— Lielmāt, jūsu nenīd gan neviens jūsu pašu dēļ un arī nomirušā lielkunga dēļ, — Laķis atbildēja, — bet var gan būt, ka dažs, nepazīdams jūsu labdarīgās dabas, domā reizi tās pašas no veciem laikiem ienīdētās muižnieku zīves kārtas dēļ. Bet par to jums nav ko raizēties, jo viss Iedzīvotāju daudzums jūs cienī un mīlē. Jā, bet, lielmāt, jums sanāk daudz to nesamo — pavisam trīs. Es dotu gan labprāt šo savu nebēdniecēnu līdz, lai palīdz jums nest, — viņš vēl piebilda -zīmēdamies uz Katrēnu, — bet vakars tuvu, un man bail, ka netiks gaismā atpakaļ.
— Jā, tas tiesa — labāk lai paliek. Es aizstaigāšu gan pamazām viena pati, ~ fon Drelern kundze sacīja, saņemdama visas mantas. —Tie nesamie priekšmeti patiesībā nav arī nekādi smagie, — viņa vēl piebilda un salika vīkstolus vienā padusē, grāmatu otrā un spieķīti rokā. Katrens, saprazdams vecā krusttēva mājienu, piesteidzās nomutēt tai savādai viešņai roku, un Laķis izgāja līdza kādu gabaliņu pavadīt, suņus atsargājot.
Laķim atpakaļ ienākot, Katrēns skrēja viņam pretī un sauca —- Redz nu, vecais krusttēv, kā es dabūju zināt,'
priekš kā tu taisīji tās trešās pastalas un man nestāstīji!
— Vai es pavisam un nekad negribēju tev stāstīt? — Laķis vaicāja.
— Pavisam vis nē, bet tik citā reizē, — Katrēns atbildēja.
— Nu tad jau tā vien ir noticis, kā solīts. Bet kādēļ es tev toreiz nestāstīju, negantēn? — vecais krusttēvs atkal vaicāja, pievilkdams meiteni drusku pie sevis.
Meitene saķēra abām plaukstām vecā krusttēva roku un sacīja: — Tādēļ, lai es neizaugu ziņkārīga.
— Nūja, tad atmini gan, bet paturi to arī prātā, — vecais krusttēvs piekodināja. — Vecs sakāms vārds māca, ka tie, kas gribot vienumēr un visu izzināt, drīz palfekot veci. Vai tev arī gribas būt vecai?
— Hm — Katrēns, galvu papurinādams, cietīgi jautājumu noraidīja, un vecais krusttēvs pasmējās.
13. Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt
Svētdien pēc tam, kad aiz ūdeņu uzplūdumiem uz baznīcu grūt bij aizkļūt, Katrēna rinda nāca lasīt priekšpusdienā sprediķi, pie kura bez vecā krusttēva un Majas piedalījās ari mājas saimniece ar bērniem. Tad pēc pusdienas abas meitenes izprasījās iet puķēs, un vecais krusttēvs palika mājā savā dzīvoklī viens pats. Pīpīti uztaisījis, viņš vilka kuplus dūmus un domāja. Tad pa brīdi cēlās, atslēdza tīni, izņēma no turienes viegli kādā dreļļu drānā sasietu nastu, uzlika to uz. galda un apsēdās no jauna. Tad ievēra adatā tumšu diegu un nolika to uz galda kopā ar savu aso kabatas nazi. Pēc tam raisīja nastu vaļā un izņēma no tās ļoti skaistu, melnu apģērba gabalu ar sarkanu krūtežu, zeltainu apkakli, puszeltainiem uzplečiem, spīdīgām, zeltītām pogām gan priekšā, gan aiz muguras un piedurkņu dūrgalos. Tas bij viņa goda mundiers, ar kuru ticis atlaists no kara klausības par ilgu, goda pilnu kalpošanu. Viņš izklāja to uz galda, aptaustīja cietai, stāvai apkaklei labās puses stūri, ņēma nazi un atārdīja ar rūpīgu uzmanību tur drusku iekšpuses šuvi, izņēma no turienes kaut ko baltu, papīriņā ietītu un nolika to uz galda. Tad ņēma adatu, aizšuva glīti atārdījumu, aptaustīja uzmanīgāki apkakles stūri kreisā pusē un paklusu pie sevis nočukstēja:
— Ir gan turpat tas ari.
