— Nuka!
Laķis drusku pasmīnēja un pa brītiņu runāja no jauna, sacīdams:
— Bet nu, bērni, mums jāsāk domāt uz rītdienu un uz visu nākamo nedēļu vai arī vēl labi tāļāk. Vispirms ejat kambarī, tur uz plaukta jums abām priekš nākamās nedēļas ir iedalīta iztika — abām gandrīz vienādi ar pusklaipa maizes katrai un ar pavalgu klāt, bet manai daļai paliek agrākās maizes doniņa ar biezpienu. Tīras drāniņas un kulītes ir turpat; Sasienat ikkatru atdalījumu, pa daļām drā-niņās, sabāžat kulītēs, aizsienat un saliekat lādē, lai peles netiek klāt. Pēc tam pa vakaru, Maja; aizej pie šuvējas, lai tevi nomēra — viņa jau gan zinās. Rītu paagri iesim visi trīs projām. Katrēnu aizvedīšu skolā, ņemot drusku līkumu, tevi, Maja, — mācītājmuižā, kā jau zini, uz dievgalda mācību un pats staigāšu garāku ceļu tāļāk. Katrēn, cik ilgi vēl būs skola? Vai jau ir zināms?
— Laikam divu nedēļu, — meitene atbildēja.
— Nu, tad tā vien iznāks, kā vajaga, — vecais krusttēvs sacīja. — Abas tad tūliņ varēsat stāties savās dienesta vietās: Maja atpakaļ.par vasarnieci, kur jau iesākusi, un tu,Katrēn, par ganu meitu, bet es šur tur par algādzi vai par puisi.
— Bet,mī|ais, vecais krusttēv! — Maja uzsāka savā sēri -skumjā balsī. Uz ko lai es tur, pie šuvējas tieku mērīta, kad nekā nav, no kā šūt? Man bēda vien ir, ka tu, par mums abām un tagad jo vairāk par mani gādādams, tik grūti nopūlējies un pats dažādu trūcību ciet. es labāk iešu savā nabadzībā, kāda būdama, kad tik tev manis dēļ nav tik bezgala grūtumu jāuzņemas.
— Mīļais bērns, — vecais krusttēvs, sirdī kustināts, atbildēja, — cerēsim un paļausimies uz to bagāto un visžēlīgo devēju, kurš neviena neatraida un nepamet, kas tik pie viņa turas. Viņa roka nav paīsināta novērst arī mums mūsu nabadzību vai jel to mazināt.
Tas gudri gan, -—Katrēns piebalsoja.
Maja vairāk arī nerunāja un savā bērnišķā paļāvībā nomutēja vecam, krusttēvam roku, taisīdamās iet, bet Katrēns ievaicājās;
Vecais krusttēv. vai es drīkstu Majai līdza iet?
— Kad jau zini vien tā izturēties, kā pienākas, tad ej, — vecais krusttēvs atteica.
— Zināšu gan. Par to nav vis bēda, — tā Katrēns viņu nodrošināja un steidzās vīkšties Majai līdza.
— Bez vajadzības, bērni, nekur ilgāk nepaliekat, — vecais krusttēvs sauca meitenēm pakaļ. — Kad atnāksat, tad ieturēsim vakariņas.
Rīta pēc agrām brokastīm, kā jau vakarā noteikts, visi trīs izgāja. Vecais krusttēvs, sasējis abas meiteņu pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās šķērsām pār labo plecu un savu mazāko nastiņu padusē, spieķīti rokā. Meitenēm, vienai, kā otrai, bij nesamas tik dažas grāmatas. Maja izejot kāju neāva, jo ceļā, kā bij zināms, nācās brist pāra vietās pa ūdeni, kas gan nebij vairs visai auksts. Katrēnam gan vecais krusttēvs bij licis pastaliņas jau mājā uzaut, bet, pie ūdens nonākot, viņš tai uzsauca:
'— Nāc sēdi uz rokas!
— Tas atkal gudri gan! — Katrēns atsaucās un, kā jau laikam daudzkārt ierasts, palecoties uzsēdās viņam uz brīvās kreisās rokas un apķērās ar savu labo roku ap kaklu, uzvirzījās un uzgrozījās pēc ērtas sēdēšanas vajadzības it kā uz kāda stipra un droša zara, kur zināms, ka kokam
caur to nekāda grūtuma nav, un ar tādu seja izteiksmi, kā kad gribētu sacīt: «E, kas bēdas! Vai vecam krusttēvam nav spēka? Cik reizēm viņš nav nesis mani puteņu laikos nēšus gan uz skolu, gan atpaka], kur pats arvienu sacīja, ka ceļa neesot «ne peles tecējiena», un nēsāja šepat jau gan pirmdienās, gan sestdienās turp un atpakaļ P« visu palu laiku!» Aizsniegušiem sausumu, meitene atkal jautri nolēca no vecā krusttēva rokas un staigāja kājām līdz otram ūdeņam, kur tāpat nebij bēdas par tikšanu pāri, jo droši zināja uztaisīties bez raizēm uz vecā krusttēva rokas.
Ejot uz skola pusi, Katrēns saņēma to pašu vecā krusttēva roku, uz kuras nezin cik reižu bez bēdām sēdēts, vēcināja to šurp un turp un vaicāja:
— Vecais krusttēv, uz kurienu tu iesi, kad Maju atstāsi mācītājmuižā?
— Vai tev atkal jau nāk griba drīz vecai tikt, — vecais krusttēvs vaicāja pretī, — kad steidzies visu ātri izzināt?
— Nē, nē! — meitene atraidoši atsacīja.
— Nu, tad netaujā nelaiku, — vecais krusttēvs viņu pamācīja.— Ar laiku varbūt dabūsi zināt šo manu gājienu tāpat kā viņlaik par trešām pastalām.
— Nu tad netaujāšu ar! — Katrēns, kā no ziņkārības atteicoties, izsaucāa un savēcināja pāra reizes jo stipri vecā krusttēva roku.
Skolas tuvumā vecais krusttēvs lika Mājai ceļmalā nosēsties un apaut kājas, kamēr viņš Katrēnu novietošot skolā. Ceļš turpmāk visgarām esot sauss, un par apava sabradāšanu Vairs neesot bēdas.
Atnācis atpakaļ pie Majas, Laķis sāka raudzīt pārliecināties.vai viņas jaunās, pirmreiz uzautās un jau ziemas sākumā šai gaitai pataisītās pastalas ir pareizā lielumā. Viņš paspaidīja tām purnu galus, lūkodams, vai nav īsas vai pārāk garas, vai pirksti netiek spiesti, un dabūja zināt, ka ir taisni pašā laikā. Tad viņš sacīja pie sevis: «Tikpat lielu vajadzēs.» Nenovaldījies bij Katrēns arī vēl neatskriet kā atsveicināties, jo skola esot vēl gandrīz tukša, tomēr uz vecā krusttēva pamudinājumu griezās drīz atpakaļ.
Abi tāļāk ceļotāji soļoja klusām, nekā nerunādami. Maja ar savu kluso dabu nekad runāt neuzsāka, tāpat arī šoreiz un vecais krusttēvs likās esot nogrimis savās domās. Mācībnieku mācītājmuižā arī vēl nebij gandrīz nekādu. Mācītājs Maju pierakstīja un viņā nopietni noskatījās. Bet,kad ienācēji abi bij atkal izgāluši, tad viņš domās pie sevis runāja: «Brīnišķigas acis šai meitenei, kā visskaidrākie debešķīgi avoti kur saskatīties var līdz dibena dibenam un neredzēt neviena krisliņa neskaidrības.
Tā kā līdz mācību sakšanai bij vēl ilgs laiks, tad Maja izgāja veco krusttēvu pavadit kā sevi mierinādama par nezin kādām paredzamām bažām, ko arī neslēpa vecam krusttēvam bet viņš Maju mierinādams sacīja: tas tev bērns tik tādēļ tā ka tu gandrīz kā pirmoreiz esi svešā vietā un būsi citādā dzīvē nekā līdz šim, -atskaitot tik skolas laiku. Bet tas jau tik uz divām nedējām, an ar šiem jauniem apstākļiem drīz iepazīsies un apradināsies. Tik neskumsti veltīgi.
Maja jutās drusku kā mierināta. viņa vajrāk arī nekā nesacījā un ne vārda galā nejatāja, uz kurieni vecais krusttēvs ies un kad būs mājā, bet, tik ņo Viņa atvadījusies, griezās atpakaļ. :
trešdienas vakarā ar krēslu Laķis ieradās pie šuvējas Muriņu Lates ar pirkumu paunu. Šuvēja visu izskatīja un atzina ka viss derīgs un arī ne pārāk dārgs.
Šuvējai bil patlaban gatava vakara tēja, un viņa lūdza piesēsties tur ajī Laķl, sacīdama:
— Es ilgojos kaut ķo dzirdēt par savu agrāko mācības un darba vietu — apriņķa pilsētu un jūsu ceļa gaitu»
— Paldies jums, — viņš sacīja un piesēdās.— Derīgs būs gan malciņš tējas pēc gara ceļa ar maz atpūtas. — Bet tad vispirms uztaisīja savu plpīti.
Šuvēja ari drīz piesēdās un vaicāja: — Cikos tikāt pirmdien pilsētā?
— Drusku agrāk nekā pa šo laiku, — Laķis atbildēja.
nu un tad otrdien pagāja laiks gandrīz līdz pusdienai, kamēr tiku galā ar sava ceļa nolūku, ar iepirkumiem. Tā no jums ieteiktā kundze bij gan laipna līdzgājēja un patiesībā visa iepirkuma izdarītāja, tikai vajadzēja gaidīt, kamēr viņai tiek vaļa. Viņa ļoti liek jums pateikties par jūsu sūtītām labdienām un sūta tādas pašas jums arī pretī.