Bet nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Tas nelīdzētu daudz, ja es jums tikai stāstītu no sevis, bet mums vajadzīgs savstarpēji domas izmainīt, izrunāties, apspriest vienkopigi dažus grūtus jautājumus, izklīdināt šaubību un pārliecināties par patiesību. Jums nav jādomā paturēt pie sevis un man nesacīt savus pašu uzskatus vai arī, kas dzirdēts no citiem, kas mācīts skolās vai lasīts grāmatās. Uzskatāt mani šaī lietā it kā kādu sev līdzīgu patiesības meklētāju un vecāku draugu. Sakāt tik gluži droši visu, kas jums šai lietā zināms vai kas domāts un prātā ieņemts. Visu lūko¬sim apcerēt un nokļūt pie patiesības.
— Nu jūs, kā jaunākie, izsakāt savas domas un uzskatus pirmie, tad es, kā vecāks būdams, sacīšu arvienu pēc tam, — mācītājs uzsāka. — Līdz šim esam mācījušies Dievu atzīt no svētiem rakstiem. Bet sakāt — vai vēl kur citur arī var mācīties viņu atzīt un pazīt?
— Var gan — viņa darbos, — atsaucās vairākas balsis.
— Kas tad ir viņa darbi?
— Visa radiba.
— Un, kad visa radība viņa darbi, kas tad ir viņš pats?
— Radītājs.
— Tas viss ir tik daba vien, — Augura Antons sacīja.
— Pieņemsim uz brīdi, ka viss ir tik daba vien, — mācītājs turpināja, — bet tad tūliņ nāk liels jautājums: kur cēlās daba?
— Viņa pati no sevis cēlusies, un attīstījusies, — tā Augura Antons atkal.
— Bet vai dabā kaut kas var celties no sevis? — mācītājs jautāja. — Vai aug koki bez sēklām vai bez agrāku koku saknēm un celmiem, tāpat zāle un puķes? Vai aug labība bez sēšanas, vai rodas putniņš bez olas un zivtiņa bez ikra? Kā varēja celties no sevis bez nekā klintis, zeme, ūdeņi? Kuru radījumu, dzīvu vai nedzivu, var apliecināt, cēlušos no sevis vien?
Atskan daudz balsu, ka nav un nevar.
— Bet Darvins taču pierāda, — Augura Antons atsaucās.
— Vai jūs šaī ziņā paši esat lasījuši Darvina rakstus? — mācītājs atkal vaicāja Antonam.
Viņš drusku tā kā pašaubījās un tad atbildēja, sacīdams: — Nē, bet esmu dzirdējis.
— Cik es Darvinu pazīstu, tad viņš runā visvairāk par dažādu sugu pārveidojumos caur sajaukšanos tikpat pie dzīvniekiem, kā pie stādiem, bet to neesmu atradis, ka viņš runātu par radījumu patstāvīgu tapšanu jeb izcelšanos caur sevi. Bez tam jaunākos laikos ir Darvinam cēlies vairāk arī ievērojamu pretinieku dažās domās. Un, ja ari kāds ievērojams zinātņu vīrs ta būtu spriedis, tad tādi spriedumi nav vis ikreiz uzskatāmi par negrozāmiem. īpaši jau tāds spriedums nē, ja kāds gribētu sacīt, ka kaut kas radībā spēj celties no sevis bez cēloņa.
— Gaišākas sapratnes labad, ka ikkatrai lietai savs cēlonis meklējams, ikkatram padarītam darbam savs darītājs izzināms, ņemsim kādu |oti pazīstamu parādību pielīdzinājumam un tad attiecināsim to uz dzīvības jautājumu radībā. Jūs visi nezin cik reizēm esat redzējuši stiepjamies pa dzelzce]u garas ratu rindas. Un kā tādas rindas sauc?
— Par vilcieniem, — noskan korī daudz atbilžu.
— Kas viņus velk?
— Lokomotīves.
— Un kas lokomotīves Ir?
— Mašīnas.
— Kur viņas cēlušās? Vai pašas izauga?
— Nē, viņas izgatavoja fabrikās.
— Kas vadīja to izgatavošanas darbu, kāds lietpratējs?
— Mašīnu inženiers.
— Tad nu iznāk, ka lokomotīvu vai ari citu mašīnu izgatavotāji fabrikās galvenā kārtā ir inženieri. Ja arī neviena no viņiem nepazitum, tad tomēr šaubības tur nav, ka visas mašīnas cilvēku izgudrotas, cilvēku izgatavotas un cilvēku strādināmas, bet neviena nav cēlusies no sevis.
