14. Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi
Pāra pirmās dienas mācībā Maja pavadīja pavisam vientulīgi un nevis vientulīgi tādēļ, ka citas meitas būtu bijušas pret viņu lepnas, bet īsi tik tādē| vispirms, ka viņai nebij nevienas draudzenes, pat gandrīz nevienas pazīstamas starp tām. Bez tam viņa savā itin vienkāršā un arī pavecā laucinieku meitenes apģērbā izskatījās citām drusku atšķirīgi svešāka, kamēr lielākais skaits no viņām bij tērpies, piemērojoties vairāk vai mazāk pilsētnieču modēm. Lai dažas bij gan apģērbos arī vienkāršas, bet tik vienkāršas gan nevienas kā Lūru Maja, ipaši tas sakāms bij vispirms viņas apava pēc. Bez tam viņa ar savu kluso, lēno dabu arī nemeklēja sev nekādas draudzības starp citām mācībniecēm, varbūt baidīdamās, ka tās atrausies viņas vienkāršuma dēj apģērbā vai kaunēsies ar viņu saieties. Savus va]as brīžus viņa pavadīja pie grāmatām, lasīdama uzdotos mācības gabalus. Taču pulkā atradās arī kāda cita vientiesīgākas kārtas meita, Ruķīšu Ida, lai gan ne tik trūcīgā izskatā kā šī Vienīgi ar šo biedreni viņai bij izdevies kādas reizes parunāties.
Bet nu negaidot un uz reizes nāca gadījums, kas pārgrozīja Majas attiecības pret citām meitām un viņas stāvokli vispāri pret visu dievgalda mācības jaunatni varbūt uz visu mūžu.
Pirmā nedēlā, kādu dienu pusdienas va]as stundās mācības istabā dzīvojot, dažas meitas sāka nomanīt Lūra Maju kaktā gauži raudam. Citas bij tik redzējušas Augura Antonu ar viņu runājam un vairāk nekā. Starp mācībniecēm bij ari divas tā|āk skolotas meitas: Roķēnu Alvina un Briņu Vilma. Tās abas līdzjūtīgi piegāja pie Majas un taujāja, kas viņai kaitot, ka tik gauži jāraud.
— Es pateicos par jūsu rūpēm, bet esmu tik dziļi aizskarta, ka izstāstīt nevaru, — viņa atbildēja, smagi šņukstēdama. Arī citas meitas un daži puiši sapulcējās turpat.
Tad nāca Ruķīšu Ida un stāstīja: — Es visu dzirdēju. Tur bij šitā. Pienāca pie Lūra Majas Augura Antons, gribēdams ar viņu runāt, un sauca viņu par Lūra jaunkundzi, bet viņa atteica, lai viņas tā nesaucot, jo viņa esot tik nabaga meitene un nekāda jaunkundze. Tad Augura Antons sāka viņu pierunāt, lai neklausot vairs tam vecam zaldātam, bet lai griežoties pie Jetes jaunkundzes. Viņa ņemšot šo līdz uz virspilsētu, iemācīšot smalkas ierašas un izgādāšot labu vieglas dzīves vietu. Bet Lūra Maja atteica, ka bez vecā krusttēva vēlēšanas viņa nesperšot dzivē neviena paša so|a. Un, kad pēc tam Antons izsacīja par viņas veco krusttēvu vēl kādu lamāšanas vārdu, laikam, «kraķi», tad Maja ar īgnumu atteica, ka tas viņai esot pats riebīgākais cilvēks, kurš par viņas veco krusttēvu sakot kaut jel vienu nelabu vārdu. Uz to Augura Antons salamāja Lūra Maju par veceni, pastalnīcu, nabadzi, kas, tāda būdama, gribot tikt par Plīņu mājas īpašnieci, bet nekā nedabūšot, jo māja tikšot Jetes jaunkundzei. Maja sāka tūliņ raudāt, un Augura Antons izsteidzās ārā.
Maja bij pa to brīdi drusku jau apmierinājusies un sāka runāt: — Es nevienam neapskaužu viņa bagātības, kaut tik man ar manu nabadzību liktu mieru un viņas dēļ manis nenievātu un nelamātu. Es nevienam viņas nekrauju virsū, pati viņu nesu un nesīšu pacietīgi, nevienam ļauna vārda nesacīdama, nevienam par grūtumu negribēdama būt, bet kādēj tad viņam vajaga mani tik visai nopulgot manas nabadzības dēj? Es neesmu arī Plīņu mājas kārotāja un labāk atteiktos pēc viņas dzīties, ko jau sacīju arī vecam krusttēvam, jo tur ļaunumus vien paredzu, bet viņam jāgādā laikam par mazo māsu vairāk nekā vēl par mani. Man nav arī nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varētu ar savām bēdām remdēt…
— Nu, neraudi vairs, mēs būsim tev māsas, — Alvīna ar Vilmu atsaucās, un pēc tam citas tāpat: — Mēs ar, es ar, es ar, mēs ar, — un beidzot Ruķīšu Ida: — Es ar.
Tomēr Maja sāka raudāt vēl stiprāk, un citas vaicāja:
— Kādēj nu vairs raudi? Nu jau esam visas tev māsas.
