Pa brītiņu mācītājs runāja tālāk:
— Cilvēkam ir ļauts daudz ko darīt ar dabas jeb radības vielām un spēkiem, bet ne rīkoties ar viņas dzīvības vadību, kas paliek vlenumēr paša neredzamā radītāja un vadītāja rokā un ziņā. Bet nu sakāt — kur radītājs ir nodrošinājis cilvēkiem un dzīvniekiem uzturu, kādās klētis, kādās magaziņās?
— Stādu un dzīvnieku valstī, — bij viskopīgā atbilde.
— Tiesa gan, — tā atkal mācītājs piekrita. — Tad redzat, ka radītājs pats grib vadīt un vada mūsu apgādību un vēl tūkstošreiz labāk, nekā paši cilvēki to spētu, ja viņu varā atdotu. Tur aiz savstarpēja naida vien par vienlīdzības neiespējamību visi paši apmirtu badā. So lielo pasaules zaimošanu patur un paturēs mūžam savās rokās pats radītājs un uzturētājs.
— Bet zinātņu vīri pareģo, ka nākšot drīz laiks, kur cilvēki ar necik liela un pie sevis nēsājama aparāta palīdzību varēšot ķīmiskā cejā dabūt kaut kuru bridi, kādu pārtiku vien prāts vēlas, — Augura Antons pastāstīja.
Uz to mācītājs atbildēja sekoši:
— Ja patiesi kāds īstens zinātņu vīrs to ir sacījis, tad tas ir tik izsmiekls slinkumam un muļķīgai saprašanai, tāpat kā zināmās pasakās par Lejputriju un «Galdiņ, klājies!», bet tad var sagaidīt arī rungu sprūkam no maisa laukā.
Uz acumirkli noskanēja smiekli, un mācītājs skaidroja tālāk sekoši: — Gan pētnieki zina, no kādām daļām sastāv uztura vielas, bet, kad sastāda, tad neiznāk nekas pielīdzināms tām, ko radītājs sniedz no savām klētīm, un vispirms jau viņi paši neņem savu sastādito ēdamu vai dzeramu vielu ne mutē. Un pašu šo sastādāmo da|u arī viņi nespēj radit, bet tās jāņem tāpat no radības bagātuma. Un, kad raugāmies uz visas radības dzīvību, — kādi brīnumi tur ieraugāmi. Neaptverama stādu valsis dažādība gan skaita, gan veida ziņa, sākot no tādiem kokiem, kuros var ierikot cilvēka dzīvokli, lidz tai sīkai šūniņai, kuras garums līdzinās labi ja šujamas adatas resnumam, tāpat ūdens dzīvnieku dažādums no milzu valzivs lidz tiem sīciņiem dzīvnieciņiem, ko saredz skaidrā ūdens pilienā tik tad, kad vairāk simtkārt palielināti, un kuriem tomēr spirgta dzīvība ar vajadzīgām miesas sastāvdaļām; joprojām spārnaino dzīvnieku bezgalīgais daudzums — no lielajiem putniem līdz maziņiem knislīšiem, kas saskatāmi gandriz tik tad, kad no tiem sastādījies vai vesels padebess. Un pēdīgi to dzīvnieku sugu un skaita neapzināmība, kas līdz ar cilvēkiem apdzīvo sauszemi, iesākot ar ziloņiem un pabeidzot pie visnleclgākiem un grūti ieraugāmiem kukainīšiem. Un, kad zinām, ka radībā neceļas nekas no sevis, vai tad nu lai ticam, ka visi šie dzīvības bezgalīgie brīnumi būtu spējuši celties no sevis, tāpat ari visa nedzīvā radība?
Mācītājs, drusku padomājis, izsacīja jaunu jautājumu visai pulkai šiem vārdiem:
— Esam īsumā mācījušies atzīt Dieva esamību pie viņa darbiem, ko redzam še zemes virsū, bet vai pazīstat arī kādus citus viņa darbus, kas nav vis mūsu tuvumā, bet ir visai lieli un ievērojami, apbrīnojami viņu lieliskumā?
Uz to atskanēja vairākas atbildes cita caur citu:
— Tie ir spīdekļi pie debesīm.
— Tie ir saule, mēnesis un zvaigznes.
— Tie ir debesu ķermeņi.
— Tas ir izplatījums ar spīdekļiem.
