Pēc radīšanas netur dusu,
Joprojām ir viens Radītājs.
Viens saimnieks. kas mūžam nestāv klusu.
Kas allaž jauna darītājs.
Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvinātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet joprojām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams. Cilvēkiem jo¬projām būs iespējams daudz ko smelt no radības spēku bagātības, bet ne pašiem pēc sava prāta un no sevis bez Ierādītiem spēkiem kļūt par radītājiem un dzīvības devējiem. Neaptverami cilvēku prātam paliks mūžam šie trīs jautājumi: kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbibu, bet nevis pašu darītāju ari, tomēr viņa esamību saņemam ar ticību. Nu, mīļie jaunekļi un jaunekles! Šī stunda ir turēta sakarā ar pirmo ticības locekli par radīšanu un uzturēšanu. Tagad šai lietā es esmu pie beigām. Sakāms man tikai vēl pats pēdējais vārds. Cilvēks ir brīvs radījums, viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzivibu vai nāvi, uz labdaribām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības, kamēr dzīvniekiem staigājams tik tāds ceļš, kāds tiem no radītāja norādīts. Es esmu vientuļš, nabags cilvēks, bet man draudzē ir taču savs dvēseļu skaits, kas garīgās lietās turas ar mani vienprātībā; tur pieder varbūt visi jūsu vecāki un arī, Augur, jūsu tēvmāte, un, Lūru Maja, jūsu cienījamais, vecais krusttēvs (MajaI, to dzirdot, noskrēja pāra asariņu klēpī). Tos visus kopā un sevi līdza es saucu par savu namu un tagad, uz jums zīmēdamies, saku ar pazīstamiem bībeles vārdiem: izvēla¬ties, kam jūs gribat kalpot, bet es un mans nams — mēs kalposim Dievam.
— Es ar, es ar, es ar, es ar, — un tā tāļāk atskanēja vai visas balsis.
So stundu pabeidza, dziedot Smiltenes mācītāja sacerēto augsto slavas dziesmu:
Cik varena Ir pasauls telpa,
Dievs augstais, tava valstība!
15. Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā,
Svētdien, pašā baznīcas dievvārdu laikā, kā jau uzaicinājumos bij nosacīts, plūda kopā Bungžu muižas lielā šķūni ļaužu sapulce, nosaukta par «tautas sapulci». Tūliņ parādījās starp sapulces dalībniekiem viens neparasts savādums, kas likās šķirot viņus divējos pulkos: vieni nāca, kā sapulcēs ierasts, cepures noņemdami, otri turpretī — cepures paturēdami galvās. Rādījās, ka pārdalīšanās šai ziņā bij skaitāma pus uz puses.
Vernulis ari piederēja pie tiem, kas cepures paturējuši nenoņemtas. Viņš kā izpildu komitejas priekšnieks stājās par sapulces vadoņu un uzsāka pirmais runāt, sacīdams: — Mēs stāvam pašlaik mūsu dzīves iekārtas ce|a jūtīs jeb, īstenāk sakot, vecās, nepanesamās iekārtas beigās, kas pamatota uz netaisnības, un jaunas, laimīgas vienlīdzības iekārtas sākumā. Lidz šim esam bijuši daži vien strādātāji, bet citi labuma ņēmēji, turpmāk turpretī nepazīsim vairs nekādu darba devēju, nedz algojamu strādnieku, bet visiem būs vienādā mērā jāstrādā un jāsaņem vienāda iztikas da|a, dzīvojot uz kopmantas. Ir skaidri izrēķināts, ka, visiem vienlīdzīgi strādājot, nevajadzēs vis pūlēties no rīta lidz vakaram, bet tik piecas stundas dienā. Pārējo laiku varēs izlietot savai tālākai izglītībai, izpriecām un labpatīkamai atpūšai. Nevienam nebūs pašam jārūpējas par savas mantas gādāšanu un viņas glabāšanu, nedz par ēku celšanu, viņu kopšanu un uzturēšanu, ko darīs visu no sabiedrības līdzekļiem. Arī bērnu audzināšanas rūpes un grūtumi atkritīs, jo bērnus, kad tie