— Es jau pati, mīļās māsas, vairs nezinu, vai raudu vai smejos, vai abējādi, — viņa atteica, — un, ja raudu, tad aiz laimības. Sirdsēdas ar ātrām laimes jūtām tā sajukušas kopā, ka pati viņu izšķirt nevaru.
Kāds no puišiem izsacījās, ka ar Augura Antonu draudzība neesot vairs turama, uz ko piebalsojot atsaucās arī dažas citu puišu un meitu balsis.
Lūdzu, nedarāt vis tāl — Maja atteica. — Es nemīlu nekādas atriebības, nedz naida prāta. Viņš aplinku man ir darījis vēl labu. Bez viņa |aunprātibas, mīļās māsas, es netiktu pie iūsu labprātības, jo pēc jūsu draudzības un mīlestības nabagot es nevarētu iet un no sevis jūs man šo dārgo mantu pretī nenestu, kā tik kad bijāt kustinātas no līdzjūtības. Tāpēc lai paliek, kā bijis, un lai viņam par to netiktu labāk nekas sacīts.
— Augura Antona ari pašlaik vairs še nav. — kāds no puišiem paziņoja, — pirmīt pēc šā notikuma viņš uzģērbies steidzīgi aizgāja.
— Nu, tad tas jo labāk, kad viņš pats saprot pie laika laisties projām, — kāds cits puisis piemetināja.
Caur šo nejaušo uztraukuma notikumu mācībnieku jaunatne bij piemirsusi pat pēcpusdienas stundu sākumu, un nebij vēl nemaz vietas solos ieņemtas, kad jau mācītājs lēnām ienāca. Alvīna ar Vilmu saķēra Maju aiz savas rokas katra un nosēdināja sev vidu. Nākamās dienās to pašu vēlējās darīt arī citas meitas pa pārām — ņemt Maju vidu, un dažas jau sev rindu uz priekšu aizrunāja. Drīz izrādījās, ka tas nenotiek vis vairs aiz līdzjūtības, jo raudas Majai tik laimīgos draudzibas piedzīvojumos bij mitējušās, turpretī citas sāka sajust viņas tuvumu, viņas draudzibu sev par ļoti mī|u. Bet palikt Maja palika tā pati, kas bijusi: lēniga, labsirdīga, piedeviga un patiesīga, nekādā ziņā nerādīdama sevis par vairāk ievērojamu nekā pirmējās dienās.
Alvīna un Vilma, un dažas citas turīgāku vecāku meitas, kas jau nu bij pilnīgā ziņā Majai māsas un draudzenes, lūkoja viņu aicināt kā viešņu dažbrīd ēdamās reizēs pie savas pārtikas, kura tām, zināms, bij bagātāka nekā viņai, bet Maja šaī ziņā no visām pateicīgi un pazemīgi atlūdzās, sacīdama
— Mīļās māsas! Sirsnīgi pateikdamās, atlūdzos no šās jūsu laipnības. Es vispirms ar lielu pateicību esmu mierā pie tā, ko mī|ais, vecais krusttēvs man spējis sagādāt. Un, ja es pie jums šaī ziņā viesotos, tad varētu izskatīties, it kā man tādēļ jūsu mīlestība un draudzība dārgas. Bet bezgala laimīga esmu bez nekā cita kā tik ar jūsu sirsnību uz mani.
Uz nedēļas galu ieradās mācībā gan atkal Augura Antons, bet viņam bij jājūtas tā kā no citiem atstātam; un pats viņš ari gan zināja, kāpēc tas tā.
Otrās nedējas priekšpēdējās dienas ritā mācītājs īpaši ar dziļu nopietnibu iesāka savu mācības darbu. Viņš griezās pie saviem mācibniekiem sekošos vārdos:
— Mīļie jaunekļi un jaunekles! Jūsu mācības laiks iet uz beigām. Esam pa daļai atkārtojuši jūsu skolu mācības ticibas lietās, pa daļai arī būsim gājuši, cik bij varams, tāļāk, bet zināms, ka daudz vēl atlika, kas nav šaī īsā laikā paspējams bijis, kur gandrīz darba diezgan pat vai priekš visas dzītības. Tomēr par visām lietām nevaram atstāt it īpaši viena ļoti svarīga un varbūt paša svarīgākā jautā* juma neapspriesta un pamatīgi neapdomāta. Sis jautājums ir par Dieva esamību. Par šo lielo jautājumu ir spriests, rakstīts un runāts gadu tūkstošiem; spriedīs, rakstīs un runās joprojām, nedabūjot nekada lietišķa pierādījuma ar redzēšanu, bet tik ar domu slēdzieniem, ja ari ticibas jautājumu uz brīdi atstātum. Vismaz lielākam skaitam no jums būs šis mācības laiks savā ziņā kā pēdējais skolas nozimē. Un. ja mēs viņu pabeidzam, nedabūjuši pārliecināties par šī lielā jautājuma patiesību, tad paliekam pavisam tukšā, un atstāt jūsu sirdis tādā tukšuma stāvoklī būtu bēdīgi priekš jums un man pret apziņu, jo. kam nav gaiša sajēguma par Dieva esamību, tāds cilvēks nevar arī būt ticības skaidrībā par savas dvēseles nemirstību.