Tad - sasēja nastā no jauna un noglabāja tīnē atpakaļ tādā pašā kārtā savu goda apģērbu, apsēdās un tad tik tina papīriņu vaļā,kur izlobījās lielākais sava laika zelta gabals piecpadsmit rubļu vērtībā. To no abām pusēm ap-skatīdams viņš sevī runāja:
— Te nu ir pilna puse no manas tik ilgos gados rūpīgi sataupītās gvardijas karavīra aldziņas, dabūjot nepilnas -pusotras kapeikas dienā, ko beidzot vieglākas paglabāša-nas labad iemainīju bankā divos gabalos.Domāts gan bij saglabāt tos priekš savas pēdējās mūža mājas un nokļūša-nas smiltainē bet nāk arī cita liela un neatliekama vaja-dzība papriekšu.;Otrs^apkakles stūris lai paliek otrai līdzīgai vajadzībai, bet priekš sevis paša jāgādā no jauna,.cik iespējams. Par Jura krustu nāca jau gan arī kādi žēlastības rublīšibet tie nostājušies.
Pēc tam viņi izvilka kabatas grāmatiņu, zņēma no tās . dažus naudas papīrus, pievienoja pie tiem pieminēto zelta gabalu, saskaitīja kopā, sazīmēja skaitli pēc skaitļa, skatīdamies arī kādā citā rēķina lapā, tad, visu atkal noglabādams, beigās sacīja:
— Vajadzēja iznākt diezgan pēc šuvējas dotā saraksta un aprēķina, ja tik varbūt netiks pilnības viņas darba algai, bet viņa jel pagaidīs, kamēr dabūs par pēdējo un vēl nepabeigto linu kūlumu.
Uztaisījis no jauna pīpīti un sēdot brītiņu pārdomājis nākamo dienu darbus un pienākumus, Laķis atkal sāka pie sevis runāt:
— Tas nu ,gan ir tas, ka ar naudas lietu varbūt tikšu cauri, bet kā nu būs ar iztiku? Līdz šim bij jāgādā tik viena nedēļas kule Katrēņam, bet nākamām divām nedēļām vajadzēs Majai arī un vēl trim dienām ceļa maizes pašam-priekš sevis. Gādājis gan esmu, bet nu jāiet, jālūko -pie laika sadalīt.
To sacījis, viņš eēlās un iegāja rokas kambarītī, kur plauktiņos bij salicis to, ko spējis iegādāt. Vispirms viņš paņēma svaigas maizes klaipu, pārgrieza to šķērsām vidū pušu ar savu aso nazi, apskatīja abus gabalus un sacīja:
— Tur viņām abām būs diezgan; es iztikšu, lūk, ar agrākās maizes doniņu.
Tad ņēma pavalgas traukus ar biezpienu un drusku sviesta, izdalīja viņu saturu pa trim mazākiem trauciņiem, ielikdams trešā no tiem — protams, priekš sevis— tik kādu mazumiņu, pēdīgi sadalīja arī vārītās gaļas gabaliņu tikai divās daļās, piebilzdams:
— Tur man nekā ko daļā iet.
Salicis plauktā - pa kārtai visus trīs iztikas- sadalījumus un sakopojumus ka sajukt vairs nevar, Laķis gāja istabā atpakaļ, ņēma no pagultes laukā savus zābakus apskatīja tos un dažādi izspaidīja, beigās noteikdams
— Vēl nu gan šito vasaru varbūt iztikšu, bet kur tad celsies jauni? Rītdien pat jāņem garāks ceļš un vai tik nesāks parādīties jau kāds caurumiņš apakšā?
Zābakus ar noslaucīšanu paspodrinājis, viņš tos nolika atpakaļ pagultē un pēc tam sagrieza sev ar nazi pašaudzētu tabaciņu, ko tad sabēra makā protams, taisīdamies uz ceļu.
Patlaban pārnāta no puķošanas abas meitenes un abām bij puķu vīkši rokās Maja sataisīja kā prazdama no sviestenēm, melngalvītēm un citām agrām puķītēm pušķīti, ielika to glāzē ūdenī un pienesa vecam krusttēvam, sacīdama!
— še vecais krusttēv, tev pirmie ziediņi kā pavasara sveicieni;
— Paldies, paldies, bērni! viņš atsaucās, atkal pīpodams. — Lai tad zied jūsu tikumi arī tā, kā agri steidzas ziedēt šās puķītes pirmās pavasara dienās; Viņas gan zied, bet zied uz novītumu, turpretī cilvēku goda tikumiem jāpaliek ziedu skaistumā ne vien visu mūžu šai saulē bet arī uz viņu sauli, uz mūžību visvairāk. Nu, Katrēn, vai saprati?