sāks jau staigāt, ņems vispārība savā kopšana, audzināšanā un skološanā par brīvu pat līdz augstskolām. Brīvība būs jaunatnei izvēlē ties, kurš dzives ce|š labāk patīk — vai lauksaimniecība, vai kāds amats, vai fabriku darbība, vai skolotāja dzive, vai virzieni uz augstskolām. Spekulantu, ko tagad sauc par tirgotājiem, — to pavisam nebūs, bet ikkuram savā laikā tiks iedots no viskopibas, kas dzīvē vajadzīgs. Naudas ne¬vajadzēs pavisam, jo ikkurš zināmos laikos saņems zīmītes tikpat priekš uztura vielu, kā arī apģērba gabalu sa¬ņemšanas, tāpēc netiks atjauts un nebūs vajadzīgs nevie¬nam kaut ko krāt un taupīt priekšdienām, ikkatras dienas iztika arī ikkatru dienu izlietojama. Savu lopu un zirgu neviens neturēs, bet pienu dabūs tāpat no viskopibas, ka iznāks, un zirgus, kad kam būs patiesa vajadzība, arī pa braukšanai dos, kad īstenu cēloni uzrādīs un izlūgs atva|i nājumu. Zeltam un sudrabam tāda prātīgā iekārtojumā nepaliks citas nozīmes kā vien priekš greznumiem. Tomēr jāzina būs gan tas, ka visu dzīves iztiku dabūs tikai tie. kas strādās diendienām cītīgi, bet sliņķi lai nedomā tad dzīvot no citu sviedriem. Zeme nepiederēs tad vairs šim tam pa vienam, bet visiem vienkop tāpat kā gaiss, ko elpojam, un saules gaisma un siltuma, ko saņemam par brīvu. Tiesības uz slimnīcām, uz dakteru un zā|u dabūšanu par brīvu būs visiem, tāpat vecuma brivmaize un balsu tiesības pie vēlēšanām. Tad būs visi paēduši, visi apģērbušies un visādi iztikuši. Tāpēc lai dzīvo augsti mantas un darba vienkopība! Lai nāve aprij lidzšinigo kapitālistisko verdzību!
— Jā, jā, jā! — kā vienā balsī atsaucās Stērģenieks, Tuluks un Remps.
— Tas labi gan, ka pie mantām visiem da|a, — Remps vēl priecīgi apliecināja. — Tas pavisam lābi!
— As jau tū vīn goidīju, ka monta bous vusim vīn- kūpl — Stērģenieks izsaucās arī pilnā priekā.
— To Jau taisnība sen prasa, ka visiem vienādi, lei, — Tuluks apstiprināja, — bet lidz šim tas nav piepildīts ticis.
— Kas jau savu peļņu negodīgi izdzīvojuši un kam pašiem vairs nekā nav, ko laist kopmantā, tie jau, protams, būs vienumēr paši žiglākie dalības ņēmēji pie citu mantas, — kāds no pulkas atsaucās.
— Bet māni gan, priekšniek, no tiem kopdarbiem atlaid, — Remps steidzās lūgties Vernulim. — Man, raug, tukšmaņos tā vien kā ar īkšķiem dur, vel šitāl — To sacīdams, viņš grūda ar īkšķi Tulukam sānos, aiz ko Tuluks iekliedzās:
— Palūk štie, kāds ačka! Ko tu, Andž, man grūd, lei!
— Kā tad tu, Mārc, brāl, zināsi sāpes duršanu sānos un tukšmaņos, ja es negrūdišu? — Remps pieliecies mīlīgi vaicāja.
— Kas man ar tavim sānim vai tukšmaņim par daļu? — Tuluks atbārās.
— Ko nu, Mārc, brāl, pukojies, — Remps viņu mierināja. — Ja nu cauri būtu izgrūsts, lai nu tad, bet cauri jau nav. — Tad viņš griezās atkal pie Vernuļa, lūgdamies:
— Bet māni gan atstāj tāpat miličos kā līdz Šim, kur dzīve nav tik smaga.
— Vai nu bez militšim iztiks? — Tuluks piebiedrojās. — Kad jau taī goda amatā esim, lei. tad visim tāpat vajadzēs palikt. Manis jau ar tas dusulis nelaiž vairs pie smagim darbim un putekļim, vel Šitā. — To sacījis, Tuluks nokrencelējās.
— Valns, un mun tī mugura kā nū oža roga, ka na palūcīt novar, — Stērģenieks metās arī biedriem klāt.
— Nūja, dzirdat, dzirdat, redzat, redzat! — atkal kāds atsaucās no attālākas vietas. — Tris sliņķu liekēži jau pieteicas uz kopdarba peļņas, aizbildinādamies ar nespēju.