— Nūja, pareizi, — mācītājs piebalsoja. — Uz tiem es ari domāju un gribu vēl aizrādīt, cik brīnišķi tie apliecina Dieva esamību, kur cilvēkam ar savām niecīgām prata spējām jānostājas un, rokas salikušam, jāizsaucas lidz ar senajiem Dieva atzinējiem un viņa darbu apbrīnotājiem: «Cik lieli ir tavi darbi, ak Kungs! Tu esi tos visus ar gudrību darījis.» — un: «Tās debesis izteic tā Mūžīgā godu, un izplatījums pasludina viņa roku darbu.» Nedomājat, mani itin inijie jaunekli un jaunekles, ka es gribu mācīt jums zvaigžņu zinātni laicīgā nozīme, jo ši zinātne ir viena no augstākām un dziļākām, pie kuras darbojas pētnieki visu mūžu, kam uz to gars, nemeklēdami sev nekādas peļņas. Bet es gribētu jums visā īsumā tik rādit cik necik no izplatības sajēguma, no debesu ķermeņu milzīgā lieluma un viņu neizmērojamiem ceļiem, kādi tiem nostaigājami, lai varētu drusku apjēgt Dieva darbu lieliskumu uz šo pusi un mācīties viņu jo gaišāk atzīt, un par viņa esamību pārliecināties. Mūsu acīm dažas zvaigznes izskatās cita pie citas tik tuvu, ka jādomā būtu, ka vai uzlēkt spējams no vienas uz otru. Tas izskatās mums tāpēc tā. ka viņas no mums nav vis vienādā, bet ļoti dažādā attāļumā, kas mūsu acīm nav izšķirams. Bet patiesībā attājumi starp spīdekļiem ir ļoti lieli, pat līdz neaptveršanai ar prātu un domām. Ņemsim vieglākas apjēgšanas labad īpaši gaismas ātrumu, kas vienā sekundē var šauties pat astoņas reizes apkārt zemeslodei un tādā ziņā noskriet līdz mēnesim par vienu un vienu ceturtdaļu sekundes un līdz saulei par astoņām minūtēm. Bet līdz Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei iziet jau četras stundas laika. Turpretī tuvāko stāvu zvaigzni jeb vienu no tādām pašām saulēm kā mūsējā ar savam gāju zvaigznēm, kas ceļo viņām apkārt, sasniedz tik pēc četriem gadiem, četriem mēnešiem. Un tā tas var turpināties gadu desmitiem, gadu simteņiem un pat gadu tūkstošiem, neaizsniedzot izplatījumam ne gala, ne malas, bet ejot garām vienumēr tik citām saulēm un cauri citu sauju valstīm ar viņu gāju zvaigznēm un to pavadoņiem, līdzīgi mūsu mēnesim. Dažas astu zvaigznes, kas ņem ceļu atpakaļ uz mūsu sauli, atnāk tas tuvumā tik pēc kādiem trīstūkstoš gadiem un ilgāk, lai gan šaujas arī apbrīnojamā ātrumā. Pēc lieluma gāju zvaigznes ir dažādas, un mūsu zeme nepieder vis pie lielākām, jo. paveidam, vienā pašā lielākā gāju zvaigznē, kurai vārds Jupiters, var saiet tūkstots trīs simti tādu gāju zvaigžņu, kāda mūsu zeme, jeb citiem vārdiem: Jupiters tūkstots trīssimt reizes lielāks par mūsu zemi. Pie kāda slēdziena nu nākam, apcerot šo īsumā doto ieskatījumu izplatījuma bezgalībā? Kāds ceļš bruģēts šiem milzu ķermeņiem tur neapzināmās debess telpas tukšumā? Kādas zīmes rāda viņu virzienus?
Kāds spēks nes ar neganto ātrumu viņus vienumēr projām ikkatru sava noteiktā virzienā? Cilvēku rīkojamiem dzelzceļu vilcieniem, paveidam, nokavējumi ir pārāk parastas parādības, bet kas ir redzējis kādu nebūt nokavējumos pie izplatījuma milzeņiem — debesu spidck|iem? Tiem no-kavēšanās jēdziens pavisam svešs. Pēc kāda saraksta viņi iet, un kas izsargā tos no saduršanās? Kas velk un dzen viņus uz priekšu — un vēl ar lādu ātrumu, kāds mums, cilvēkiem, pat nesaprotams? Kāds tvaika spēks to dara — it kā pie lokomotīves, kura nespēj vis citādi kustēties? Pievilkšanas spēks, jā, pievilkšanas spēks! Bet kur tad cēlās šis pēc domam neaptverami lielais spēks? Uz kādiem svariem svērti tādi milzeņi kā Jupiters, Saturas un citi spī¬dekli, lai — kā tiek skaidrots — uzturētos savos ce|os ar smagumu, ka netiktu pierauti pie citiem ķermeņiem ar lielāku pievilkšanas spēku pēc svara un lieluma? Kur cēlās tai tukšā izplatībā tā neapzināmā vielu daudzuma bagā¬tība priekš tādiem lieliskiem sakopojumiem? Sādi un simtiem citi svarīgi un pilnam neatbildami jautājumi pilda mūsu prātu, ieskatoties kaut tikai mazu brīdi izplatījuma brīnumos. Visi skaidrojumi un atbildes, ko par šām neaizsniedzamām lietām gan dabūjam dzirdēt, ir tikai domu spriedumi, bet ne pārliecinoši pierādījumi, kā tas arī citādi nedz gaidāms, nedz iespējams, un vismaz pilnīgi apmierināt tie neviena domātāja nevar. Un tad vai lai paliekam mierā ar to garīgi apstulboto vārdu «daba pati»? Jā, bet kas dabā ierīkoja to, ka viņa var bez vainas gala vadīties, kur vadītāja neredz, būdama apbrīnojama visā viņas dažādibā? Pie šiem radības dziļuma jautājumiem neticībai jāpaliek, rokas nolaidušai, stāvot kā pie kādas augstas mūra sienas, kur trepju nav. Tikai ticība ar saviem dzidriem cerības spārniem spēj pacelties un lidot tur pāri mū¬žīgas gaismas apskaidrojumā, izsaucoties līdz ar dzejnieku Pumpuru: