Pateicos ļoti par labdienām, — šuvēja .priecīgi atsaucās. — Tā jau ir mana meistariene. Vai vēl spirgta, vesela?
— Jā, nekas. Valkā brilli, — Laķis, tēju iebaudīdams, atteica.
— Ua tad vakar pēc pusdienas vairs atpakaļ griezties neuzstājāt? šuvēja taujāja.
— Ja būta, kā agrāk bij, visur ceļā naktsmājas, tad vakar varbūt pusceļā; nonāktu gan 'atpakaļ Laķis teica — Bet kur lai tagad paliek ceļinieks; naktij uznākot kur nevienas naktsmājas-visā piecdesmit verstu garā gabalā un tāpat tāļāk arī. Siš priekš ceļtiniekiem ir lielākais šā laika posts, lai esi kājnieks vai, braucējs, nekar palikt ne šim, ne tam, lai kāds negaiss lai kāda tumsa lai kāda klizma uz ce|a, nekur piestāties dabūt ar- neteā iztikak Lai nu bij agrākiem pārsauktiem, krogiem savs zināmais ļaunums bet labuma vairāk. Brīva bij vilmaz lielā istaba ikkatrā krogā? pašam un staduls kur patvērums art nogurdinātam vezuma vilcē]am, bet tagad nekur nekā Neviens arī nebij spiests uz nevajadzīgiem tēriņiem; bet vajadzīgo varēja dabūt ikkurš Ja nu caur šito būtu plītniecība novērsta, lai' tad rādītu jel to labumu bet; šis netikums aug vēl lielāks citos ceļos, un tas; kas bij labs tas izpostīts Sai lietā jaunie laiki ir gājuši stipri atpakaļ, salīdzinot tos ar veciem. Viss vecs derīgums pagalam; bet jauna vietā nekāda —Pēc tam Laķis mazliet klusēja un tad runāja vēl sekosi: — Nu tad nakts bij jāpārlaiž turpat pilteētā un iznācu šorīt diezgan laiku, bet ceļā uz māju soļi vis; vairs tā neveicās kā aizejot, kājas uz beigām atspaidījās bet pēc šitās atpūtas mājā jau gan, tikšu,
— Nu tad pastāstāt, ko tai mazā. pilsētā tagad labu redz, ko dzird,—šuvēja, uzaicināja Laķi.
—Redzēt neredz, nekāda īsta spirgtuma un prieka: — Laķis atkal uzsākā — bet visur tik tādu kā gurdenumu kā nedrošību. Tirgotavas patukšas, visa dzīve tik tāda kā no1aidusies; kustība maza. uz ielām un; gandrīz nekāda darbību. Tik, arestantu iekšā vešana bij ievērojami lielāka. Taču tie ievedamie arestanti neizskatījās nemaz, kā noziedznieki, bet kā godīgi cilvēkt Pērn; aizpērn ir iesākts celt vēl dažus jaunus namus, bet darbs stāv joprojām pienīgi mierā; Stāsta ka materiāls pārāk dārgs: un jm grūti dabūjams. Strādnieki ari dārgi, bet lielākais posts pie viņiem tas, ka tie, līdzko darbus uzsākuši, drīz vlsl atstājoties, prasīdami neiespējami lielu algas paaugstinājumu aiz ko dažiem darba uzņēmējiem nākoties ar zaudējumiem atmest uzsāktos darbus. Dārdzība vispāri lieliski ceļas, un peļņa samazinājas.
Stāstītājs drusku piepstāja, aizkurināja no jauna savu pīti, tad sāka turpināt savu stāstīšanu.— Un tad tas, ko dzirdēt dzird, var caurcaurim būt vēl sliktāks par to, ko redzēt redz. Vispirms jau tā pati zemes gribēšanas un
meklēšanas lieta ir sakustinājusi pārāk daudz visus prātus un sāk vest pie iekārošanas netaisnā ceļā. Mājvietas pildītas ar tiesību meklētājiem un prasītājiem ne vien no muižām, kas jau nu Visas ir pamestas, bet tie, kuriem rādās, ka no mui#u zemēm viņiem nepietiks, sāk sniegties jau pēc saimnieku daļiņām ari, kas paši viņas gadu desmitiem nezin kādām grūtībām gādājuši, parādos grimdami un tos procentu procentēm maksādami. Lai nu arī vēl zemes liela kāda būdama, to, kā cerams, ar laiku savedīs kārtībā, un šis nemiers nostāsies; bet bīstamāka ir cita kustība, ko sāk dzirdēt daudzinām un kas taisās sajaukt pat valdības kārtību. Skan vispāri tāda valoda, ka laidīšot visu mantu un visus zemes īpašumus kopā, nākšot tāda valdība, kas visu, itin visu ņemšot savā ziņā, tā ka par sevi nekam nepiederēšot nekas. Visus ar uzraugiem likšot pie darbiem, valdība saņemšot visus ienākumus un ikkatrus tik vien iedošot, kā tikai var dzīvību vilkt, un vairāk nekā. Valdība apņemšot visiem arī drēbes, kam vairāk nek| tās, kas mugurā, un izdalīšot tādiem, kas pavisam noplīsuši. ..
