gadiem, kad pēc atnākšanas no dienesta dzīvoja muižā manam vīram par vecāko puisi. — To sacījusi, viņa pateikdamās atvadījās un aizgāja ar spieķīti rokā un grāmatu padusē, smago apavi ar grūtumu cilādama.
Laķis bija patlaban pārnācis mājā todien sestdienas pēcpusdienā no skolas, pārnesdams savu Katrēnu pār dažiem pavasara plūdu ūdeņiem un atvezdams mājā, kad pie viņa ienāca lielmāte, krietni piekususi, būdama ceļā no Linuma uz māju. Daudz vis Laķis par šo viešņu neiztrūkās, zinādams arī itin labi viņas bēdu likteni. Ar savu ierasto goddevību viņš sasveicinājās, padeva krēslu un lūdza piesēsties, sacīdams:
— Tad taču reiz lielmāte iedomājusi uzmeklēt arī mani, savu agrāko priekšpuisi, manā mazā dzīvītē.
— Es jau savā dzīvē tagad esmu vēl mazāka nekā jūs, Laķa krusttēvs, — fon Drelern kundze atbildēja, —un nāku kā pie labklājīgākā cilvēka ar lūgumu pēc gādības. Dzirdams ir, ka sākšot izdalīt mana vīra un manas agrākās Bungžu muižas zemi; bet tad nu, lūdzami, neatstājat ari manis bez zemes un bez vajadzīgām ēkām, lai tiktu man arī jel kaut kas, ar ko glābties ņo galējā bada. Jūs esat komitejas loceklis un varat taī lietā būt iespējīgi pēc taisnības manu prasību aizstāvēt.
— To, lielmāt, darīšu no visas sirds, cik tāju tik sniegsies manas balss nozīme,— Laķis atbildēja..Uz to esmu domājis jau no sevis, tik gribēju dzirdēt jūsu pašu domas, vai to pavisam vēlaties vai nē.
— Kā nu lai nevēlētos? — fon Drelern kundze atbildēj^. — Jo citādi es varu tikt izraidīta ir no tās pašas nabadzīgās paspārnītes, kāda man tagad vēl ir. Un to zemes gabalu, kādu man piešķirtu, ņemtu jel dažs cilvēks, maksādams cik necik nomas manam uzturam
— Tas viss tiesa, lielmāt, — Laķis apliecināja. — Tik tad jums jūsu prasība jāiesniedz ar rakstu, jo, kā man liktos, jūs paši taī zemes gribētāju jūklī nevēlēsaties iet komitejas priekšā. Tādas ir manas domas jūsu lietā.
— Pateicos jums par labprātību un darīšu pēc jūsu padoma, — fon Drelern kundze noteica un cēlās uz aiziešanu.
Bet Laķis lūdza mazliet pagaidīt. Tad viņš piegāja pie mātes pūra tīņa, kuru kā dārgu piemiņas mantu radiem bij licis glabāt un sargāt pa visu garo kara klausības laiku, atslēdza ļoti veclaicīgu aizkārtni, atvilka koka bulti, kuras galā karājusies aizkārtne, atcēla vāku un izņēma no turienes divus vīkstolus, papīros satītus, pienesa tos pie viešņas un sāka runāt
— Es, lielmāt, sen jau nomanu, ka jums trūkst nepieciešamāko dzīves vajadzību, kuru jūs nespējat sev nekādi iegādāt. Ilgi esmu šaubījies, vai var uzdrošināties jums kādu visvienkāršāko palīdzību sniegt, kas nesaietas ar jūsu kārtas stāvokli.un ierašām. Sen esmu novērojis, ka jums trūkst vispirms apava. Un šie zābaki, kas jums tagad kājās un nav jūsu kājām piemēroti, nevar vis būt jūsu pašu. Otrkārt — dzirdu no dažām muižas sievietēm, ka jums trūkstot pavisam gultas segas arī. Es visā savā vientiesībā un mazturībā esmu domājis un vēlējies jums palīdzēt, bet nespēju to darīt pēc jūsu kārtas. Un tomēr, kad nu arī visa jūsu dzīve ir no bēdu likteņiem nospiesta dziļi, dziļi apakš jūsu kārtas un jūs taču, kā daždien kristīgi dievbijīgs cilvēks, visu ciešat un panesat, tad domāju, ka nenopaļāsat manas niecīgās, bet ari varbūt lietderīgās palīdzībiņas. Saī mazākā vīkstolā nu ir; pastalu pāra, kas manas mātes jaunības laikā un arī vēlāk bij īstens goda apavs turīgākiem cilvēkiem, bet mazturīgākie gāja ari baznīcā kārklu vīzēm.
Taisīdams no galvas, esmu domājis piemērot viņu lieluma j apmēru jūsu kājām un ceru, ka būs izdevies. Viņas ir no; dzeltenas ādas, apbadījums smalks un baltu linu auklas. Klāt esmu pielicis vienas garas, pelēkas nātnu diegu sieviešu zeķes, ko atradu vēl šepat manas mātes tīni no viņas pūra mantām. Viņām vajaga būt pāri par simts gadu vecām, bet ir svaigas — pavisam nevalkātas. Ja nu jums ipv p*r pretlbu šādu latviešu tautisko apavi uzaut un valkāt, tad lūdzu pieņemt. Vismaz vasaras laikam tas derēs. Kaut kura no muižas sievietēm jums pamācīs, kā uzaut. Tad tāļāk. Sal otrā vīkstolā ir gultas sega — arī mantojums man no mātes. Viņa ir atstājusi turpat savā tīnī divas. Viena tagad ir man, un ar to, kā paredzu, manai dzīvei pietiks, bet šo otru, lūdzu, lielmāt, ņemat jūs. Es atzīstu,, ka nevienam nav lielāka vajadzība pēc tās kā jums. Glabātāji pa manu ilgo prombūtnes laiku ir zināji^i abas pasargāt no kodēm pilnīgi veselas, un šī, kas še priekš jums, ir līdz šim vēl pavisam nelietota. — Runāt pabeidzis, Laķis riu atftis vīkstolus sniedza fon Drelern kundzei, kura tos saņēma, dziļi kustināta no tādas negaidītas labprātī-tiasj sacīdama turklāt, ka nebūtu to gaidījusi, dzīvodama svešas tiutas vidū un piederēdama vēl pie ienīdētās dzīves kārtas.