Brītiņu padomājis, mācītājs runāja tālāk. — Bet nu jādomā, ka tik brīntim gudri cilvēki, kas māk taisīt tādas apbrīnojamas mašīnas, mācēs darīt ari daudz ko citu joti ievērojamu, paveidam, gādāt maizi bez tik ļoti grūtā un dārgā zemkopības darba, gādāt pienu bez grūtās un dārgas lopkopības, gādāt audeklus bez linu sēšanas jeb kokvilnas kopšanas un tādā ziņā bez ļoti grūtiem un ilgiem augkopības darbiem, gādāt vielas apaviem, kad visas ādas tik ļoti dārgas, iztaisīt pašiem malku, kad mežos viņa tik dārga, grūti sastrādājama un tā|u vedama. Un kādēļ viņi to visu un daudz ko citu līdzīgu nedara?
Uz šo jautājumu nesteidzās neviena veikla balss atbildēt. kā tas bij gan lokomotīves lietā. Pa brītiņu atskanēja tik viena balss ar vienu pašu vārdu, laikam no Vilmas.
— Nevar.
— Un kādēļ nevar tādi. kas citas tik brīnumīgas lietas var? — mācītājs pratināja tālāk.
— To dara daba pati, — kāds no puišiem ieminējās.
— Jā, bet kas tad dara dabu pašu? Kur daba cēlās? — mācītājs spiedās arvien domās dziļāk. — Daba nevar vis būt pati sevis radītāja, bet viņa ir tik radīšanas iznākums, tāpat kā lokomotīve inženiera darba panākums. Lokomotīves taisītāju zinām, lai arī redzējuši viņa neesam, bet kur dabas darītājs un kā daba cēlās tāda, kāda viņa ir?
— To neviens nezina. — kāda meita atbildēja.
— Sī jūsu atbilde pareiza tik ta. kad viņā iepin vēl to vārdu «cilvēks». Sakārtojat to no jauna, — mācītājs aizrādīja.
Atbilde nāca no jauna šādā sastāvā:
— To neviens cilvēks nezina.
— Labi — bet kas tad zina? — tika jautāts tāļāk.
— Dievs pats, — nāca tāda kā pusnedroša atbilde.
— Un kādēļ tad Dievs? — vaicājumi virzījās arvien dziļāk.
Iestājās atkal domu brīdis.
— Tādēļ, ka viņš pats visu radījis, — kāda no meitām, laikam Alvīna, atbildēja.
— Un tādēļ, ka viņš visuzinātājs, — Maja papildināja.
— Nu labi, — mācitājs apstiprināja. — Pirmo pareizo atbildi esam aizsnieguši, bet jāaizsniedz ir ari otra: ko tad nu cilvēks spēj, un kas viņam nav spējams, salīdzinot ar to, ko inženiers varēja un kā nevar ne viņš, ne cits cilvēks?
Kad nekāda atbilde nenāca, tad mācītājs sacīja:
— Redzu, ka jums grūt' sastādit atbildi, tāpēc atkāpsimies kādus soļus atpakaļ un ņemsim no gala. Augur, cik un kuras dabas valstis jums pazīstamas?
— Vācija, Francija un …
Alvīna un Vilma pasmējās, un Antons kautrējās tā|āk skaitīt, protams, nebūdams drošs par savu zināšanu.
— Tās valstis saucam par politiskām valstim, — mācītājs paskaidroja, — bet, Vilma, nosaucat jūs dabas valstis.
— Minerālu valsts, stādu valsts, dzīvnieku valsts, — Vilma droši izsauca.
— Pareizi, — mācītājs apliecināja. — Bet nu sakāt kāds cits — ar kuras dabas valsts vielām inženieram bij jāstrādā?
— Ar minerālu valsts vielām, — kāds no puišiem atbildēja.
— Labi, — tā atkal mācītājs. — Bet kuras vislielākās īpašības minerālu valstij trūkst, kura pārējām divām valstīm ir, kā stādiem un dzīvniekiem?
— Dzīvības, — Maja atbildēja.
— Tā, tā, pareizi, — mācītājs izsacīja atziņu. — Nu, un kas no visa šitā beigās tad iznāk? — Kad atbilde neatskanēja, tad mācītājs atkal runāja: — Noprotu, ka jums var grūti nākties atbildi uz šo jautājumu sastādīt, tāpēc darīšu to pats. Un šī atbilde šāda: cilvēks, lai viņš cik daudz gudrību un zinātņu mācījies, nevar būt kungs par noslēpumaino dzīvību un viņas darbību radībā.