—.Tad nu Stērģeniekam, Tulukam un Rempam laime, — šuvēja smiedamās izsaucās.
Laķis arī drusku pasmējās un stāstīja tāļāk:
— Tāpat visi darba rīki, zirgi, lopi un viss cits piederēšot valdībai. Kad nekur no mājas netiek iets, tad ari nekā nedzird, bet, kur Jau kādu soli spersi tāļāk, tur daudz ko dzirdēsi un atnesīsi mājā tik nemierīgu sirdi. Kāda tad nu vairs būs dzīve, kāds kuram prieks strādāt un kāda iespēja vairot labklājību zem verdzības nastas?! Visi cilvēki jtfrgiem līdzīgi, atskaitot patvaļīgos uzraugu barus.
Sākam jau dzirdēt šo to tādi pašā prātā šite ari pie mums pašiem, — šuvēja sāka' stāstīt. — Nākamu svētdien būs muižas šķūnī tautas sapulce, kas laikam tādās pašās domās tiek sarīkota. Vakar jau gāja apkārt pa pagastu ziņojumi un uzaicinājumi ar piekodinājumiem cletīgi, ka nedrīkst atrauties. Dažs jau man ir sacījis acis, ka uzrakstīšot manu šujmašīņu arī kā viskopīgu tautas mantu.
Drusku padomājusi, šuvēja runāja tāļāk:
— Bet, ja nu tā viss sajūk un sabrūk, kas tad notiks ar uzsākto zemes dalīšanu? Tad jau tā laikam netiks vairs turpināta? Es vēl nupat gribēju jūs lūgt, lai neaizmirstu manis arī, jo mans vīrs nomira no karā dabūtiem ievainojumiem, tad taču man vajadzēja tiesības būt!
— Nav jau gan domājams, ka šis pasākums ar reiz tādēļ tūliņ stāsies, — Laķis domīgi atteica. — Un, ja kam kas būs piespriests, to, ticams, vēlākos laikos ieyēros, kad šitādi sajukumi pāries. Tālab sagādājat pierādījumus par vīra dienestu un par viņa nomiršanu no karā dabūtām brū-cēm. Kā domāju, tad atraidīt jūs neatraidīs vis.
To sacījis, Laķis pateikdamies uzcēlās un taisījās aiziet, bet apdomājies vēl vaicāja:
— Pag, sakāt apmēram —cik man nāksies maksāt par šiem jūsu darbiem priekš tās mācībnieces?
Šuvēja paņēma zīmiķi un sarakstīja dažus skaitļus, tad pateica kopsummu, sacīdama klāt, ka droši^noteikt vēl nevarot, jo neesot zināms, cik iziešot dažos sīkos pielikumos; tikai mazāk gan nebūšot, ja ne drusku vairāk;
— Labi gan, — Laķis sacīja, atzīdams to iznākumu par pieņemamu. — Bet vai varēsat pusi kādas nedēļas pagaidīt? Nākamās dienās man vienā vietā jābeidz linus kulstīt un tur agrāk savas algas nedabūšu kā pēc linu pārdošanas.
— Varēšu, varēšu, — bij atbilde.
— Nu labi, ar to tad manas šās reizes rūpes būs tā kā pabeigtas, — Laķis apmierināts runāja. — To, cik man rokā, es iedošu jums tūliņ, lai nav jātur prātā.
To sacīdams, viņš sameklēja naudu, cik bij, un sniedza to šuvējai. Viņa negribēja gan iepriekš ņemt, bet beidzot tomēr paņēma. Tad Laķis vēl sacīja
— Bet iesvētīšanas dienas rītā, Muriņ kundze, atnākat to meiteni saģērbt.'.
— Nu labi, labi, es aiziešu un pati visu aiznesīšu, šuvēja labsirdīgi atbildēja. — Bet pag, kurpes jūs varat ņemt tūliņ līdza.
— Lai nu paliek vien viss tepat pie jums, — Laķis atteica. — Liela smaguma jums no viņām vis nebūs.
— Vai nu smaguma pēc! — v!ņa atsaucās. — Bet jums vēl kas jāievēro: sūtat tad to savu audžu meitu tūliņ sestdien, kad pārnāk, šurp pie uzprova un pirmdienas rītā ari vēl.
— Jā, jā, tas vajadzīgs, — vecais atteica. — Tikai sestdien gan nebūšu agrāk mājā kā tik vakarā. Tur jābeidz tā pati linu tīrīšana, lai pirmdien vairs nav jāiet. Bet lūkošu padot šito ziņu caur saimnieci.
— Arlabvakaru!
— Jā, ar labvakaru!